Ikviens, kam ir augļu vai ogu dārzs, uzdod jautājumu: cik nopietnas ir bažas, ka augļu dārzi cietuši. Var teikt droši – šis būs pārbaudījums tiem dārzkopjiem, kam pagājušā sezona beidzās ar nepilnīgi izdarītiem darbiem. Šoreiz situācija izveidojusies tā, ka par neizdarīto var nākties maksāt augstāku cenu kā citkārt, kad tādas bargas ziemas nebija. Pašas dabas klimatiskie untumi pie vainas būs tikai daļēji.

Pirmais risks gan ir saistīts tiešā veidā ar straujo ziemas atnākšanu 2025. g. nogalē, kad strauji izveidojās sniega sega un sāka piesalt. Rezultātā gandrīz visā Latvijas teritorijā izveidojās sniega sega uz nesasalušas augsnes. Ņemot vērā, ka sniegs vairākkārt papildinājās, apakšā sasalt augsnei vairs nebija iespējams. Situāciju nedaudz vietām mainīja spēcīgie vēji, kas samazināja sniega segas biezumu, ļaujot augsnei sasalt, bet tam bija lokāls raksturs. Augļu koku un ogulāju saknes turpināja darboties un, kas ir slikti, tērēt uzkrātās barības vielas. Līdzēt varēja tikai sniega segas sablīvēšana, piemīdot sakņu zonā, vai lielākos dārzos, piebraucot ar traktortehniku. Tā kā bija slapjš rudens, ja dārzs ir vietā, kur ir iespējams uzkraties ūdenim, arī šo darbu bez riska nebija iespējams veikt. Dažiem desmitiem koku sniegu var piemīdīt. Rezultātā caur blīvo sniegu sasals arī augsne un saknes aizies piespiedu miera periodā. Zem sniega ir ļoti silts, jo sniegs ir ļoti labs izolators, savukārt zeme nodrošina stabilus +4  līdz + 6 °C. Augļu kokiem un ogulājiem, ilgstoši atrodoties tādos apstākļos, var rasties sakņu kakla mizas audu izsušana, sevišķi bīstami tas ir jaunstādītiem kociņiem un krūmiem.

Visbeidzot risks, kas saistīts ar irdeno sniegu, bija grauzēju darbība, ko jo sevišķi veica lauku strupastes. Šādos apstākļos tās var netraucēti darboties, apakšā ir silts, plēsēji klāt netiek un neapdraud. Var netraucēti veidot ejas, tās kļūst labi redzamas pavasarī pēc sniega segas nokušanas. Riskus, ko tās rada jaunākiem augļu kokiem sakņu kakla rajonā, ir mizas nograušana visapkārt stumbram. Tādus kociņus glābt diemžēl vairs neizdosies. Vienīgā iespēja ir nomīdīt sniegu un izlikt saindētas ēsmas.

Viengadīgo dzinumu apsalšanas iespēja ir augsta tādēļ, ka ļoti mitrās vasaras un daļēji arī rudens dēļ veģetatīvo dzinumu pastiprinātai augšanai bija daudz mitruma. Rezultātā dzinumi izauga par garu, virs 50 cm. Tādu dzinumu nobriešana, jo sevišķi pārmitros apstākļos, ir gandrīz vai neiespējama. Vienīgi  tos varēja iepriekšējā sezonā, augusta sākumā, īsināt. Tendence veidot pārmēru garus viengadīgos dzinumus ir saldiem ķiršiem, hibrīdām plūmēm, ābelēm un bumbierēm. To apgriešana pārtrauc veģetatīvo augšanu un dzinumi var sākt nobriest. Ja tas netika izdarīts, būs apdraudēti ne tikai viengadīgie dzimumi, bet uzkrāto resursu nepietiekamības dēļ ir iespēja, ka var tikt skartas arī citas augļu koku daļas.

Viens no riskiem ir pārbagātās augļu un ogu ražas, kādas gan ne visur bija. Lielas ražas ļoti patērē augļu koka resursus, viss labākais tiek atdots ražai. To vienmēr padomājiet, pirms priecājieties par bagātīgo ražu. Iespēja, ka augļu koku pēdējo reizi redzat dzīvu, šogad ir ārkārtīgi liela. Sevišķi kritiski tas ir tādām kultūrām, kurām ir nosliece ražot pārbagāti: saldie ķirši, hibrīdās un mājas plūmes, ābeles, dažkārt bumbieres, persiki. Izsalšana notiek tāpēc, ka augļu koks lielāko daļu resursu ir atdevis ražā, un resursi, kas nodrošina tā ziemcietību, ir labākajā gadījumā nepietiekoši, bet sliktākajā – praktiski nav. Ja tas ir vēl apvienojumā ar nesaīsinātiem viengadīgiem dzinumiem, tad augļu kokam praktiski nav izredžu izdzīvot.

Risks, kas saistīts ar nepilnvērtīgu audzēšanas tehnoloģiju, ir priekšlaicīga lapu nobiršana, kas ir vienlīdz svarīga kā augļu kokiem, tā ogulājiem. Iemesls ir pavisam vienkāršs: lapas nodrošina fotosintēzes procesu, kas, saistot ogļskābo gāzi, veido cukurus, tā veicinot asimilātu uzkrāšanos, kā arī augļu koku un ogulāju ziemcietību. Nepilnvērtīgas fungicīdu stratēģijas rada iespēju attīstīties dažādām lapu slimībām, tādējādi strauji mazinot lapu zaļo virsmu (fotosintēzei), bojā lapu kātiņus, un slimās lapas priekšlaicīgi nobirst. “Vesela lapojuma” nodrošināšana līdz vēlam rudenim nav tikai greznība, bet vitāla nepieciešamība  koka izdzīvošanai.

Vēl paliek pārējie riski, kas ir saistīti ar augļu koku stumbriem: sala un saules apdegumu bojājumi. Sevišķi jutīgas kultūras ir saldie ķirši, bumbieres, hibrīdās plūmes. Saulainās vietās labākais risinājums ir kaļķošana, kas šos riskus mazina līdz minimumam.

Kādi būs augļzariņu, ziedu un lapu pumpuru bojājumi, atkarīgs no faktoru kompleksa, kāds veidosies katrā dārzā individuāli. Cik dienu ir bijis kritiskais aukstums, kā aukstie vēji to pastiprinājuši. Paaugstinātie riski ir atkal visām kauleņkoku sugām, kam īsāks miera periods.