Galisija ir Spānijas Karalistes Galisijas autonomais apgabals ar nācijas nosaukumu, tā administratīvais centrs – Santjago de Kompostela. Platība – 29 574 kvadrātkilometri, iedzīvotāju skaits – 2 737 000 iedzīvotāju (2009.)

Programmā bija iekļauta dažādu uzņēmumu apskate, bet viens no interesantākajiem bija Barbanzas lauku kopienas apmeklējums. Tiekoties ar kopienas pārstāvjiem, dažādu projektu un biznesu vadītājiem, mēs saskatījām zināmu līdzību ar viedajiem ciemiem pie mums. Tomēr daudz iespēju un ideju mēs varam pārņemt no Spānijas lauku cilvēkiem, un par to vēlos pastāstīt.

Barbanzas kopienas veidošanās, tās pārvaldība un sadarbība

Galisijas reģiona Atlantijas piekrastes teritorija ir ar īpaši gleznainu dabu, kalnienēm, auglīgām zemēm un mežiem. Mežu audzēs dominē ātraudzīga koku suga – eikalipts – un saimnieciski vērtīgā “jūras” priede (Pinus pinaster). 2006. gadā dažādu globālu procesu ietekmē (lielā finanšu krīze, politiskas svārstības) cilvēki zaudēja darbu un bija jādomā par ekstenciālu izdzīvošanu. No pilsētām uz lauku teritorijām pārvietojās ģimenes, iegādājoties īpašumus un cerot uz jaunu biznesu uzsākšanu. Kopienas bija veids, kā izdzīvot, socializēties un rūpēties citam par citu. Pašvaldības realizēja Spānijas lauku reformas politiku un slēdza ilgtermiņa zemes nomas līgumus ar jaunizveidotajām kopienām. Līgumu darbība tika noteikta 80–100 gadu periodam. Zemes resursi, ieskaitot mežu, tika nodoti kopienas apsaimniekošanai, paredzot to ilgstējību un dabu saudzējošu attieksmi. Okeāna piekrastes teritorijā izveidojās un līdz šim veiksmīgi darbojas vairāk nekā 10 lauku kopienu. Kopienu pārvaldēs ievēlētie, gudrie un pieredzējušie cilvēki ir iniciējuši jaunas politikas virzību valstī, pierādot sadarbības lielo lomu. Par to Spānijā neviens vairs nešaubās. Desmit gadu laikā ir realizēti kopienu atbalsta projekti, un mūs iepazīstināja ar vienu no tiem, kura aktivitātes realizējas patlaban.
Projekta nosaukums ir “Barbanzas Ekosociālā laboratorija” (Barbanza Ecosocial Lab). Tas ir inovatīvs kopienu un zinātnes sadarbības projekts ar mērķi veicināt ilgtspējīgu un multifunkcionālu teritorijas pārvaldību, balstoties uz vietējās kopienas zināšanām un resursiem. Projekts darbojas kopš 2020. gada. Tiek radīts modelis, kā vietējie iedzīvotāji, pašvaldības un universitātes var strādāt kopā – vienam mērķim. Augkopības, mežsaimniecības un lopkopības aktivitātes veicina ekonomiskās attīstības iespējas, vienlaikus stiprinot kopienas sociālo cilvēkkapitālu un rada inovācijas, kas neapdraud ekosistēmas dažādības saglabāšanu.
Barbanzas kopienas mežs ietilpst Baronjas mežu masīvā, kas aizņem 846 hektārus, un tajā ir 186 dalībnieku mājsaimniecības. Kopienai ir apņemšanās daudzfunkcionāli izmantot mežu. Viņi piegādā malku mājsaimniecībām, izmantojot tiešo pārdošanu, parelēli ir uzsākta sveķu ieguve. Kokmateriālu cenu kritums pēc būvniecības krīzes, kas sākās 2008. gadā, lika kopienai mainīt ražošanas stratēģiju. Gada ienākumi no koksnes pārdošanas samazinājās uz pusi, no vidēji 80 000 eiro uz 40 000, bet šo iztrūkumu kompensē sveķu ieguves uzsākšana. Jaunie ieņēmumi vidēji ir 40 000 eiro no sveķu pārdošanas un 12 000 eiro no malkas pārdošanas. Šie skaitļi padara kopienu par lielāko sveķu ražotāju Galisijā un ļāva radīt četras jaunas darbavietas. Sveķu ieguve, mājlopu ganīšana un sēņu vākšana ir tikai daļa no Baronjas meža izmantošanas veidiem. Mēs uzzinām par kopienas apņemšanos veicināt tūrisma aktivitātes, medus un sēņu vākšanu, kopienas zemes nodošanu infrastruktūras objektu ierīkošanai. Piemēram, jūras glābšanas bāzes izveidei, futbola laukuma, zirgu rezervāta, vēja turbīnu, ugunsdzēsības brigādes depo izvietošanai, kā arī vēsturiskā mantojuma saglabāšanai un atjaunošanai, nodrošinot gidu pakalpojumus kopienas apmeklētājiem.
Svarīga ir iedzīvotāju izglītošana. Teorētiskās mācības mijas ar interesantām un daudzpusīgām praktiskām nodarbībām. Grupas tiek veidotas atbilstoši dalībnieku interesēm un priekšzināšanām. Tēmas ir plašas – no zināšanām par meža veltēm (sēņu sugām, ogu un ārstniecības augu vākšanu) līdz tūrisma maršrutu izstrādei un kultūras mantojuma saglabāšanai.

Iepazīstam lopkopības dažādību

Apmeklējuma laikā mēs iepazināmies ar lopkopības dažādību un to, kā tā veicina ekonomisko un vides ilgtspējību kopienā. Zirgu, liellopu un kazu audzēšanā galvenā motivācija ir sabalansēt produkcijas ieguvi – apjomu pašpatēriņam un tiešajai pārdošanai. Ganāmpulku svarīgā funkcija ir mežu pļavu un piekalnes apganīšana. Vasarās, kad veģetāciju ierobežo karstums un nepietiekamie nokrišņi, Galisijā parasti līst gandrīz katru dienu, tomēr klimats mainās un novērojami arī sausuma periodi, dzīvniekus ir jāpiebaro. Diskusijā par lopkopības attīstību uzzinām par mums mazāk pazīstamu veidu, kuru apzīmē termins – silvopastorālā lopkopība. Tā ir ilgstspējīga lauksaimniecības prakse, kurā lokopība un mežs tiek apvienoti vienā ainavā, tā radot dabisku sinerģiju starp dzīvniekiem, augiem un vidi (plašākā nozīmē – agroforestijas sistēma). Tā ir kļuvusi par būtisku kopienas darbības virzienu: kazas, cūkas (tostarp vietējās šķirnes) un Galisijas zirgi tiek ganīti kopienas teritorijā, palīdzot uzturēt pļavas un samazināt pāraugušu krūmāju degšanas risku, kā arī veicinot bioloģisko daudzveidību. Šīs ganību sistēmas ļauj saimniekotājiem nodrošināt gan pārtikas produkciju, gan ekosistēmu pakalpojumus, vienlaikus stiprinot kopienas tīklus. Citi kopienā attīstītie lauksaimnieciskie virzieni ietver biškopību, sēņu vākšanu – realizējot produktus ar organiskā (bioloģiskā) sertifikāta iespējām un savvaļas produktu novākšanu (ārstniecības augi), kas paplašina lauksaimniecības produktu sortimentu, samazina atkarību no tradicionālām kultūrām un nodrošina papildu ienākumu avotus.

Top jauns zemes nomas modelis

Barbanzas projekta ietvaros top zemes nomas multifunkcionālas apsaimniekošanas modelis, kas nosaka komunālās zemes pieejamību, kur daļa teritorijas tiek kolektīvi pārvaldīta, bet daļa – iznomāta vai izamantota, sadarbojoties ar vietējiem saimniecību īpašniekiem. Šāda pieeja nodrošina, ka gan mežsaimniecības, gan lopkopības vajadzības tiek integrētas teritorijas plānošanā. Tipiskā Galisijas kontekstā, kur meža un ganību zemes ir ainavas daļa, šis kopienu modelis ļauj izmantot zemi daudzpusīgos veidos – no lopkopības ganībām līdz meža atjaunošanai un kultūras pasākumiem.

Sveķu ieguve – papildu pievienotā vērtība

Barbanzas kopienas projekta mērķis ir veicināt ne tikai tradicionālo mežsaimniecību, bet arī izmantot netradicionālos meža resursus, piemēram, priežu (Pinus pinaster) sveķu ieguvi un pārstrādi. Sveķi ir vērtīgs ne-koka meža produkts ar plašu pielietojumu ķīmijas, farmācijas un rūpniecības nozarēs. Kopienas darbinieki kā vienu no teritorijas iespējamo ienākumu diversifikācijas iespējām uzskata sveķu ieguvi. Šī nodarbošanās rada ne vien jaunas darba vietas, bet arī ceļ meža produktu pievienoto vērtību un paplašina vietējo produktu tirgus iespējas.

No vietējā produkta līdz nākotnes bioekonomikai

Projektā “Barbanzas Ekosociālā laboratorija” īsteno vairākas integrētas darba līnijas. No jau aprakstītās ilgtspējīgās mežu apsaimniekošanas un lopkopības attīstības līdz ēdināšanas centru izveidei (vietējo produktu unikalitātes saglabāšanai), enerģētiskas resursu attīstībai kopienā un teritoriālai rehabilitācijai – ar mērķi stiprināt lokālo bioekonomiku. Projekts izmanto gan zinātnes metodes, gan kopienu cilvēku resursu, viņu pieredzi un inteliģenci, lai izstrādātu un prezentētu Spānijas valstī un aiz tās robežām kā sociāli atbalstāmu ilgtspējīgu lauksaimniecības un lopkopības nākotni.

Secinājums

“Barbanzas Ekosociālā laboratorija” ir nozīmīgs kopienu ilgtspējības un teritorijas pārvaldības modelis, kas demonstrē, kā iedzīvotāju sadarbība, zināšanas par zemes lietojumu, lopkopību un alternatīvo resursu izmantošanu var sekmēt stabilu lauksaimniecības attīstību un pašpietiekamību. Šī pieeja var kalpot kā iedvesmas avots arī Latvijas lauku kopienām, kur nepieciešams stiprināt sociālo kapitālu un attīstīt daudzveidīgus, ilgtspējīgus saimniekošanas modeļus.

Ko no Barbanzas pieredzes var mācīties Latvija?

“Barbanzas Ekosociālās laboratorijas” pieredze Galisijā parāda, ka lauksaimniecības un mežsaimniecības attīstība nav tikai tehnisks vai finansiāls jautājums, bet arī kopienas sadarbības un uzticēšanās rezultāts. Šis aspekts ir īpaši aktuāls arī Latvijas laukos, kur zemes sadrumstalotība, iedzīvotāju novecošanās un aktīvo saimnieku trūkums daudzviet kavē teritoriju ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Galisijas piemērs apliecina, ka kopienas kopīpašuma zemes var būt efektīvs saimniekošanas pamats, ja pastāv skaidri noteikumi un kopīga vīzija. Latvijā līdzīga pieeja varētu tikt izmantota: koplietošanas ganībās, pašvaldību neizmantotās zemēs, vēsturiskās kopienu teritorijās, attīstot viedo ciemu konceptu. Barbanzas silvopastorālais modelis skaidri parāda, ka dzīvnieku ganīšana nav tikai produkcijas ražošana, bet arī krūmāju ierobežošana, dabisko pļavu saglabāšana, ugunsgrēku riska samazināšana, bioloģiskās daudzveidības uzturēšana. Latvijā šo pieeju varētu īpaši sekmīgi izmantot bioloģiski vērtīgajās pļavās, Natura 2000 teritorijās un pamestās lauksaimniecības zemēs, kur mehāniskā apsaimniekošana ir dārga vai neefektīva. Galisijas pieredze atgādina, ka mežs nav tikai koksne. Sveķu ieguve, biškopība, savvaļas produktu vākšana un rekreācija var kļūt par papildu ienākumu avotiem, īpaši mazajiem meža īpašniekiem. Svarīga mācība ir arī konsultantu un zinātnieku klātbūtne uz vietas, strādājot kopā ar saimniekiem, nevis tikai veidojot stratēģijas. Latvijā tas nozīmētu ciešāku sadarbību starp LLKC, LBTU pētniekiem, mežsaimniecības institūtiem, kooperatīviem, vietējām kopienām un saimniecībām.

“Barbanzas Ekosociālā laboratorija” rāda, ka lauku attīstība var būt balstīta sadarbībā nevis konkurencē un ka ilgtspējīga saimniekošana sākas ar uzticēšanos un kopīgu mērķu izvirzīšanu. Latvijai šī pieredze ir īpaši vērtīga laikā, kad jāmeklē risinājumi pamesto teritoriju atdzīvināšanai, saimniecību dzīvotspējai un lauku kopienu stiprināšanai.