“Jaunas asinis” piekrastes zvejā

PielikumiGalerijaPrint

“Zivju Lapas” lasītāji noteikti pārstāv to Latvijas iedzīvotāju daļu, kura uztraucas par Baltijas jūras piekrastes zvejniecības nākotni, un katram ir skaidrs, ka tā atkarīga no savlaicīgas paaudžu maiņas nozarē. Diemžēl faktiskā situācija ir bēdīga, piemēram, Rīgas jūras līča austrumu piekrastē strādājošus piekrastes zvejniekus vecumā līdz 40 gadiem var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un rietumu piekrastē situācija nav nemaz labāka. Aicināju uz sarunu vienu no jaunākajiem aroda pārstāvjiem – Jāni Krūmiņu no SIA “Aļģes 1”, lai uzzinātu viņa viedokli par jauniešu ienākšanu nozarē.

Jānis, lai gan aizņemts ar reņģu zvejas organizēšanu, jo pašreiz ir stāvvadu zvejas sezona, dalījās informācijā par uzņēmumu, laipni atbildot uz jautājumiem.

– Jāni, kas pamudināja, ierosināja pievērsties piekrastes zvejniecībai Salacgrīvas novadā?

– Ar piekrastes zvejniecību nodarbojas mana ģimene vairākās paaudzēs, tāpēc arī es pievērsos tai. Kā arī to ierosināja mans tēvs Māris un vectēvs Jānis, lai es sāktu apgūt zvejniecības iemaņas agrā jaunībā. Ar zvejniecību sāku nodarboties aptuveni 13 gadu vecumā.

– Kurš no tuvākajiem devis lielāku ierosmi strādāt savā profesijā, jo gan tēvs, gan vectēvs ir zvejnieki?

– Gan tēvs, gan vectēvs ir aicinājuši ar to nodarboties un darījuši daudz, lai zvejniecība mani ieinteresētu, bet tomēr tētis devis lielāku ieguldījumu tam, lai es būtu tur, kur esmu patlaban.

– Kādas bija grūtības, izaicinājumi, uzsākot darbu zvejas uzņēmumā?

– Manas lielākās grūtības bija cīņa ar jūras slimību vairāku gadu garumā. Tas dažbrīd noveda līdz domām, ka zvejot jūrā iet vairs negribu un neiešu, bet tētis ar vectēvu vienmēr mierināja un teica, ka nākamajā sezonā jau vairs nebūs tik slikti. Tas deva iedvesmu turpināt.

– Vai uzskati, ka iegūtā izglītība un pieredze ir pietiekama veiksmīgai darbībai biznesā?

– Man personīgi Jūrskolas izglītība ir devusi tikai nelielu pienesumu zvejniecības jomā, ļoti daudz esmu iemācījies agrā jaunībā, dodoties kopā ar tēvu un vectēvu jūrā. Daudzas nianses tiek apgūtas tikai pieredzes rezultātā, bet pamatzināšanām, protams, ir jābūt. Pašreizējā pieredze ir pietiekama, bet zvejniecībā vienmēr ir jaapgūst jaunas iemaņas un jācenšas optimizēt zvejas rīkus un metodes.

– Kas kā uzņēmuma īpašniekam visvairāk traucē ikdienas darbībā?

– Šķiet, ka pavasara mēneši ir kļuvuši vējaināki, un tas apgrūtina darbu stāvvadu zvejas sezonā. Tā rit tikai pāris mēnešus, dod galveno ieguldījumu, tāpēc laika apstākļi ir būtiski.

Kas, pēc tavām domām, pievilinātu jauniešus strādāt tavā zvejas uzņēmumā? Varbūt redzi, kā valsts un ES varētu atbalstīt uzņēmumus, kuri apmāca jauniešus arodam, jo neviena arodskola piekrastes zvejniekus neapmāca?

– Jauniešus varētu pievilināt labs atalgojums par salīdzinoši neilgi pavadīto laiku jūrā. Zvejošana lielākoties notiek agri no rīta, savukārt pārējo dienas daļu var pavadīt citās (savās) darīšanās vai darbos. Pozitīvais šajā darbā ir arī daudzveidība un izaugsme. Valsts un ES atbalsta veids, kādu es redzu, varētu būt apmācāmo jauniešu pilna vai daļēja algas finansēšana, iespējams, arī kādi nodokļu atvieglojumi.

– Lūdzu, izstāsti, vai  tava novada jaunietis varētu dibināt zvejas uzņēmumu “no nulles” un uzsākt zveju piekrastē kā komerczvejnieks? Ar kādām grūtībām viņam būtu jāsaskaras?

– Nē, manuprāt, nevar, jo nav pieejami brīvi zvejas rīki. Katrā pašvaldībā ir noteikts konkrēts zvejas rīku skaits, kurus pašvaldība iznomā zvejniekiem, tāpēc iespējas ir ļoti ierobežotas. Bet, ja kāds atsakās no saviem murdiem, stāvvadiem vai vienkārši beidz savu darbību, tad tālākās iespējas zvejniecības nozarē ir atkarīgas no tā, ar kādu zvejas veidu ir paredzēts nodarboties. Piemēram, ja tā būtu stāvvadu zveja, tad  jārēķinās ar ļoti lielām izmaksām, kas ir mērāmas vairākos desmitos tūkstošos eiro, ja jāsāk viss no nulles. Savukārt murdu zvejai ieguldījumi nav vajadzīgi tik lieli, bet arī peļņa ir mazāka kā stāvvados. Protams, neviens gads nav vienāds un nozveju precīzi nevar prognozēt.

– Kādas domas par zivju resursiem piekrastē – samazinās, nemainās, palielinās?

– Grūti teikt, jo laika apstākļi ir ļoti mainīgi un nemierīgi, kas traucē stāvvadu zvejai. Kopumā vērtējot, zivju resursiem vajadzētu palielināties, jo zvejas flote jeb kuģi, kas zvejo Rīgas jūras līci, ir izteikti mazāk kā kādreiz.

– Kā vērtē Dabas aizsardzības pārvaldes saudzējošo attieksmi pret roņiem?

– Pagaidām nevaru komentēt, bet it kā tiek izstrādāti noteikumi roņu medīšanai vai baidīšanai, precīzi nepateikšu. Tai pašā laikā nav tā, ka nekas nebūtu izdarīts postījumu seku mazināšanai, jo ir izstrādāta kompensācijas shēma par nozvejas zaudējumiem, kurus radījuši aizsargājamie zīdītāji.

– Ko plāno nākotnē, vai domā, ka kādreiz nodosi savu amatu pēcnācējam?

– Domāju turpināt zvejnieka gaitas ģimenes uzņēmumā, kā arī paralēli jāpaplašina pakalpojumu daudzveidība, lai mazinātu sezonalitāti. Jā, protams, turpināšu tradīcijas un nodošu savu amatu nākamajām paaudzēm.

– Lasītājs, ļoti iespējams, gribēs uzzināt, kur tavu lomu var iegādāties?

– Sīkāka informācija par iespējām iegādāties svaigas zivis ir pieejama vietnē www.novadagarsa.lv, meklējot Kuivižus, SIA “Aļģes-1”, vai arī pa telefonu  28757932.  Zvejoju ar stāvvadiem, zivju murdiem, lucīšu murdiem, sīkzivju murdu un reņģu tīkliem. Tāpēc laikā no februāra līdz jūlijam, kā arī septembrī un oktobrī   zvejas uzņēmums piedāvā iedzīvotājiem dažādas zivis – lašus, taimiņus, reņģes,  raudas, karūsas, asarus, vimbas, lucīšus, apaļos jūrasgrunduļus utt. Piedāvājums atkarīgs no sezonā noteiktajiem liegumiem, laika apstākļiem un zivju resursiem piekrastē.

Jānis Kravalis,
LLKC Zivsaimniecības nodaļas projektu vadītājs

Foto: no Jāņa Krūmiņa privātā arhīva 

Foto galerija: 

Pievienot komentāru