Zem sniega segas Jeru pagasta zemnieku saimniecības «Krauklīši» laukos vismaz hektāra platībā dus avenāji. Pavasaris nav aiz kalniem, un saknes droši vien jau sačukstas un spriež par augšanu, zaļošanu un izplešanos. Arī Krauklīšu saimnieki Daina un Ēriks Seski gaida jauno sezonu, kam vajadzētu atnest kādus jauninājumus viņu ogu audzētāju jau tā bagātajā pieredzē. Viņi ir vieni no tiem, kurus ieinteresēja Rūjienas pašvaldības piedāvātie kursi ogu audzētājiem, kam sekoja kooperatīva izveide. Viņi arī ir šī kooperatīva biedri kopā ar desmit citiem ogu audzētājiem.

Daina un Ēriks specializējušies tieši aveņu audzēšanā, kas tuvā un tālā apkārtnē ir visai reta nodarbe. Šajā jomā viņiem ir jau 13 gadu pieredze. Visas zināšanas un prasmes lielākoties iegūtas, pašiem darbojoties un mācoties no savām kļūdām, tomēr, kā Daina atzīst, ikviena izglītošanās, kursi, semināri un pieredzes apmaiņa dod savu artavu, vienmēr tajos var gūt kaut ko vērtīgu.

Daina ir rūjieniete, bet viņas vīrs Ēriks – ienācējs no tālāka kaimiņu novada. Īsais stāsts  par viņu dzīvi varētu būt līdzīgs daudziem citiem, kuri piedzīvoja 90-to gadu trauksmaino laiku, kas pavēra durvis dažādām iespējām. Ar sparu metās iekšā lauku dzīvē, cerot ar savu uzcītīgo darbu nopelnīt iztiku sev un saviem trīs bērniem Jānim, Evitai un Andrim, kuri tolaik bija tikai vēl pusaudži. Viņi izbrida cauri grūtībām, bet spītīgi turējās pie zemes.

Saruna ar Dainu kādā sniegotā vakarā, kad aiz loga balta tumsa.

 - 91.gadā no Rūjienas pārcēlāmies uz Jeriem, dzīvojām ciemata centrā. Sākās juku laiki. Tobrīd viegli varēja palikt bez darba, bet mums taču jāaudzina trīs bērni, kuri tobrīd bija 15, 13 un 7 gadus veci. Tad 1994.gadā sākām saimniekot «Krauklīšos».

Kā veicās?

- Nu visādi ir gājis. Sākām ar lopiem, ar labības audzēšanu 20 hektāros. Turējām govis, cūkas. Govis sāka slimot viena aiz otras, un es sapratu, ka tas nav mans lauciņš, tas nav man. Tad nodarbojāmies vairs tikai ar cūku audzēšanu. Bija par līdz 50 cūkām, bet sākās tādi laiki, kad uzpircējs deva 50 santīmus par kilogramu, un ar to tad esi iekšā mīnusos. Tad izdomājām stādīt avenes, tas bija 1999.gadā.

Kāpēc tieši avenes?

- Meklējām to, kas nav citiem. Zemenes audzēja daudzi. Pie tam, avenes lasīt nav grūti, jo nav jārāpo, tā vismaz es sākumā domāju un gribēju, taču izrādījās, ka jārāpo ir tad, kad jāsāk tīrīt, jo katru gadu jāizgriež vecie zari. Nemaz jau tik viegli sākumā nebija. Iestādījām veselu hektāru. Stādus iepirkām Rīgā no SIA Dārzi. No iestādītajām 9 šķirnēm tikai 3 šķirnes labi izdevās. Tad sīkas ogas, tad vienai tas nepatika, otrai tas. Tagad esmu nonākusi pie secinājuma, ka katrai aveņu šķirnei ir vajadzīga sava zeme – kas der vienai, neder citai šķirnei. Un kad mēs tā ātri, ātri visu gribējām... Labi, ka nesākām visu ar vienu šķirni, tad vispār nekā nebūtu. Hektārs – tur bija, kur ieskrieties! Ogu novākšanas laikā aicinājām palīgā čaklos kaimiņus.

Kur avenes var realizēt lielos daudzumos?

- Vedām uz Rīgas tirgu. Dienā tur var notirgot apmēram simts kilogramus, ko ražoja avenāji apmēram 0,25 ha platībā. Vienu dienu ogas lasām, otrā – vedam uz tirgu. Avene nevar ilgi stāvēt un izskatīties skaista. No nepārdotajām ogām vāra zaptes, spiež sulu. Bet maz jau bija to, kas pāri palika.

Tā viss ar avenēm arī aizgāja bez aizķeršanās?

- Nē, ne tik vienkārši. 2002.gadā arī Vācijā pastrādāts, tolaik vēl neoficiāli. Vasarā ir ogas, bet ziemā – nekā. Ne man tad bija darbs, ne vīram. Kad stādījām to pirmo aveņu hektāru, paņēmām kredītu. Un toreiz bija tā – šodien tev iedod, bet rīt, davai, dod atpakaļ. Bet tās ogas tik ātri atpakaļ naudu nenes. Tā nu nācās braukt un sapelnīt naudu Vācijā, lai atdotu kredītu. Pēc tam arī Liepkalnos pastrādāts, un nu kopš 2005.gada – benzīna uzpildes stacijā.

Kā ar avenēm ir tagad?

- Vienubrīd kādu gadu izlaidām, klāt jaunus avenājus nestādījām, palika vien tik, cik paši divatā varējām apkopt bez palīgstrādniekiem. Kaimiņus saucām palīgā tikai pie ogu lasīšanas. Iestājās neliela pauze. Tad izdzirdējām par to kooperatīva izveidi, un pašvaldība organizēja apmācības stādu audzētājiem. Nu tagad vajadzētu ogas, bet vecais lauks jau beidzis ražot, bet jaunu stādu klāt nebija. Tad nu pagājušogad iestādījām. Bijām jau izpētījuši, kurām šķirnēm mūsu zemē patīk, kurām nepatīk. Nepirkām stādiņus tūkstošiem, bet vairs kādus simts, un pētījām, kādi būs rezultāti.

Cik ilgi viens aveņu stāds ražo?

- Kādus 10 – 12 gadus.

Vai tagad, kad tik daudz sastādīts, ir droša sirds, ka būs, kur ražu likt?

- Piedāvājumi ir, jo avenes nav izplatītas. Turklāt mani iedrošināja kooperatīva izveide un «Rūjienas saldējums», kas ir kā drošības spilvens. Man ir ticība, ka viss izdosies.

Tiem, kuri vēlētos uzsākt aveņu audzēšanu, ar kādiem ieguldījumiem būtu jārēķinās?

- Vienam hektāram ap 2 tūkstoši latu, sākot no zemes apstrādāšanas līdz stādu iegādei. Mums tas sanāk lētāk, jo izmantojam paši savus stādus – avenājus viegli atražot. Nokārtoju sertifikātu arī stādu pārdošanai.

Kādi ir apdraudējumi aveņu stādiem?

- Lietus. Ja uznāk liels lietus, tās dienas raža ir pagalam. Tomēr par laimi avenēm ogas nogatavojas pakāpeniski. Nākošajās dienās būs atkal cita raža. Tomēr jāatceras, ka avene ir sezonas oga. Avenes pērk aveņu laikā, zemenes – zemeņu laikā. Ārpus tā laika realizēt svaigā veidā ir grūti, lai gan mums ir arī vēlās šķirnes. Tas vienkārši tā ir. Vasarā pērk 10 kilogramus, bet rudenī jau daudz mazākos daudzumos, jo zaptes vairs nevāra. Tad vairs tikai paēšanai. Līdz šim esmu pārdevusi kā vasaras, tā rudens avenes vienā cenā – 1,50 – 2 lati kilogramā.

Cik svars ir litrā?

-  Kādi 600 grami. Avenes ir dārgākas par zemenēm.

Cik maksātu spainis?

-  10 – 11 latus. Vasarā mums piezvana, piesaka, sastādu sarakstiņu, un mēs varam pievest pat klāt.

Uz Rūjienas tirgu arī ejat?

-  Jā, bet diezgan maz, jo te nevar nopārdot vērā ņemamu daudzumu. Ko nevar pārdot, tā jau otrā dienā vairs nav tirgus prece.

Jums ir liela pieredze. Savi 13 gadi taču ir ko vērts!

- Jā, pieredze pārsvarā gūta no pašu darba. Kad sākām ar to nodarboties, braucu uz Rīgu kursos, bet nelaime tā, ka nekur nemāca tieši un tikai par avenēm. Laikam tāpēc, ka avene nav lielražotāja. Tad nu, skatoties no līdzībām ar citiem augiem, mēģināju izsecināt ko vērtīgu arī aveņu audzēšanai. Tagad jau dzird vēl šur tur kādu aveņu audzētāju, bet tad, kad mēs sākām, bija ļoti maz. Tuvākais ir Limbažu pusē, un vēl kādi – Kurzemē.

Vai aveņu šķirnēm ir kādas ievērojamas atšķirības?

- Ir, jā. Vienas ogas ir saldākas, citas skābākas, cietākas, mīkstākas, ir dzeltenas, rozīgas, sarkanas, lielākas un mazākas izmēros, ir pat arī ļoti lielas. Ir dažādas, tādas, kuras, kad nolasītas, skaistas saglabājas pavisam īsu brīdi. Ar tādām, lūk, var darīt visu ko citu, bet tās nebūs uz tirgu vedamās. Tagad, kad sāksies tā ogu sasaldēšana, atkal būs jāpēta, kā kura oga uzvedas.

Vai avenes pēc atsaldēšanas maina savu garšu?

- Īpaši jau nē. Piemēram, zemenes, ziemai sasaldējot, es blenderēju, jo veselas, kad tās atkausētas, tās tāpat ir zaudējušas savu garšu, bet blenderējot to var saglabāt, turpretī avenes sasaldēju veselas.

 Ilona Dukure Rūjienas  Vēstnesis redaktore un Iveta Buņķe Rūjienas novada lauku attštības konsultante