– Kā tu, pilsētnieks pēc būtības, nonāci pie vistām?

– Kad sagaidīju busiņu, kurš atveda manas pirmās sešas dējējvistiņas, nebūt nejutos kā topošais putnkopis. Tobrīd vistas bija mana izvēle, lai nodrošinātu olas pašpatēriņam, ģimene ēstu veselīgāk. Toreiz uztraukums galvenokārt bija par to, kā tikšu galā ar sešām dzīvām būtnēm, par kuru pareizu turēšanu neko nezinu. Taču jau pēc dažām dienām, vērojot putnu uzvedību, sociālo hierarhiju, vajadzības, veselību un dabisko ritmu, biju relatīvi mierīgs un vistu turēšana mani burtiski “ievilka”.

– Kā no sešām vistām nokļuvi līdz tik aktīvas un informatīvas Facebook grupas izveidei?

– Tas bija zināmā veidā nejauši. Meklēju, bet neatradu šādu grupu, toreiz pat iedomāties nevarēju, ka jāmeklē pēc atslēgvārdiem “putnkopība” vai “putnu turēšana”. Sapratu, ka šādas grupas vienkārši nav, tāpēc to izveidoju. Bet laikam nebiju vienīgais tāds, tagad, gandrīz divus gadus vēlāk, dalībnieku skaits tuvojas 10 tūkstošiem interesentu. Šobrīd nedēļā pievienojas apmēram desmit jauni dalībnieki.

– Ar ko šī grupa atšķiras no citām, ja nerunājam tikai par dalībnieku daudzumu?

– Man patīk, ka grupai pievienojušies un satura veidošanā aktīvi piedalās ne tikai hobija putnkopji, bet arī veterinārārsti un cilvēki ar ļoti lielu praktisko pieredzi šajā jomā. Tas padara grupu par dzīvu zināšanu apmaiņas platformu, kur katrs var justies droši un gaidīts. Cenšos noraidīt ierakstus ar acīmredzami maldīgu saturu, lai izglītojamies pareiza virzienā. Atbalstu jautājumus un atbildes, kas veidojas vairāk no dzīves un dzīves pieredzes. “VISTAS” ir mans sabiedriskais darbs – tā ir iespēja palīdzēt cilvēkiem sākt ar cieņu pret putniem nevis ar stereotipiem un maldīgiem pieņēmumiem.

– Kā pats tālāk esi attīstījies putnkopībā?

– Ganāmpulks ir krietni audzis, šobrīd esmu saimnieks 31 putnam. Esmu izgājis visus posmus – no cāļu šķilšanās aizlienētā inkubatorā līdz šķirnes putnu iegādei izstādē. Šobrīd paralēli krustojumu (krosu) vistām man ir arī orpingtoni – lielas, skaistas vistas – kā apaļas bumbas, kuras dzīvo savu laimīgo mīļdzīvnieka dzīvi – glaužas pie kājām, uzlec uz pleca, ja pietupies vai apsēdies. Putnus var stundām vērot, tā ir paša izvēlēta meditācija.

– Ar kādiem izaicinājumiem sastopies, ņemot vērā, ka tavs laimīgo vistu pulciņš dzīvo vienā no Rīgas klusajiem mikrorajoniem – Čiekurkalnā?

– Pirmais, par ko biju nobažījies, bija mājas saimnieces un kaimiņu reakcija. Bet ar visiem esmu vienojies, dalos ar olām un nevienam pretenziju nav. Protams, ganāmpulku un novietni uzreiz oficiāli reģistrēju Lauku atbalsta dienestā, lai viss būtu atbilstoši prasībām un no likumiskā viedokļa nerastos nekādi pārpratumi. Rīgā pie izaicinājumiem var pieskaitīt teju visu, kas saistīts ar putnkopību – par putniem zinošu veterinārārstu tuvumā nav, barības un pakaišu sagāde prasa ne tikai materiālu ieguldījumu, bet arī plašu kontaktu loku. Nav tā, ka varu no krāsns izgrābt pelnus un aiznest uz kūti, lai vistas var pērties – pat pie tik elementāras lietas sagādes ir jāpiedomā.

– Tas ir iemesls turpināt pašizglītoties?

– Jā, cenšos piedalīties visās tiešsaistes lekcijās, kuras saistītas ar putnu labturību un veselību, jo man nav pieņemama doma, ko joprojām daudzi izsaka – visas mājputnu problēmas ir atrisināmas ar bluķīti un cirvi. Arī savas grupas ietvaros cenšos uzsvērt, ka putni ir pelnījuši dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tikt aprūpēti un ārstēti, nevis uzreiz jānokauj, ja, piemēram, vistiņa ir sākusi klibot. Ja vista tev var gadā izdēt līdz 300 olām, tad dots devējam atdodas. Rūpes par dējējvistas veselību vai ārstēšanu atmaksājas.

– Izklausās kā tāda misijas apziņa, tā tiešām ir?

– Tieši tā. Man ir skaidrs, ka mana misija ir celt putnu labturības kultūru Latvijā. Regulāri runāju par to, kā pareizi un cilvēcīgi turēt vistas – nodrošināt pietiekami daudz vietas, uzturēt tīrību mājiņā un pastaigu zonā, nodrošināt pilnvērtīgu barību un arī gardumus, ļaut sajust saules gaismu un svaigu gaisu – kopumā cienīt putnu dabiskās vajadzības. Vista ir dzīva būtne, tai vajadzīga nevis izdzīvošana, bet labsajūta.

– Esi arī Tautas putnkopju biedrības biedrs un jau gandrīz gadu viens no valdes locekļiem. Vai arī šeit saskati kādu misiju?

– Tautas putnkopju biedrības mērķi un idejas pilnībā saskan ar manu personīgo viedokli. Biedrība aktīvi iestājas par to, lai Latvijā beidzot atteiktos no sprostu sistēmām, kas daudzviet Eiropā jau ir aizliegtas. Sabiedrībā arvien vairāk tiek runāts par to, ka 21. gadsimtā nav pieņemami dzīvniekus turēt apstākļos, kas neatbilst ne ētikas normām, ne līdzīgiem apstākļiem, kādos putns varētu dzīvot dabā. Vistai vajadzīga iespēja izplest spārnus, pakašāties, just zemi zem kājām. Tas ir tik vienkārši, tikai mazliet vajag piedomāt pie šī.

– Izņemot misijas apziņu, kādēļ vēl nelielas saimniecības īpašniekam ir svarīgi būt biedrības biedram?

– Tas ir jautājums par atbildību, izglītošanos un kopīgiem mērķiem. Ļoti nozīmīgs ir darbs, ko biedrība veic, lai veicinātu mazo, labturības prasībām atbilstošo putnkopību. Rīkojam un piedalāmies izstādēs, kā būtiskākās varu minēt “Vistu sētu” Dabas muzejā, Birzgales lauku festivālu, Sējas svētkus Vecaucē, Zooekspo un Petekspo Ķīpsalā. Cilvēku interese par putniem un putnkopību ir ļoti liela, apmeklētājiem patīk uzdot jautājumus un tikt pie zināšanām, kuras būtiski uzlabo putnu turēšanas apstākļus un labturību savā sētā kopumā.

– Tava bērnība arī bija saistīta ar putniem?

– Mans stāsts putnkopībā nesākās uz līdzenas vietas Rīgā. Mūsu ģimenes pagalmā, kad biju mazs, vienmēr bija putni un atmiņas par to ir spilgtas – gan labās, gan sliktās. No prāta neiziet tas rīts, kad, bērns būdams, atvēru kūtiņas durvis, bet tur visas baltās vistiņas un cāļi – sarkani, jo cauna pa nakti nokodusi… Starp citu, mazie plēsēji ir arī Rīgas problēma, tāpēc drošībai ir liela nozīme.

– Kāda ir ģimenes reakcija uz tavu izvēlēto ceļu – putnkopību?

– Sieva ir atbalstoša, bet tikai domu līmenī. Ja vajag, tad palīdz, bet bez īpaša entuziasma. Tas noteikti nav viņas. Bija tāds gadījums, kad manis nebija mājās un biju aizmirsis aizvērt vistu aploka vārtus, tad gan bija saskaitusies – vistas pa visu pagalmu. Bet dārzā kaimiņu zemenes. Bet visas veiksmīgi tika nogādātas atpakaļ aplokā. Runājot par meitu – interese ir, taču par noturīgu patikšanu pagaidām vēl pāragri spriest. To gan varu apgalvot ar drošu sirdi – 21. gadsimta bērni, kuriem vistas un citi lauku dzīvnieki bieži ir redzēti tikai telefonā, ir redzējuši un dzirdējuši īstu vistu, jo organizēju izglītojošu nodarbību meitas skolā. Šādu izglītošanu noteikti varu piedāvāt arī citām skolām. Ar īstu putnu ciemošanos klasēs.

– Izņemot putnus, tev ir vēl kāda aizraušanās?

– Drīzāk ieradums. Katru gadu izaudzēju diezgan lielu daudzumu dažādu punduršķirņu tomātu stādu. Patīk arī rūpēties par siltumnīcu, bet tieši tik, lai tomātu un gurķu pietiktu ģimenei. Dārzeņus nepārdodu, lai gan zinu, ka pieprasījums noteikti būtu. Nepārdodu arī olas, bet, ja sāktu to darīt, tās nebūtu lēta alternatīva veikalu piedāvājumam. Tas tā vienkārši nevar būt, ja parēķinu, cik laika, rūpju un arī līdzekļu tiek ieguldīts, lai līdz olai tiktu.