Lieldienu pieprasījums bijis tik liels, ka Lanai nācies laikus brīdināt pastāvīgos klientus, lai svētkiem neprasa vairāk olu kā parasti, citādi daudziem interesentiem to nepietiktu. Nu saspringums rimies, un produkcijas piegādes atkal notiek ierastā ritmā. Sabiedrībā noklusušas arī satraukumu raisošās diskusijas par vistu turēšanu sprostos, kas valstī izvērtās pēc Latvijas televīzijas pirmajā programmā demonstrēta sižeta. Lauksaimniekos, mājdzīvniekos un arī putnu ganāmpulkā dominē pozitīvā pavasara enerģija un prieks. Speciāli nemeklējot atšķirības starp lielu un mājražošanu, Vitrupes “Gaitiņos 1” redzētais patiesi liecina par to, ka apgalvojumam laimīgās vistas, ko patīk lietot pašiem mazo saimniecību īpašniekiem, Lanas sētā ir neapstrīdami pierādījumi.
Sāka ar desmit plikajām vistām
Vēl pirms trīs gadiem viņas vecākiem dzimtas sētā “Gaitiņi 1” piederēja neliels govju ganāmpulks, bet, kad nolēma piena devējas likvidēt, senču pagājušā gadsimta sākumā būvēto kūti nodeva meitas rokās.
“Es jau no bērnu dienām biju sapņojusi par savu vistu kūti,” atceras jaunā saimniece. “Tas nebija iespējams, jo turēt govis kopā ar vistām nebija atļauts. Kad atbrīvojās pirmā telpa, momentā nopirku desmit tā sauktās nodētās, vecās vistas ar izraustītām spalvām, plikiem kakliem un mugurām. Lai kā pūlējos, nekas labs no olām, protams, nesanāca. Tāpēc mans nākamais solis bija – piecdesmit jaunvistas. Kādu laiciņu vēlāk tām vēl pievienojās apaļš simts, jo biju sākusi olas pārdot. Redzēju, ka nespēju iedzīvotāju pieprasījumu apmierināt, tik liels tas bija. Tas man, īstai lauciniecei, tiešām radīja lielu prieku. Mani jau vairākus gadus vairs nesaista kņada, cilvēku pūļi un publiskas aktivitātes. Pat uz ballēm īpaši neesmu skrējusi. Patīk pašai pieņemt lēmumus un rīkoties pēc sava prāta ierastajā vidē un dabā. Nekad neesmu tīkojusi doties uz pilsētu un atstāt laukus. Man sagādā gandarījumu tas, ka laucinieks var atrast sev nodarbi arī viensētā, pat ja viņam ir maz, tikai hektārs lauksaimniecībā izmantojamās zemes.”
Pēc kūts pārņemšanas tajā daudz kas mainījies. Telpas ar dažiem jauniem sienā izzāģētiem logiem un durvīm kļuvušas gaišas. Tagad izbalsinātas sienas, griesti, ieklāta līdzena dēļu grīda. Ir svaigs gaiss, pietiekami daudz vietas pašiem mājputniem, viņu dēšanai, barībai u. c. Un nav specifiskās, asās vistu kūts smakas. Lana pati asprātīgi izdomājusi savu risinājumu vistām olu dēšanai. Viņa izmanto no finiera speciāli darinātas savākšanas kastes, kur olas ieripo, tiklīdz izdētas, un vēl ir padomā, kā saglabāt tās tīras.
No vanagiem sargā arī svēteļi
Bet kurš gan siltā, saules apspīdētā dienā sēž laktās? Cipītes, kā Lana savējās sauc, labsajūtā piemiegtiem plakstiem, pilnā mērā perinās, bauda smilšu vannas un sauli, vienlaikus gādājot par savu higiēnu. Tās arī ieknābā zālīti, kašņājas vecajā grants čupā, padzeras, izskrienas un pēc patikas izvicina spārnus. Ziemā viņas tiek lutinātas ar kādu ķirbi. Pērnvasar Lanai tie nepadevās, tāpēc dažus maisus lielo ogu no sava dārza piegādāja draudzene Laura. Pietika mēnesim. No ķirbja dējējvistu ēdienkartē olu dzeltenumi iekrāsojās sevišķi koši.
Patlaban vistām tiek pirmā zālīte, pavasara nātrītes un citi asnu labumi, labi novērtēta ir saulespuķu sēkliņu lobīšana, bet pamatbarība tām ir pašu pagasta zemnieku audzētie graudi. Parasti vistām pieejami ir arī lapukoku pelni. Enerģijas piesātinātā pavasara noskaņā mazliet uztraukti ir daži gaiļi, kuri starp raibajām Dominant Cross vistām izceļas ar sevišķi krāšņām spalvām. Viens pat ir melnā frakā. Šķiet, svešinieku klātbūtne dara viņus nervozus, jo kungi pilnā mērā jūtas atbildīgi par to, lai daudzās sievas būtu drošībā.
Atklājas, ka palīgu saimniecei netrūkst. Sevišķi aktīvs ir Hugo – Bernes ganu suņa krustojums ar Laiku. Hugo ir liels, nedaudz lempīgs, ar labsirdīgu dabu. Kad dējējas izmūk, viņš ātri saprot un ir iemācīts vistas iedzīt atpakaļ aplokā, tās netraumējot. Tā sarunājoties, vistu sasaukšanos negaidīti šķeļ neparasta klaboņa. Tikai tad kūts jumta korē pamanāma prāva ligzda. Abi baltie tās īpašnieki vienlaikus sāk garo knābju perkusijas. Sak, viesiem priekšnesums jādzird un jānoskatās, jo lauku vidē allaž atrodamas interesantas lietas un skaņas.
“Stārķi mums ir tāds kā drošības garants. Viņi sargā putnu ganāmpulku no vanagiem. Kad svēteļi ir savā ligzdā, vanagi neiedrošinās nosēsties uz zemes vai planēt uz vistām,” Lana paskaidro. Putnu vecās, ļoti biezās ligzdas nojaukšanu un pārbūvi viņa pat saskaņojusi ar Dabas pārvaldi, lai būtu skaidrs, kas atļauts un ko nedrīkst darīt. Tagad savvaļas putnu ligzdai uzmontēta droša pamatne, pārējo tie paveikuši paši. Galvenais, ka putni cits citu netraucē. Nepaiet ilgs laiks, līdz augstu gaisā pārlidojumā pamanāms vanagu pāris. Tie neuzdrīkstas nolidot zemāk, tomēr spalvas tuvīnā pļaviņā liecina, ka šopavasar viena tiba laupītāju nagos tomēr kritusi.
Tā kā vieta ir klusa un purvaina, jārēķinās arī ar iespējamu lapsu apmeklējumu. Elektriskais gans īstu drošību nerada, tāpēc tapis un iesniegts biodrošības projekts paneļsētas izbūvei. Līdz šim ES fondu finansējumu saimniecība nav saņēmusi. Tagad iecerēts, ka jauno aploku būvēs pārvilktu ar režģi un stipriem, zemē ieraktiem betona stabiem. Vien jāgaida Lauku atbalsta dienesta apstiprinājums.
Vitrupiete arī iestājusies Latvijas Putnkopības asociācijā. Viņa tur nodibinājusi kontaktus un izmanto veterinārārsta pakalpojumus. Kopā ar asociācijas dalībniekiem risinās projekts “Kā rodas cālītis”. Dažādās Latvijas pirmsskolas iestādēs tiek inkubēti cālīši un bērni līdzdarbojas procesā. Pēc Lanas domām, tas ir vērtīgi, izzinoši, jo ļauj mazajiem tuvināties laukiem un iepazīt dzīvi.
Kļūdas gadās katram
Jaunajai lauksaimniecei ir sava Facebook lapa: Lauku olas (cipīši), kur klienti piesakās ne tikai no Limbažiem, bet arī no Valmieras, Cēsīm, Rīgas. Pagaidām vitrupiete prāto par paplašināšanos, tomēr brīdina neizdarīt pārmēru agrus secinājumus, jo iepriekš viss jāapsver pat sīkumos. Gan pati, gan dažs viņas olu pircējs mēģinājuši skaistās dažāda brūnuma olas inkubēt, tomēr piedzīvota vilšanās. Aptuveni 90% cāļu izrādījušies gailēni, bet tāda laikam esot Dominant vistu īpatnība. Lanai šajā nodarbē prieku nesusi pašas uzņēmība, izvēlētais dzīves ceļš un tas, ka pircēji olas vienmēr izpērk un to vēl pietrūkst. Bet kā ar neveiksmēm un kļūdām?
Sarunbiedre neslēpj, ka laika gaitā arī daža laba asara ir nobirusi. Viņa stāsta: “Iesācējiem noteikti iesaku nerīkoties tā, kā izdarīju pati. Ganāmpulkā gribējās pēc iespējas skaistākas un dažādas vistiņas, bet turpmāk pirkšu tikai vienas šķirnes un baltas, lai visas vienādas. Ja baltu vistu pulkā ievietotu melnu gaili, vistas mestos viņu knābāt. Sākumā tikai intereses dēļ, vēlāk ar naidu. Jābaidās, ka netiek pie asinīm un neattīstās kanibālisms. Apprasos, kas viņai zināms par mazo parazītu, asins sūcējām ērcītēm. Vislabākais dezinfekcijas līdzeklis pret tām esot kaļķis, tikai jārīkojas steidzīgi. Viņa pieļauj, ka ar to saskārušies pat 90% putnu audzētāju valstī, jo tā īpaši izplatās ar savvaļas putniem. Izvaicāta par vistu dējību, Lana teic, ka labas vistas izdēj vienu olu dienā, tomēr piedzīvots, ka produktivitāte krītas laikā, kad putni met spalvu. Tad olas kļūst lielas, bet dējība samazinās.
Mājputnu audzētājai nav speciālas izglītības, tāpēc viņa allaž uztur interesi par notiekošo Latvijas Lauku izglītības un konsultāciju centra Limbažu birojā. Lana piedalījās jauniešu mācībās-konkursā Laukiem būt!, tāpat arī beigusi mācību kursu bioloģiskajā lauksaimniecībā. Vaicāta, ko tāda sadarbība viņai devusi, atbild: “Esmu sapratusi, ka mācības vienmēr dod kaut ko labu gan teorijas aspektā, gan no dalībnieku prakses. Turklāt ir ļoti svarīgi satikties un iepazīties vienu interešu cilvēkiem. Nevar zināt, kurā brīdī apgūtais un kontakti var noderēt. Nākotnē gribētos arī tādas mācības, kas būtu domātas tikai dējējvistu audzētājiem.”
Vistu turēšana un mācības viņai ļāva nokārtot savu dzīvi un iegūt ticību saviem spēkiem. Vēl nesen nebija drošības, ka sapnis par vistu biznesu kādreiz piepildīsies, tomēr tagad skaidrs, ka pat nomaļā lauku vidē un mazā īpašumā var atrast iespējas, kā piedzīvot cerīgas pārmaiņas. Uz atvadām Hugo demonstrē labas manieres – paceļ ķepu, gaidot, ka to saņems rokās un paspiedīs. Bet namamāte izlēmusi nobraukt līdz upei. Viņai patīk makšķerēt. Abi ar draugu Alvi pēcpusdienu pavadīs, pārbaudot veiksmi dabā. Vēl Lanai skaisti padodas dažādi rokdarbi no latvāņu resnajiem, izkaltētajiem stobriem, no vistu olu čaumalām un spalvām. Tie ir aizceļojuši pie pasūtītājiem ne tikai Eiropas valstīs, bet pat ASV. Pirts dīķēna krastā apbrīnojama viņas izveidotā kārklu palma, kurai kāti savīti, bet galotnes pret debess zilgmi veido kuplu vainagu. Draugs un vecāki atbalsta viņas biznesu, bet tā pārvaldība, tāpat kā pašas dējējvistas, pieder tikai Lanai.
