Štīrijas vulkānzeme

Papētot karti, redzams, ka Štīrijas apgabals atrodas pašā valsts nomalē. Pagājušā gadsimta nogalē nomales efekts te bija nospiedošs – ražošana nekāda, darbavietu trūkums, ienākumi un iztikšana slikta. Jaunatne masveidā pameta vecāku mājas, dodoties laimi meklēt citur. 1995. gadā Austrija pievienojās Eiropas Savienībai, līdz ar to radās iespēja iegūt ES fondu atbalsta maksājumus. Aktīvi ļaudis no 14 apgabala pašvaldībām sanāca kopā, un tā radās jauns zīmols Štīrijas vulkānzeme. Zīmola veidotājiem bija skaidrs attīstības virziens un vārdos nosaukti trīs vaļi, kuri garantēs panākumus – cilvēcība, ekoloģija un ekonomika. Tā, palēnām saprotot (20 gadu garumā), ka jāražo no vietējām izejvielām, jāpārdod vietējā tirgū un savām vajadzībām jāpērk kaimiņu saražotais, ekonomika attīstījās. Zīmola dalībnieki ir ar lauksaimniecību saistītas institūcijas, bet zemnieki – ražotāji – ir to valdē. Lai izmantotu zīmolu savai produkcijai, jāiegādājas licence. Darbību finansē pašvaldība, subsīdijas un ieņēmumi no licenču iegādes.

Noticēja, ka būs

Mēs viesojāmies pie viena no ideju ģeneratoriem un koncepcijas uzturētājiem – alus un viskija ražotnes Lava Brau līdzīpašnieka Romāna Šmita. Viņš bija pirmais, kurš beidza gausties, ka reģionā nekā nav, tā vietā noticot, ka būs. Romāna ideja bija reģiona kopējam tēlam izmantot stāstu par vulkānu, kas aktīvi darbojies pirms gandrīz diviem miljoniem gadu. Pareizā virzienā novirzīta vulkāna darbība – tā arī ir reģiona uzplaukuma pamatā. Paša uzņēmuma nosaukumā iekļautais vārds lava cilvēkos raisa interesi, un tie ir gatavi uzzināt ko vairāk un arī iegādāties stāstiem apvīto produktu. Tā palēnām, izdomājot piesaistošu stāstu par produkciju, uzņēmums ieguvis atpazīstamību, līdz ar to arī pircējus.

Romāns ar milzīgu lepnumu un degošām acīm lej glāzē alu, uzsverot, ka tieši glāzē, nevis kādā degustācijai domātā plastmasas analīžu trauciņā. Viņš tā priecājas par putu cepures noturību, ka jāpriecājas līdzi, gribot negribot. Ļoti patika stāsts par kameni, kura pēc zinātnieku viedokļa nevar palidot, jo ir par smagu, bet kamene nemācēja lasīt, tādēļ pacēlās spārnos un aizlidoja. Mazā alus un viskija brūvētava arī nemācēja lasīt, toties mācēja radīt pievienoto vērtību, tādēļ pacēlās spārnos. Pirmais 2009. gadā uztaisītais bioviskijs joprojām ir ražošanā, alus ražošanas blakusprodukti noder šokolādei, suņu barībai un kosmētikai. Ar ko gan atšķiras alus no viskija? Izrādās, ka tikai ar apiņu klātbūtni. Ražojumi nav lēti, apjoms nav liels, bet ar pareizu pieeju ražošanai un, galvenais, pārdošanai ar stāstu produkciju iespējams pārdot par augstāko cenu.

Simtiem šokolāžu

Līkumojot pa kalnainajiem ceļiem, drošām rokām un stipriem nerviem apveltītie šoferīši atrod stāvvietu Rīgersburgas pašvaldības Bergla ciematā pie Zotter Schokolade. Apmeklētāju plūsma šokolādes ražotnē, šķiet, ir nebeidzama, to novērojam arī nākamajās dienās garāmbraucot. Un kā gan ne – būt šajā apkaimē un neļauties vairāk nekā 300 dažādiem šokolādes veidiem un šokolādes dzērienu valdzinājumam nebūtu prāta darbs! To katru gadu apjautuši aptuveni 290 tūkstoši apmeklētāju. Visa cilvēku plūsma neatbrauc uz vienu dienu, nepārtiek tikai no šokolādes, lai cik vilinoša ir degustācijas zālēs un plašajā veikalā izvietotā produkcija. Drīzāk tur galva griežas bez karuseļa, lai saprastu, kuras šokolādes būs īstās ceļojumam uz Latviju. Ceļotājiem vajag naktsmājas, brokastis, vajag pamācīties un apskatīt arī citus piedāvājumus, un viss aiziet pa ķēdīti pēc principa – ja mani kaimiņi būs bagāti, tad arī es tāds būšu.

Atgriežoties saldā ceļojuma sākumā, jāiepazīstas ar šokolādes tapšanas ceļu. Kakao pupiņu dzimtene ir Senegāla, tur tās izaug, vietējie iedzīvotāji novāc, izloba no mizas, izžāvē, stingri pārbauda kvalitāti, un tikai tad pupiņu maisi ceļo uz Zotter šokolādes fabriku, kura, īpašnieka Jozefa Zotera lolota, pārvarot dažādas neveiksmes, darbojas jau no 1999. gada. Ar izsniegtajām degustācijas karotītēm katrs pēc savām spējām nobaudījuši dažādās šokolādes, nogaršojuši neskaitāmos šokolādes dzērienus, beigās uzdzerot etiķūdeni, robotam stikla būrītī izlūgušies to un nevienu citu šokolādes gabaliņu, dodamies uz … kapiem.

Šie “kapi” ir piemiņas vieta biznesa skarbumu neizturējušām šokolādēm – ar īstiem pieminekļiem, viršiem un svecītēm. Uz pieminekļa rakstīts šokolādes sastāvs, dzimšanas un miršanas gads – uzraksti ir vairāk nekā interesanti, jo tie liecina, ka pamatizejvielai pievienota marihuāna, kečups, sāls – viss iespējamais un, šķiet, arī nesavienojamais un neiespējamais, arī dzīves ilgums, kas svārstās no gada līdz 10 gadiem. Viss ir vienkārši – ja kāda šķirne ir pārāk dārga ražošanai, pircējam negaršo, pieprasījuma nav, tad uz kapiem. Turpat netālu, lai apsēstos un atgūtos no apēstā un redzētā, zālienā ir pusapgāztas ķerras, tādas pašas kā Depo, tikai pielietojums cits.

Ģimeniski mājīga viesnīca

Uz saldās nots arī rudens diena beigusies, atliek doties uz naktsmājām viesnīcā Gastof Gruber. Tā ir mājīga, ģimeniska, ar visu nepieciešamo pagurušiem ceļotājiem. Ik uz soļa redzamas rūpes par viesiem un atbalsts vietējiem ražotājiem – kā sienas dekors restorāna zālē lasāmi kaimiņu uzņēmumu un, piemēram, vīnu šķirņu nosaukumi, neuzbāzīgi, bet pamanāmi novietots stends ar vietējo ražotāju un pakalpojumu sniedzēju vizītkartēm.

Šķiņķi kā izstādē

Nākamo rītu saulīte ar savu klātbūtni nepagodina, kalni pazūd miglā, bet asfaltētais ceļš aizved mūsu slapjā asfalta krāsas autobusu kopā ar mums uz vītināta šķiņķa un gaļas izstrādājumu ražotni Vulcano Auerbahā. Kā jau visiem, arī šim pārstrādes uzņēmumam ir sava izcelsmes vēsture. Francs Habels pirms 27 gadiem pārņēma 200 cūku saimniecību kopā ar cīņu par izdzīvošanu, jo svaigas gaļas realizācija, salīdzinot ar izmaksām, nedeva peļņu. Tad radās sapnis, vīzija, zīmols Vulkānzeme, ES atbalsts un iespēja sākt ražot Prosciutto šķiņķi, kas ir termiski neapstrādāts, nekūpināts un sausā veidā kaltēts produkts.

Visiem produktiem vajadzīgas izejvielas, bet izciliem tās ir izcilas. Izejvielas šajā gadījumā ir cūkas, kuras pēc vairākiem krustošanas eksperimentiem izvēlētas kā mierīgākā šķirne, kas nestreso, nekaujas, bet mierīgi audzē taukus. Dzīvniekus saimniecībā iepērk trīs mēnešus vecus, un nedaudz vairāk nekā pusgadu tām ir savs īpašais barības produktu procentuālais sadalījums, tās regulāri sver un individuāli turpina barot atbilstoši svaram, lai attiecīgajā brīdī visas svērtu vienādi. Tās guļ salmos sev atvēlētajā 3 m² platībā, karstumā ir iespēja veldzēties āra dušā un svaigā gaisā relaksēties, klausoties mūziku. Izklausās pēc leiputrijas, jo cūkas vieta barības ķēdē nav mainījusies arī Vulcano ražotnē. Mainījusies ir attieksme pret dzīvnieku kā izejvielu, jo iegūtās produkcijas kvalitāte nav salīdzināma ar drūmos apstākļos nobarotu cūku produktiem.

Noskatoties īsfilmu ar gadalaiku specefektiem, apmēram top skaidrs vītinātā šķiņķa tapšanas process, kas aizņem 8–12 vai 28 mēnešus. Ir arī tādi, kas karājas un gatavojas septiņus gadus. Interesantākais ir tas, ka šie daudzgadīgie jau ir nopirkti. No cūkas ražotnē izmanto visas detaļas – ražo salami, kūpinājumus (kūpinātu fileju ar trifelēm, safrānu), bet no atgriezumiem – gaļas čipsus. Par cenu man gribas teikt, ka tā atbilst ieguldītajam darbam, kvalitātei, izdomai un laikam. Protams, ka dārgi, bet tas ir relatīvs jēdziens.

Pusmiljons cilvēku

Nedaudz atkāpjoties no ražošanas, apmeklējām Austrijas labāko cietoksni – Rīgersburgas pili – 450 m augstumā uz četrus miljonus gadu sena, izdzisuša vulkāna. Āra lifts pa šaurām sliedītēm minūtes laikā nogādāja mūs viduslaikos. Šo vietu gadā apmeklē pusmiljons cilvēku. Pili beidza būvēt 18. gadsimta vidū, savulaik to apdzīvoja ļoti mūsdienīga sieviete Katarīna Paldaufa un viņas dzimta. Katarīna ar savām izdarībām vairāk atbilda mūsdienu emancipētai sievietei, nevis tālaika tumsonībai, tādēļ tika atzīta par raganu un dzīvi beidza uz sārta. Muzejā apskatāma gan Katarīnas figūra, kas ieskauta ar rozēm, ko viņai padevās audzēt, gan iespēja pašiem pāriet pāri improvizētajam sārtam. Labi, ka raganu medības ar tādām sekām mūsdienās ir beigušās. Šobrīd pils ir Lihtenšteinas prinču ģimenes privātīpašums. Tajā ir pils, raganu un ieroču muzejs, kuros pavadīt laiku, iepazīstot pils vēsturi.

Mainīja domāšanu

Iepazīšanās ar vietējiem ražotājiem un ģeogrāfiju nebeidzas. Āmuļi pārņēmuši lapu kokus tāpat kā Liepājas pusē, tomēr ne – Austrijas pilsētiņas Sanktmareinas pie Grācas pašvaldības otrais mērs Mario mūs iepazīstina ar Pēteri un Dženiferu – zīmola Hohenegger Hof saimniekiem –, kā arī ar viņu ražoto produkciju. Jaunie cilvēki pirms pieciem gadiem mantoja 5 ha augļudārza un, krasi mainot gan nodarbošanos, gan domāšanu, attīstīja augļaugu produktu pārstrādi. Zem pretkrusas tīkliem kalnainajā apvidū aug ābeles, bumbieres, persiki un plūmes.

Palīgs – nelielais traktoriņš – tūdaļ piesaistīja vīriešu uzmanību, kuri gribēja noskaidrot, kā te vispār var pabraukt. Sezonas laikā ražu palīdz novākt gan strādnieki, gan cilvēki, kuriem ir iespēja izmantot to kā pašapkalpošanās dārzu. Pesticīdus saimniecība nelieto, bet saimnieki ir atvērti dažādiem zinātniskiem piedāvājumiem un eksperimentiem. Viņi saņem arī Eiropas finansiālo atbalstu, bet raksturīgi ir tas, ka to piešķir nevis zemkopībai, bet produktu pārstrādei.

Ģimenes uzņēmums ražo sulu, vīnu, etiķi, sidru, ābolu šampanieti un ābolu čipsus, atsevišķiem produktiem nopelnot arī godalgotas vietas. Augļu šķirnes sadala pa produkcijas veidiem, piemēram, čipsiem par labāko atzīta šķirne ‘Gala’ – tā mutē burtiski kūst. Vienīgi ābolu sulai visas šķirnes maisa kopā, iegūstot neatkārtojamu garšu. Ābolu šampanieti pudelēs pilda citā saimniecībā, jo visas iekārtas mazam apjomam neatmaksājas iegādāties. Saimnieks piebilst, ka stikla pudeles drīz būšot dārgākas nekā to saturs. Bezalkoholiskos produktus saimniecība ved uz skolām, bērnudārziem, nodarbojas arī ar izglītošanu, kas varētu būt jau pieminētais produkta pievienotais stāsts. Saimniecībā ir neliels veikaliņš, kurā var iegādāties pašu ražoto un, jā, arī olas un kartupeļus no kaimiņa saimniecības. Šobrīd apkaimē nopirkt zemi ir dārgi – 40 līdz 100 EUR/m², nav arī piedāvājuma, un tādiem iebraucējiem kā mēs zemi nepārdos. Starp vietējiem zemniekiem ir ieviesti savstarpējās norēķināšanās kuponi, līdzīgi kā Ventspils venti.

Etiķis par kolu labāks

Nevienas saimniecības veikalā, vietējo zemnieku tirdziņā vai citā pasākumā neatradīsiet Fantu, Coca-colu un citus līdzīgus uz vietas neražotus produktus. No sākuma tas radīja pretestību, bet tagad visi ir apmierināti, patērējot vietējos ražojumus. Līdz šim domāju, ka etiķis un degustācija nav savienojami jēdzieni. Apmeklējot ģimenes uzņēmumu Golles, izrādījās, ka ir gan. Degustācijai izsniedza mazas karotītes, un nebijušais piedzīvojums varēja sākties. Katram produktam nepieciešamas izejvielas – tās izaudzē viņi paši 10 ha lielā augļudārzā, ja pietrūkst, tad pērk no citiem sava reģiona audzētājiem. Ražošanas process ir atstrādāts līdz sīkākajai niansei, ražojot gandrīz 20 dažādas etiķu šķirnes un stipro premium alkoholu – viskiju, džinu un rumu –, nepievienojot mākslīgās krāsvielas, tikai cukuru. Tos uzglabā ozola, ķirša, akācijas un oša koka mucās – katrs koks dod savu niansi kopējā garšas buķetē.

Balzamiko etiķus gatavo uz bumbieru, ābolu un sarkanā, baltā vīna etiķu bāzes. Jo ilgāk tas nostāvējis, jo balzamiko etiķis kļūst viskozāks, garšīgāks un dārgāks. Divi gadi tam jānostāv līdz pārfasēšanai. Etiķi var degustēt, un tas ir garšīgs. Degustēt var arī citus ražojumus, tomēr tā nav šokolāde, kurai var uzdzert ūdeni un turpināt procesu. Stiprā alkohola ražošana, protams, nenotiek tāpat kā sulas spiešana. Par vienu litru 100% alkohola jāmaksā 12 eiro nodoklis, pašu drošības labad process tiek uzraudzīts ar videonovērošanas palīdzību. Protams, veikalā iespējams iegādāties gan 10 gadus vecu ābolu balzamiko etiķi, gan daudz ko citu no plašā klāsta.

Brīvprātības principi

Pa ceļam, braucot pusdienās uz Mario restorānu, pirms milzīgā austriešu salātu šķīvja un ceptās vistas baudīšanas piestājam pie ugunsdzēsēju depo. Tur ir milzīgas, tehniski ļoti labi aprīkotas automašīnas, bet, ja notiek nelaime, viss notiek pēc brīvprātības principa. Nav tā, ka skrien katrs, kam ienāk prātā, te ir apmācīti cilvēki, kas apvienojušies brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā un strādā bez algas. Kādu daļu finansējuma piešķir pašvaldība, bet daļa ir ziedojumi – tos vāc visos publiskajos pasākumos.

Viela pārdomām

Pēdējais piedzīvojums ir vietējo ražotāju tirdziņš Feldbahā. Uz to dodamies, piestājot pie Svētā Leonharda baznīcas, kurai pēc torņa iznīcināšanas steigšus uzcelts jauns, atsevišķi stāvošs, klāts ar raibumraibu krāsainu mozaīku – netradicionāli, toties skaisti, pie reizes labs orientieris. Tirdziņā mūs pie sava stenda sagaida kāds saimnieks ar savu produkciju. Saimniecībā audzē aronijas, ķirbjus, plūmes, lazdu riekstus, mandeles, valriekstus, apstrādājot 25 ha ne jau tās līdzenākās zemes. Saimnieks pastāsta par vietējo produktu tirdzniecības praksi pašapkalpošanās veikalos. Tie apvieno gandrīz simts zemnieku, kuri tajos izvieto savu produkciju. Veikali darbojas no ļoti agra rīta līdz vēlam vakaram – pircēji izvēlas preci un samaksā, problēmu ar zagļiem te neesot. Viela pārdomām – vai pie mums kas tāds būtu iespējams?

Tirdziņš ir kā maza ballīte – ar skatuvi, runām, tautas tērpiem un mūziku, te var visu pagaršot un iegādāties. Tirgus apmeklētāju gan nebija tik daudz kā mūsu hercoga Jēkaba tirgū, toties tas notiek katru nedēļas nogali. Kāds siera ražotājs gan kļuva ļoti pikts, kad atļāvos nobildēt viņu un viņa piedāvāto produkciju. Žēl, sieru, protams, nepirku, toties to atsvēra smaidīgais kastaņu cepējs, kurš speciāli nopozēja, noņemdams pannai vāku, labsirdīgais grozu pinējs un medus tirgotāja. Nav jāsaprot valoda, pietiek ar smaidu un attieksmi!