Atgriešanās no ārzemēm un idejas meklējumi

Pēc vairākiem gadiem ārzemēs – Somijā, Anglijā un Dānijā – Agnese Krauze nonāca izvēles priekšā: palikt uz dzīvi Dānijā vai atgriezties Latvijā. Jaunākajam bērnam bija jāsāk pirmā klase, lielākajām – pamatskola, un vēl… “Es sadauzīju mašīnu, notika avārija, un principā tas bija pēdējais – viss, es braucu mājās,” atminas Agnese.
Atgriešanās laukos nenāca viegli. Pirms aptuveni 20 gadiem Agnese no laukiem bija aizgājusi ar pārliecību, ka tur nav nākotnes. “No laukiem biju bēgusi kā velns no krusta – pasarg’ Dievs, prom no tiem laukiem, tur nekas nenotiek,” viņa saka. Atgriezusies Latvijā, viņa gadu staigāja pa darba intervijām kultūras jomā, taču saprata: ne atalgojums, ne darba režīms nešķiet īstais. Vēl svarīgāk – viņa vairs negribēja dzīvot “zem kāda”.
“Jo vairāk mēģināju ieiet atpakaļ kādā sistēmā, jo skaidrāk sapratu, ka iekšēji velk uz savu lietu,” viņa stāsta.
Agnese izskatīja vairākas idejas – lavandu, upeņu, cidoniju audzēšanu. Taču katrai bija viens “bet”: līdz reālai peļņai būtu jāgaida vairāki gadi. “Principā tas nozīmētu atkal dzīvot ar domu, ka jābrauc prom,” viņa saka. Tad kļuva skaidrs – vajag kaut ko tādu, kas nav katrā sētā.
“Man vajadzēja tieši tik traku ideju, lai mani neatbalstītu mājinieki un es varētu braukt atpakaļ uz Dāniju,” Agnese smejas. “Naktī pamodos – strausi! No rīta paziņoju vecākiem: “Man ir biznesa plāns – audzēšu strausus. Biju pārliecināta, ka neatbalstīs. Bet viņi saka: “Forši, strausi mums vēl nav bijuši!””
Un tā “trakā ideja” pārvērtās nopietnā darbā – sākās izpēte par putniem, audzēšanu un saimniecības veidošanu no nulles.

Finansējums un ferma pašu rokām

Ar ideju vien nepietiek – bija vajadzīgs sākuma kapitāls. Palīdzēja draugi: viens iedeva starta naudu, cits atrada izdevīgāku piedāvājumu strausu pirkšanai, taču putniem vajadzēja vietu. “Ar bērniem nedēļas laikā iztukšojām lielo malkas šķūni, izsitām sienas, uztaisījām aplokus un braucām pakaļ diviem strausiem,” stāsta Agnese. Tālāk sekoja mēģinājums piesaistīt atbalstu jaunajiem lauksaimniekiem. Sākumā finansējums netika piešķirts, taču pēc laika atskanēja zvans – projekts tomēr apstiprināts. Tad viss notika ļoti strauji. “2024. gada 1. jūnijā traktors pirmo reizi iebrauca pagalmā, 11. septembrī jau uzlikām fermai atslēgu,” viņa saka.
Ferma tapa pašu spēkiem. Darbojās visa ģimene, palīdzēja draugi, tēvs uzņēmās brigadiera lomu. “Mani jaunieši +30 grādos, kamēr citi sešpadsmitgadnieki tusēja, cēla fermu,” Agnese pasmejas, bet piebilst: tas bija īsts komandas darbs, kas jauniešiem deva pārliecību par saviem spēkiem.
Vienai no meitām draugs ir no citas pilsētas un ģimenes humoru sajuta jau pirmajā dienā: “Piedod, puis, ja gribi redzēt manu meitu – jābrauc celt fermu. Viņš atbrauca un pirmajā dienā jau iedevu cirvi rokās,” Agnese smejas.

Kāpēc viss bija jāceļ “ātri, ātri”

Steiga nebija kaprīze. Garāžā jau bija inkubatori, inkubējās olas un auga mazie strausēni. “Garāža putniem nav paredzēta, bet strausēni aug pa stundām,” saka Agnese. Turklāt tuvojās rudens un ziema – būvniecības apstākļi kļūtu krietni sarežģītāki. Un vēl dokumentu pusē gadījās cilvēcīgs pārpratums: Agnese bija ieņēmusi galvā, ka LAD projektu deviņu mēnešu laikā vajag nodot gatavu, lai gan patiesībā bija svarīgi to uzsākt. Tāpēc, kā viņa pati smejas, “mēs skrējām ne tikai strausu, bet arī termiņu dēļ”.
Pirmais gads – smagām mācībām pilns
Pirmais gads saimniecībā atnesa realitāti, par kuru neviens īsti nebrīdināja. “Tas, ko dzirdēju citās saimniecībās, un tas, kas notiek dzīvē – tās ir divas dažādas lietas,” atzīst Agnese. Vislielākais trieciens bija salmonellas uzliesmojums. Putni, kas jau bija izauguši un drīz būtu realizējami, sāka mirt cits pēc cita. “Tajā laikā pirku graudus, jaucu kopā kukurūzu, auzas, lucernu. Pat zāli griezu ar šķērītēm, lai nav par garu stiebri. Darīju visu pēc labākās sirdsapziņas. Un tomēr – salmonella. Mūžu dzīvo, mūžu mācies,” viņa saka. Agnese pati veica analīzes, meklēja cēloņus un risinājumus. No šīs pieredzes palika svarīga mācība: barību iepirkt no pārbaudītiem piegādātājiem un vienmēr prasīt kvalitātes apliecinājumu.
“Grūti ir skatīties, ka tu dari visu pareizi – sauss, tīrs, vēdināts, ūdens mainīts – un viņi krīt vienalga. Rokas dažbrīd nolaižas. Tad paskatos uz zīmīti – Lauku atbalsta dienests – un saprotu, ka rokas nolaist nevar,” saka Agnese.

Tūrisms kā papildinājums un glābiņš

Pamatā saimniecība veidota gaļas audzēšanai, taču, ņemot vērā to, ka strausu Talsu novadā un apkārtnē nav, un interese par šo putnu cilvēkiem būs, Agnese attīstīja arī tūrismu – kā loģisku un drošu papildvirzienu. Ekskursijas notiek tikai gida pavadībā un uzraudzībā, lai putnus nesabiedētu un neradītu traumas. Izveidoti arī suvenīri, ko gatavo bērni – auskari no čaumalām un spalvām, piekariņi un citi sīkumi. Sezonā ir arī olu degustācijas. Tieši tūrisms palīdzēja periodos, kad putnu realizācija bija sarežģīta, un ļāva saimniecībai noturēties.

Atbildība par putniem

Agnese atzīst – viņas dzīvē “putni ir galvā”. Taču saimniecībā nonākuši arī putni, ko citi vairs nav spējuši turēt. “Cilvēki nopērk, tad saprot, ka pāvi lido, ka putnam vajag apstākļus – un tad sāk domāt, kur likt,” viņa saka.
Par atbildību viņa runā arī, pamatojoties uz pieredzi ar dāvinātu trīsgadīgu strausu tēviņu. “Strausu tēviņš iepriekš tika turēts nepiemērotos apstākļos, bez saules gaismas un iespējas skriet. Atvedot pie mums, šo informāciju nezinājām. Izlaižot putnu laukā, trešajā dienā viņš nokrita un nespēja piecelties. Skrējējputniem ir jāatīsta kājas, lai viņi spētu pilvērtīgi izaugt. Šajā gadījumā strausam nebija attīstīti muskuļi, un tie no pārslodzes plīsa, kā arī ķermenis pārkarsa, jo iepriekš putns nebija atradies saules gaismā. Mācījām strausam no jauna staigāt, paceļot ar speciāli veidotām štropēm, masējām muskuļus, var teikt, ka veicām fizioterapiju ar mums pieejamām metodēm un zināšanām.”

Joga ar strausiem un atzinības

Laika gaitā saimniecībā ienācis arī pavisam citāds virziens – joga ar strausiem. Agnese uzsver, ka tā ir mierīga, pārdomāta pieredze, kas notiek putniem drošā veidā un saimnieces uzraudzībā.
Šis darbs un saimniecības attīstības ceļš nav palicis nepamanīts: Laucienes strausu ferma jau bijusi starp konkursa “Talsu novada uzņēmēju Gada balva 2025” nominantiem, kā arī “Joga ar strausiem Laucienes strausu fermā” tika izvirzīta Kurzemes tūrisma gada balvai “Lielais Jēkabs 2025” nominācijā “Neparastā labjūtes pieredze Kurzemē 2025”. Agnesei tas bija nozīmīgs apliecinājums, ka saimniecības darbs ir pamanīts, un vienlaikus arī motivācija turpināt attīstīties, lai kādu dienu izcīnītu arī balvu.

Nepadošanās kā galvenais princips

“Pirms diviem gadiem pie katras krīzes būtu panika. Tagad skatos racionālāk – vēroju, analizēju, iejaucos īstajā brīdī,” saka Agnese. Viņa neslēpj: arī emocionāli smagie lēmumi saimniecībā ir bijuši. “Katrs putns ir izauklēts. Bet man bija skaidra izvēle – tas ir arī gaļas bizness, un atbildība nozīmē pieņemt ne tikai patīkamos lēmumus.”
Atzinības un jauni virzieni, tostarp joga ar strausiem, ir tikai redzamā daļa. Aiz tās stāv darbs, kurā bija jāiztur, jāmācās un jāturpina arī tad, kad rokas gribēja nolaisties. Tieši tāpēc Agneses stāsts nav par veiksmi – tas ir par nepadošanos.
Agnese arī citiem novel nebaidīties un mēģināt īstenot savas idejas!

Un, ja gribas klātienē redzēt, kā “trakā ideja” kļūst par saimniecību, Agnese aicina iegriezties Laucienes strausu fermā.