Inese Stičinska draudzējas ar tiešās pirkšanas pulciņiem

Ineses Stičinskas vecāku zemnieku saimniecība “Bļodiņas” Kokneses pagastā saimnieko ar bioloģiskajām metodēm kopš 2004. gada, nodarbojoties ar piena lopkopību. Gotiņu skaits vidēji vienmēr bijis ap desmit slaucamām govīm, un vienmēr tiek domāts par svaigās produkcijas noietu, kas tagad rasts arī tiešās pirkšanas pulciņos.

Inese stāsta: “Vienmēr esmu palīdzējusi vecākiem darbos, no trim māsām tagad vienīgā strādāju saimniecībā kopā ar savu ģimeni. Pagājušogad mācījos Vecbebru profesionālajā vidusskolā par lauku īpašuma apsaimniekotāju. Tādējādi esmu papildinājusi zināšanas un kļuvusi drošāka, ka varu palīdzēt saimniekot un arī pārņemt saimniecību.”

Produkciju piegādā 14 pulciņiem un trīs veikaliem

– Jau vairākus gadus vedat produkciju uz Rīgu tiešās pirkšanas pulciņiem. Kā sākās sadarbība?

– Piena cenas ir mainīgas, un mazai saimniecībai ir grūti pastāvēt, tikai nododot pienu. Tāpēc meklēju iespējas, kā, ieguldot papildu darbu, iegūt vairāk ienākumu. Pirmais, ko atradu 2008. gadā, bija IK “Vērtību maiņa” veikaliņš “Uzkodu namiņš” Rīgā, kas jau tirgoja veselīgu un bioloģisku uzturu. Pirms manis veikaliņam bija viens piena produktu piegādātājs no Gulbenes puses saimniecības “Purmaļi”. Tā kā pieprasījums bija salīdzinoši liels, sākām piegādāt arī savu produkciju. Tad veidojās tiešās pirkšanas pulciņi, kuri jau paši mūs meklēja un piedāvāja sadarbību. Sākām ar vienu pulciņu, bet nu jau vedu produkciju uz Rīgu astoņus gadus, tagad uz 14 pulciņiem un trīs veikaliem. Jāsaka paldies man zināmām šīs kustības aizsācējām un entuziastēm Latvijā – Elīnai Zušai, Inesei Ozerei un Zanei Ruģēnai. Sadarbība ir laba arī tāpēc, ka šīs meitenes  organizējušas gan mācības, gan braukušas pie mums uz saimniecību, gan dalījušās ar padomiem.

– Vai vedat tikai svaigu pienu?

– Esam reģistrējušies kā mājražotāji. Vedam pienu, sviestu, biezpienu, krējumu, sieru. Papildus piegādājam vēl citu bioloģisko saimniecību produkciju uz Rīgu. Kooperējoties ietaupās transporta izmaksas un laiks. Vedam z/s “Janavas” saražoto un SIA “Sēļu zeme” Aldas Pauras cepto maizi. Sākumā vedām ar vieglo mašīnu, tagad – ar busiņu, kurš ir piekrauts tik pilns, ka, ja vēl kāda saimniecība pievienotos, mēs to nespētu. Transports ir sāpīgs jautājums. Noderētu jauna, ietilpīga mašīna. Pie pašreizējiem ienākumiem paši to nevaram atļauties, un projektos pagaidām arī nav bijusi iespēja to iegādāties. Domājam iestāties Kokneses bioloģisko saimnieku un mājražotāju kooperatīvā “Kokneses agrofirma”, kas nodibināts pagājušo gadu. Zemnieku saimniecības “Janavas” un “Sidrabi” tur jau ir iestājušās. Varbūt tad pavērsies jaunas iespējas.

Izveidojusies sava kooperācija

– Kāda ir jūsu motivācija, lai iestātos kooperatīvā?

– Mums jau tāds mazs kooperatīvs izveidojies. Sadarbība ir laba. Pašreiz nav nopietnas motivācijas dalībai oficiālā kooperatīvā. Novadā esam kādas četras bioloģiskās saimniecības, kam ir desmit un vairāk slaucamu govju. Derētu  kopīgs veikaliņš tepat uz vietas, Koknesē, kur strādātu algots darbinieks, jo mums pašiem nav laika stāvēt aiz letes. Iespējams, ka ar laiku tam pieķersimies, bet pašreiz man daudz laika paņem līdzšinējais darbs, un mājās ir arī pusgadu veca meitiņa. Taču nedomāju, ka veikals laukos varētu būt rentabls.

– Kāpēc?

– Nevar prognozēt, cik produkcijas pirks. Tad ir jāliek augstākas cenas, lai atmaksātos zudumi. Arī pirktspēja un pieprasījums pēc veselīgākas, bet dārgākas produkcijas laukos ir zemāks nekā Rīgā.

– Vai visu pienu realizējat Rīgā tiešajā tirdzniecībā?

– Apmēram pusi. Pārējo nododam SIA “Aizkraukles piens”. Piena iepirkuma cena pašreiz ir zema – 10 centi par litru plus PVN. Tiešajā tirdzniecībā varam pārdot par 70 centiem litrā.

– Starpība ir liela.

– Jā, bet tiek ieguldīts arī liels darbs. “Aizkraukles piensaimnieks” maksā kā par konvencionālajā lauksaimniecībā ražotu pienu nevis kā par bioloģiski sertificētu. Arī mazie apjomi nosaka savu, izslaukumi bioloģiskajās saimniecībās un pašizmaksa atšķiras no konvencionālajā lauksaimniecībā ražotā. Piens Rīgai tiek fasēts stikla tarā. Nepieciešama nopietna loģistika, lai sadalītu pasūtījumu nelielos apjomus precīzi katram katram pulciņam. Dodamies uz Rīgu katru pirmdienu, un katru reizi nobraucam apmēram 350 km. Rīgai piena produktus piegādā salīdzinoši daudz saimniecību, un cenas ir līdzīgas. Arī tāpēc sadarbība ar pulciņiem ir laba, ka viņi saprot, kā veidojas cenas.

– Vai saimniecība izmanto ES finansējumu?

– Savulaik izmantojām Standartizācijas projekta finansējumu. Mūsu saimniecība ir par lielu, lai pieteiktos atbalstam uzņēmējdarbības uzsākšanai. Ļoti ceram uz jauno lauksaimnieku programmu, ka mūs atbalstīs.

Svarīga atgriezeniskā saikne

– Kā nodrošināt piena produktu kvalitāti? Vai to veicina sadarbība ar pulciņiem?

– Jā, jo ir tieša atgriezeniskā saikne par produktu kvalitāti, kas liek mums domāt, kādi uzlabojumi veicami. Nemitīgi piedomājam pie dažādām niansēm. Galvenais, protams, ir tīrība gan kūtī, gan virtuvē. Nododot pienu pienotavā, viss aiziet kopējā katlā. Tad nevienu īpaši neuztrauc, vai pienam ir kāda nevajadzīga smarža vai ne. Pircēju atsauksmes novedušas pie tā, ka gotiņas tagad turam visu gadu ārā, izņemot aukstās ziemas naktis. Visu laiku mācāmies.

Iespēja un vēlme mācīties visa mūža garumā ir lieliska īpašība. Kā lauku attīstības konsultante esmu priecīga par katru saimniecību, kurā bērni paliek laukos un pārņem vecāku iesākto. Lai izdodas iecerētais!

Ineta Sproģe, LLKC Kokneses novada lauku attīstības konsultante

FOTO

Inese Stičinska (no labās) un maizes cepēja Alda Paura

Foto: no Ineses Stičinskas personīgā arhīva