Anna Astiča:
– 35 gadus veca.
– Tur ap 200 putnu: vistas, fazāni, pāvi, emu, dekoratīvās pīles, zosis. Citu dzīvnieku saimniecībā nav.
– Saimniecība atrodas Saldus pagasta Druvā, 0,4 ha platībā ar iespēju paplašināties.
– Dzīvesbiedrs Dzintars, trīs bērni – 17, 12, 7 gadus veci.

– Kā sākās tavs ceļš kopā ar putniem?

– Var teikt, ka ar kopā putniem jau piedzimu, mammai vienmēr saimniecībā bijušas vistas un man tās ļoti patika, īpaši cālīši. Mamma vārīja cūkām putras, un es, maza būdama, gribēju pabarot cālīšus – saliku putras katlā, lai labi paēd. Rezultātā cālīši bija ne tikai paēduši, bet arī pamatīgi izvārtījušies pa putru un aplipuši ar to.

– Kādas putnu sugas pašlaik dzīvo saimniecībā?

– Galvenā uzmanība ir vērsta uz šķirnes vistām – zīda, melnie čabo, Hamburgas, fēnikss un pundurkohini. Vēl ir fazāni, dekoratīvās pīles, zosis, pāvi, emu un nandu. Saimniecībā nav apskates iespēju vai citu lauksaimniecības dzīvnieku, vairāk domājam par to, kas patīk pašiem.

– Vai citi ģimenes locekļi ir tikpat aizrautīgi?

– Vīrs lielākoties iesaistās putnu māju būvēšanā, bet bērniem gan patīk, daudz darbojas un palīdz. Bērniem īpaši patīk lielie putni – emu un nandu.

– Kā klājās lielajiem putniem šajā aukstajā ziemā?

– Ļoti labi! Viņiem ir tikai otrais dzīves gads, bet pērn decembrī jau sāka dēt olas – pati pirmā mums bija liels, patīkams pārsteigums. Emu sāka dēt decembra sākumā, un līdz šim esam sagaidījuši jau 18 olas. Tagad, lielajā salā, ir izaicinājums olas izdēšanu novaktēt, lai tā nesasalst. Viena bija ieplaisājusi, no tās sanāca ļoti laba omlete, bet citas dodas uz inkubatoru, pašiem perēt neļaujam. Emu ģimenēs olas perē tēviņš un viņš arī gatavo ligzdu, attiecīgi pēc tā, ka sāka gatavot ligzdu, varēja saprast, ka drīz varam gaidīt olas.

– Izstādēs tevi parasti var manīt ar skaistām mazo šķirņu vistām.

– Jā, esmu izvēlējusies nodarboties ar punduru šķirnēm – ņemu to, kas patīk, neizvērtējot ekonomisko labumu. Darbojoties tikai ar dējējvistām, putnkopība nav tik interesanta, kā strādājot ar šķirņu izkopšanu, noteiktu īpašību veidošanu šķirņu standartu ietvaros. Un mazās vistiņas aizņem mazāk vietas – tāds tīri praktisks apsvērums.

– Šobrīd ļoti populāras kļūst pudeļpīles jeb Indijas skrējējpīles. Tādas saimniecībā arī ir?

– Nelieli, interesanti, bet tomēr bailīgi putniņi. Man ir ap 30 šo pīļu, un taisnība ir – gliemežus viņas apēd, cik vien tiek klāt. Pie mums vēl nav Spānijas kailgliemežu, bet parastos, kuri Latvijā bijuši sastopami vienmēr, labprāt ēd visas pīles. Agrāk mums pīles pārvietojās diezgan brīvi, bet tagad ir nožogojumā – gan viņu, gan dārza drošībai.

– Vai kādu no vistu šķirnēm vari ieteikt iesācējiem?

– Ja izdēto olu daudzums nav pats svarīgākais, tad iesaku izvēlēties ar acīm un sirdi – ja izskats patiks, tad viss izdosies. Ļoti skaisti un iesācējiem piemēroti putni ir zīda vistas un pundurkohini. Laura Brencāne, pundurkohins objektīvi ir lieliska šķirne – labi pacieš aukstumu, vistiņas ir lieliskas mammas – perē un audzina cālīšus, reizēm pat izvadā citu bērnus. Viņi nav kašķīgi, arī vairāki gaiļi savā starpā var normāli sadzīvot bez cīņām. Vēl, kas nav mazsvarīgi – ja šie putni brīvi pārvietojas pa pagalmu, tie neizkašā dārzu tik ļoti kā lielie sugasbrāļi.

– Fazānus tā brīvi turēt droši vien nevar?

– Fazāna liktenis diemžēl ir visu dzīvi būt skaistam iežogojumā, manā kolekcijā ir medību, citronu, sarkanais, karaliskais un sudraba fazāns. Mums fazāniem ir mājiņas un kārtīgs norobežojošs siets apkārt, jo, ja šie putni izlido, tad atpakaļ diez vai atgriezīsies.

– Pāviem ir līdzīgi?

– Jā, arī pāvu dzīve paiet ierobežotā teritorijā, protams, lielākā, jo jārāda taču skaistās astes. Jo vecāks ir pāvu tēviņš, jo viņa aste kuplāka un krāšņāka. Pāvi ir arī ļoti skaļi, kā pavasarī sāk trokšņot, tā līdz augusta beigām konkurences dēļ ir pastāvīgi dzirdami viņu skaļie ķērcieni. Bija arī viens, kura dabā bija uzbrukt neuzmanīgākiem cilvēkiem, tādēļ brīvi turēti pāvi nav īpaši praktiski.

– Esat izvēlējušies šos skaistos putnus turēt tikai savam priekam?

– Jā, saimniecība nav atvērta apskatei. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenais ir biodrošība. Lai varētu nodrošināt, ka apmeklētāji ar drēbēm, apaviem neatnes kādas slimības no citurienes, ir jāiegulda daudz laika un darba, kam pašlaik neesam gatavi.

– Tevi bieži var sastapt putnu izstādēs, ar vistām un pīlēm. Kādēļ dalība izstādēs ir svarīga?

– Esmu piedalījusies “Vistu sētā” Dabas muzejā, Ķīpsalas “Zooekspo”, Vecaucē, Matkulē un, protams, Madonas putnu izstādē ar vērtēšanu. Piedalos, jo patīk parādīt cilvēkiem, ka vista nav tikai olu dēšanas mašīna, bet gan daudzveidīgs, skaists putns. Ļoti patīk dot padomus citiem, kuri varbūt tikai sāk savu ceļu putnu turēšanā. Madonā putni arī saņēma ekspertu vērtējumu, kurš parādīja, ko daru pareizi, bet pie kā vēl vajadzētu piestrādāt konkrētu šķirņu izkopšanā.

– Kāda ir vēlamā attieksme putnu audzēšanā? Joprojām daudzu veterinārārstu vienīgās ieteiktās zāles sasirgušam putnam ir likvidēšana.

– Diemžēl daudzi joprojām tā domā, bet patiesībā mums ir pašiem jāuzņemas atbildība, ja putns saslimis – izolēt un ārstēt, nevis uzreiz nokaut. Tāpat, ja pēkšņi sāk saimniecībā mirt putni ārēji nenosakāmu iemeslu dēļ, to nevajag slēpt, bet gan ziņot un meklēt īstos iemeslus. Tā ir kolektīvā atbildība par tiem, kurus esam pieradinājuši.

– Kādēļ ir svarīgi būt putnkopju biedrības biedram?

– Man tās ir papildu iespējas izteikt savu viedokli, braukt uz izglītojošiem semināriem, izstādēm. Biedrība nav tikai par kopābūšanu, bet arī par kopīgu darbu, lai sasniegtu noteiktus mērķus un savu viedokli aizvadītu līdz nozares politikas veidotājiem.

– Vai tev ir kādi nākotnes mērķi saimniecības attīstībai?

– Gribētos paplašināt lielo putnu ganāmpulku, sēž iekšā tāda doma par strausiem. Vistu šķirņu pašlaik pietiek, bet nekad nevar zināt, varbūt vēl kāda iepatiksies. Šobrīd daudzi domā par Latvijas vistu šķirņu – cukurvistiņu un krūpiņu – turēšanu un izkopšanu, bet mani tas kaut kā vēl nav uzrunājis. Katrā ziņā, ja nolemsim paplašināties, vietas pietiks.