Jānis Rudzītis Upespilī izveidojis alus brūzi

Jānis Rudzītis Suntažu Upespilī vēsturiskā ēkā ir izveidojisalus brūzi. Tas strādā kopš 2017. gada jūlija un nekādu īpašu peļņu nenes, bet saimnieks un vienīgais darbinieks vienā personā cer, ka izdosies iekarot prāvāku noietu un klientūru.

Pēc Latvijas iestāšanās ES, redzēdams, ka daudzi uzņēmīgi jaunieši dodas peļņā uz ārzemēm, arī Jānis lēma tāpat. Norvēģijā strādāja sev labi zināmajā celtniecības nozarē un drīz nodibināja uzņēmumu. Darba pienākumu vidū – māju un dzīvokļu būve skandināvu labklājības valsts apdzīvotajās vietās, vecpilsētās, kalnu kūrortos.

Stāsta J. Rudzītis: “Galvenais, tika pārregulētas smadzenes. Sapratu, ka tie cilvēki, kuri dzīvo citā sabiedriski ekonomiskajā formācijā – kapitālismā, ir daudz savādāki, nekā postpadomju telpā mītošie. Skandināvi prot darba uzdevumus paveikt racionāli un pragmatiski. Mums nebūtu slikti pie viņiem aizsūtīt politiķus, lai tur pamācās, kā nopietni jāstrādā. Norvēģi reizē ir gan kosmopolīti, gan patrioti; spēj saglabāt savu nacionālo identitāti, noformējot to ļoti pievilcīgi arī no mārketinga viedokļa. Jau šobrīd norvēģu karodziņš apģērbā ir spēcīga zīme. Mēs ar tādu lepoties nevaram, lai gan arī mums parādījušās Lielvārdes jostas rakstu zīmes dažādos aksesuāros – cepurēs, šallēs, cimdos u. c. Protams, šīs tautiskās lietas sakņojas kultūras vērtību izpratnē. Būtu lieliski, ja mēs spētu aiznest līdz mūsdienām E. Virzas iekodēto “Straumēnu” domu, kurā vienkopus ir reliģija, patriotisms, dabas izjūta un emocionalitāte, bet daiļdarbā aprakstītā sadzīve sakārtota ļoti pragmatiski, kalpojot kā saistviela saimnieciskajai funkcijai. Es reliģiju uztveru kā kultūras elementu, ko nedrīkst nīdēt, citādi iznākums būs slikts. Svarīgi, lai dominē tikumība, jo ilgajos padomju gados daudzi cilvēki ieslīguši amoralitātes sērgā. Par norvēģu darba organizāciju liecina tas, ka astoņās stundās spēj paveikt vairāk, nekā mēs smagi strādājot 12-13 stundas dienā. Protams, viņi nav nekādi labdari, jo gatavi izspiest no darbinieka maksimālu atdevi un lietišķi izmantot ražīgākās dienas stundas. Mums vajadzētu līdzināties skandināviem tikai darba jomā, pārējā viņi visai bieži ir garlaicīgi. Brīvajā laikā skrien, slido, slēpo, kāpj kalnos, bet, lai draugu pulkā kādas stundas pavadītu bezdarbībā vai ceptu šašliku, tas nav saistoši.”

Diemžēl Latvijas globālās krīzes dēļ lielu daļu savu darbinieku Jānim nācās atlaist, jo ievērojams skaits norvēģu biznesa attīstītāju bankrotēja un darba apjoms samazinājās par 80 procentiem. Firmas vadītājs bija spiests pārdomāt tālāko ceļu, tas ir, izsvērt tāda biznesa variantu, kas nebūtu pakļauts pasaules finanšu krīzes cikliem. Kāpēc neražot viskiju, turklāt pilnīgi legāli? Ideāls produkts! Pirmkārt, nebojājas, bet, ja realizācija ievelkas, paliekot “miera stājā” noliktavā, tas atšķirībā no piena kļūst tikai dārgāks.

Pēc atgriešanās Latvijā Jānis nolēma atgriezties jaunības takā – pievērsties alus biznesam. Lai gūtu zināšanas un kvalitātes garantu, lasīja informāciju internetā, pasūtīja no ASV grāmatas (kopā kādas 40...). Mājbrūvēšanas popularizēšanass nolūkā 2009. gadā ar domubiedru grupu dibināta biedrība “Kustība Par Labu Alu” (KUPLA). Kādā radio pārraidē, Jānim stāstot par organizācijas mērķiem latviešu iecienītās dziras dažādībā, žurnāliste vaicājusi, vai biedrības nosaukums pārāk nelīdzinās partiju apvienības “Par labu Latviju” zīmolam. Jānis, kā izrādās, pravietiski atbildēja: “Šādas partijas ilgi nepastāvēs, bet mūsu skaits kļūs arvien kuplāks.”

Lai sāktu jauno arodu, rīdziniekam bija nepieciešama vieta brūzim. 2013.  gadā radās iespēja iegādāties Kastrānes muižas klēti Upespilī. Līdz tam apskatītas apmēram 50 citas iespējamās alus darītavas vietas, taču neviena neuzjundījusi, ka būs īstā, piemērotākā. Atceras Jānis: “Pēc kārtējā sludinājuma, ierodoties Upespilī, uzreiz sajutu, ka šī, zālēs aizaugusī muižas klēts, ir visu laiku slēpusies no cilvēku acīm un gaidījusi tieši vienu “idiotu” ar sapni par brūzi. Jau pēc pirmās paviršās apskates, man nebija šaubu – jāņem ciet...”

Vispirms jaunais īpašnieks izlasīja vēstījumu par Kastrānes muižas laikmetu griežiem. Savulaik tā bija Suntažu muižas blakusmuiža; no 1689. gada Meku dzimtas īpašums, kas bieži ticis pārdots vai ieķīlāts. Saimnieki – muižnieku dinastijas: Ettingeni, Bergi, Rautenfeldi, Aderkasi un visbeidzot fon Tranzē-Rozeneki. 1905. gadā muiža nodedzināta. Latvijas pirmās brīvvalsts periodā muižu nopirka Dāvidsonu ģimene, dzīvojot tur līdz pat 1941. gadam, kad pieredzēja izsūtījumu uz Sibīriju. Jaunākos laikos muižas ēka pārveidota, iekārtoti dzīvokļi. Protams, muižas klētij bija vajadzīgi vērienīgi remontdarbi, – tika pilnībā nomainīts jumts, grīdas, logi, atjaunota kanalizācija un ūdens padeve. Būtībā ēka, ievērojot saskaņošanas procedūras prasības, izprojektēta no jauna. Restaurācijai, iekārtu iegādei un biznesa atvēršanai ieguldīti ap 50 000 eiro. Jānis atzīstas: “Ja sākumā nojaustu, cik daudz būs jāizdara, diezin vai ķertos klāt.”

Tagad ar veikumu kultūrvēsturiskā pieminekļa daļas atjaunošanā un biznesa ievadā J. Rudzītis ir apmierināts, lai gan nekādu īpašu peļņu brūzis, kas darbojas kopš 2017. gada jūlija, nenes. Gan jau izdosies iekarot prāvāku noietu un klientūru. Esošajai situācijai piemērots ir F. Nīčes spārnotais izteiciens par varonīgo pesimismu... Pagaidām Upespilī tiek ražotas trīs alus šķirnes, būs jaunas. Alus darītavai izvēlēts nosaukums “IndieJānis”. Tas akcentē neatkarību un to, ka brūža saimniekam un vienīgajam darbiniekam šis arods ir sirdslieta, viņš vēlas saglabāt radošo brīvību, nevis padevīgi iet masu patēriņa diktāta pavadā.

Māris Griņevičs,

Ogres novada lauku attīstības konsultants  

Pievienot komentāru