Kopējā lauksaimniecības politika

Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai 1957. gadā tika izstrādāti pamatprincipi kopējā tirgus izveidei un tos nosauca par kopējās lauksaimniecības politiku (turpmāk – KLP).

Ar Romas līgumu, kurā ir definēti KLP mērķi sešas dalībvalstis (Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga) nodibināja Eiropas ekonomisko kopienu un šis līgums stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.

KLP mērķi izriet no Romas līguma 39. panta un tie ir sekojoši:

  1. kāpināt lauksaimniecisko ražošanu, veicinot tehnisko progresu un nodrošinot lauksaimnieciskās ražošanas racionālu attīstību, kā arī ražošanas faktoru, īpaši darbaspēka, optimālu izmantošanu;
  2. nodrošināt lauksaimniekiem pieņemamu dzīves standartu, it īpaši palielinot lauksaimniecībā nodarbināto personu ienākumus;
  3. nostabilizēt tirgu;
  4. nodrošināt izejvielu un resursu pieejamību;
  5. nodrošināt, lai precēm, tām nonākot līdz patērētājiem, būtu saprātīgas cenas.

 

2004. gadā sākot pakāpeniski ieviešot 2003. gada Luksemburgas reformu, ES KLP paredz sasniegt trīs galvenos mērķus:

  1. veicināt uz tirgu orientētas lauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstību, kas, ņemot vērā pārmaiņas tirgū, lauksaimniekiem pavērs plašākas iespējas un ļaus labāk pielāgoties tirgus vajadzībām;
  2. rosināt ilgtspējīgu un videi draudzīgu lauksaimniecības attīstību;
  3. veicināt turpmāko lauku attīstību, novirzot tiešo ienākumu atbalstu no produkcijas ražošanas uz lauku cilvēku, kurš šo produkciju ražo, un nodrošinot pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem.

Šī Luksemburgas reforma paredzēja pāreju no ražošanas atbalstu uz ražotāju atbalstu, t.i., pāreju no cenu atbalstu uz lauksaimnieka tieša ienākuma atbalstu, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem un radītu lauksaimniekiem brīvību ražot tos produktus un tik daudz, ko vēlas patērētāji.

KLP pamatprincipi:

  • paredzēt tiešo atbalstu lauksaimnieku ienākumiem, lai nodrošinātu pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem,
  • maksājumu atdalīšana no ražošanas ar mērķi dot lauksaimniekam brīvību ražot tos produktus un tik daudz, ko vēlas patērētāji;
  • lai saņemtu atbalstu ir lauksaimniekiem ir jānodrošina savstarpējo prasību izpilde.