UNESCO par nemateriālo kultūras mantojumu atzīst: paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos arī indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Lai stiprinātu Konvencijas principu ieviešanu nacionālā līmenī, 2016. gada 29. septembrī tika pieņemts Nemateriālā kultūras mantojuma likums. Tas paredz izveidot Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstu, kas ietver nemateriālā kultūras mantojuma elementus jeb vērtības, kas atzīstamas par valsts aizsargājamu kultūras mantojumu un kuru iekļaušanai ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. No 2017. līdz 2024. gadam šajā sarakstā iekļautas 40 vērtības. 

Šogad oktobrī Latvijas Nemateriālo kultūras mantojuma sarakstu papildināja sešas vērtības, starp kurām spilgti un saturīgi sevi pieteica  biedrība Salacgrīvas nēģi  ar elementu  “Nēģu zveja Salacā un Svētupē”. Sarunai par pieteikuma sagatavošanas ceļu un rezultātu aicinājām Salacas trešā nēģu tača zvejnieku, biedrības “Salacgrīvas nēģi” vadītāju Jāni Krūmiņu. Saruna notika jau pēc  svinīgās ceremonijas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 17. oktobrī, ko Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija pasludinājusi par Starptautisko Nemateriālā kultūras mantojuma dienu, kurā tika pasniegti LNKC apliecinājumi par jauno vērtību iekļaušanu sarakstā. 

– Kā radās ideja nēģu zvejas prasmes Salacā un Svētupē iekļaut Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un kas bija galvenais mērķis?  

Jānis Krūmiņš: – Pirmkārt, mērķis ir popularizēt nēģu zvejniecību un pašus nēģus kā produktu, jo, kā mēs zinām, sevišķi jauniešu vidū nēģi nav populārākā izvēle uzturā. Otrkārt, tas ir arī aizsargs mums, nēģu zvejniekiem – lai nav tā, ka mums pēkšņi parādās kaut kādi jauni eksperti vai rīkojumi par to, ka nēģu zveju vajag aizliegt.  Nēģu zveja ar tačiem ir vairāk kā 200 gadus sena, “Salacgrīvas nēģi” ir ierakstīti Aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā, un tagad mums ir arī kultūras mantojuma zīme, kas šo tradīciju palīdzēs pasargāt.  

– Kā cilvēkam, kas nav tuvu pazīstams ar nēģu zvejniecību, paskaidrot terminu “nēģu tacis” – kas tas ir? 

– Kad katru gadu 1. februārī zvejas sezona beidzas, nēģu zvejnieki sāk gatavoties nākamajai sezonai – dodas uz mežu, paši nocērt vai iegādājas jau nocirstās egles, pavasarī pārved tās mājās, nomizo, izžāvē. Egle nēģu tačiem tiek izvēlēta, jo ir visizturīgākā un sava slaikuma un garuma dēļ piemērotākā dažādu izmēru un funkciju kārtīm. Tača būve jeb sišana parasti notiek vasarā, kad upē ir zems ūdens līmenis. Tad tiek veidota tača konstrukcija – tas ir darbs ūdenī, ar aptuveni 16 kg smagu koka āmuru jeb kurķi dzenot upes gultnē mietus un vienu pēc otra gatavojot tača kraķus jeb posmus. Lai tacis būtu izturīgāks un elastīgāks, tā būvēšanā neizmanto naglas vai skrūves, tača elementus kopā sasaista tikai un vienīgi stieples, cik vien “šīberus piesien ar šņorīšiem”. Tacis ik gadu tiek taisīts no jauna, jo upes pali to parasti aiznes uz jūru. Upes gultnē paliek tikai zole – tača konstrukcijas pamatne. Lai taci uzceltu, diezgan nopietnā darbā paiet vesels mēnesis. Kad tacis gatavs, tam visas upes garumā pārliek 30–40 cm platus laipu dēļus, lai varētu pa taci pārvietoties. 

– Kā notiek zveja uz nēģu tačiem, kādām zvejas prasmēm jābūt apgūtām, lai sekmīgi zvejotu Salacā un Svētupē? Kā tās iegūstamas? 

– Nēģu tacis ir zvejas rīks, egļu koku konstrukcija ar laipu, ko izmanto nēģu zvejniecībā. Uz tačiem nēģus zvejo ar murdiem un puņģiem, tos izvieto straumes tecēšanas virzienā (atkrišanas metode ar puņģiem) vai pret straumi ar murdiem, kur nēģis ielien pats.  

Lai zvejotu nēģus, jābūt daudzveidīgām prasmēm – jāprot būvēt pašu taci, izgatavot, remontēt/lāpīt zvejas rīkus, jāseko līdzi dabai un laikapstākļiem, jābūt gatavam ātri reaģēt un veikt izmaiņas zvejas rīku izvietojumā. Nēģus primāri zvejo naktī, un, kad paceļas ūdens līmenis, pa upi plūst dažādi bīstami objekti – koki, zāles, niedres. Tacis ir jātīra un jāsargā – dažreiz ir jābūt visas 24 stundas uz vietas, dažreiz tikai naktī. Visas šīs prasmes un zvejas nianses, kompetences var apgūt tikai no esošiem nēģu zvejniekiem.  

– Kas ceļā uz nēģu zvejas iekļaušanu sarakstā bija pats interesantākais, vai sastapāties ar kādām grūtībām? 

– Lai nēģu zveju iekļautu sarakstā, biedrība uzrakstīja projekta idejas pieteikumu, to iesniedzām Latvijas Nacionālajam kultūras centram, kurš  jau astoto reizi šogad aicināja pieteikt elementus, kas atbilstoši Nemateriālā kultūras mantojuma likumam ir uzskatāmi par valsts aizsargājamām nemateriālā kultūras mantojuma vērtībām un kuru iekļaušanai sarakstā ir plašs attiecīgās kopienas atbalsts un līdzdalība. Patiesībā viss sagatavošanas process bija interesants, grūtību ceļā uz mērķi nebija un beigās bijām gandarīti par pozitīvo rezultātu.  

– Kāpēc prasmīgi pagatavots nēģis latviešiem ir delikatese, bet daudzās Eiropas valstīs netiek uzskatīts par vērtīgu zivi? 

– Latvijā izdzirdot vārdu “nēģis”, pirmā doma, kas nāk prātā, saistās ar delikatesi, un to nogaršot un atrast nemaz nav tik viegli, sevišķi novados, kas atrodas tālāk no jūras. Pieļauju, ka līdzīga situācija varētu būt arī pārējā Eiropā. Nēģis ir ceļotājzivs, kas pusi mūža pavada upē un pusi mūža Baltijas jūrā vai līcī, kur tie intensīvi barojas. Ezeros, kas nav tieši saistīti ar jūru, nēģu nebūs. Latvijā nēģi tiek zvejoti visās lielajās upēs –  Daugavā, Gaujā, Salacā un Ventā. Līdz ar to ierobežotās pieejamības un augstās cenas dēļ nēģi ieguvuši delikateses statusu.  

Lai izdodas veiksmīgi turpināt vēsturisko arodu!