Daļēji mākoņains
13 °C
Otrdiena
16 °C
Trešdiena
20 °C
Ceturtdiena
16 °C
Piektdiena

Kooperācijas pieredze Štīrijas Vulkānzemē Austrijā

GalerijaPrint

“Steirisches Vulkanland” ir zīmols, ar kura palīdzību Austrijas pavalsts Štīrijas ražotāji ar pašvaldību un citu institūciju palīdzību sadarbojas un nostiprina pozīcijas vietējā tirgū. Kā veidot spēcīgu vietējo preču zīmi un veicināt sadarbību, lai ieguvēji būtu gan ražotāji, gan patērētāji, LLKC Talsu konsultāciju biroja rīkotā mācību braucienā uz Austriju devās noskaidrot LPKS “Talsu novada garša” dalībnieki, kā arī citi mājražotāji un mazie ražotāji, kuriem ir interese par kooperāciju.

Šī gada oktobra sākumā Talsu konsultāciju birojā norisinājās pirmā mācību diena par kooperāciju darbības attīstības iespējam un pieredzi Latvijā. Pārējās 3 mācību dienas notika Austrijā, Feldbahas pilsētā un tās apkārtnē.

Pirmā mācību diena sākas ar lekciju par vienu no Austrijas pavalstīm – Štīriju, kuras četru reģionu 33 novadi ir apvienojušies un strādā ar atpazīstamības zīmi “Steirisches Vulkanland”, kas tulkojumā nozīmē Štīrijas Vulkānzeme. Lekcijas laikā uzzinājām, ka zīmes izveides sākums meklējams pagājušā gadsimta 90. gados, kad šis Austrijas reģions bija vismazāk attīstītais reģions ar nelieliem lauksaimniecības uzņēmumiem un bez rūpnieciskās ražošanas. Šajā laikā cilvēkiem bija mazi ienākumi un sajūta, ka “nekas nenotiek”. Austrija 1995. gadā pievienojās Eiropas Savienībai (ES), kas, no vienas puses, cilvēkus darīja bažīgus par iekļaušanos kopējā ES tirgū, bet, no otras puses, – tā bija iespēja iegūt ES fondu atbalsta maksājumus. Šajā laikā Feldbahas pilsētas mēram radās ideja par Vulkānzemes attīstības koncepciju, kur 14 pašvaldības sanāca kopā un izstrādāja jaunu zīmolu ar skaidru attīstības virzienu turpmākajiem 20 gadiem. Viņi saprata, ka izveidot ko jaunu ir daudz vieglāk, nekā izmainīt esošo. Tā tapa vīzija 2025. gadam ar trīs atslēgas vārdiem – cilvēcība, ekoloģija un ekonomika. Lektors uzsvēra vīzijas nozīmi, lai visi saprastu, kur nepieciešams virzīties, – neiet pa labi vai kreisi, pazaudējot laiku un enerģiju, bet koncentrējoties uz mērķi. Šobrīd Vulkānzeme sasniegusi tādu līmeni, ka kultūras pasākumos piedāvā tikai vietējā reģiona produktus, tādējādi atbalsot reģiona ražotājus. Piemēram, šādos pasākumos nav iespējams iegādāties tādus saldos dzērienu kā kola un fanta, tā vietā tiek piedāvātas ražotāju gatavotās sulas un sīrupi. Sākotnēji to cilvēkiem bija grūti pieņemt, taču šobrīd visi ir apmierināti, jo tas ir stiprinājis reģionu kopumā. Viņi ir sapratuši, ka kaimiņš, kurš ražo kādu līdzīgu produktu, nav konkurents, bet, ja viņš kļūs bagātāks, tad arī paši dzīvos labāk.

Agrāk Štīrijas reģions bija pazīstams kā ķirbju un kukurūzas audzēšanas vieta, bet, mērķtiecīgi palielinot augsnes auglību, tajā sāka audzēt arī graudaugus. Šobrīd graudaugi ir nišas produkts. Ja pirms pieciem gadiem neviens neticēja, ka šajā zemē var audzēt graudus, tad tagad visi graudi tiek pārstrādāti un izlietoti reģionā. Vietējās beķerejas graudus iepērk no vietējā audzētāja nevis no ārvalstu kompānijām. Šāds sadarbības modelis ir veiksmīgs, jo reģionā izaudzēto produkciju pārstrādā uz vietas un tālāk realizē vietējiem iedzīvotājiem. Organizācijas “Steirisches Vulkanland” (turpmāk – Vulkānzeme) dalībnieki ir pašvaldības, ministrijas un citas ar lauksaimniecību saistītas institūcijas. Paši zemieki nav šīs organizācijas biedri, bet ir tās valdē. Lai varētu izmantot šo zīmolu saražotajai produkcijai, nepieciešams iegādāties licenci. Biedrībā ir četri darbinieki, no tiem trīs – pilna laika. Biedrības darbība tiek finansēta ar pašvaldības atbalstu, subsīdijām un ieņēmumiem no licencēm. Pašvaldību iemaksu apjoms Vulkānzemes kasē ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, par katru iedzīvotāju maksā 2 eiro gadā.

Kā radās nosaukums Vulkānzeme, ja Austrijā nav vulkānu? Tā iniciators ir Romāns Šmits, Vulkānzemes mārketinga vadītājs, kurš izveidoja stāstu par vulkānu, kas Austrijas teritorijā aktīvi darbojies pirms 1,7 miljoniem gadu. Uz vēsturiski balstītiem faktiem ar vārdu “vulkāns”, kas asociējas un nes līdzi spēcīguma un varenības simbolu, tika izveidots patiešām atpazīstams zīmols.

Šo mācību ietvaros apmeklējām vairākas saimniecības un uzņēmumus, kas ir Vulkānzemes zīmola biedri.

Vītināta šķiņķa un gaļas izstrādājumu ražotne Vulcano

Saimniecībā audzē 6000 cūkas, un tā ir Vulkānzemes lielākais biedrs. Šeit tiek ražoti vītināti cūku šķiņķi un citi gaļas izstrādājumi, ko var nopirkt ražotnes veikalā, kā arī Vulkānzemes biedru veikalos un internetveikalā.

Ko Vulcano nozīmē laba cūkgaļa? Industriāli audzējot cūku, tā 5,5 mēnešu vecumā sasniedz 100 kg dzīvsvaru, bet šeit cūkas 10 mēnešu vecumā sasniedz 150–170 kg dzīvsvaru. Lai iegūtu kvalitatīvu šķiņķi, nepieciešams lielāks tauku īpatsvars gaļā, tāpēc liela uzmanība tiek pievērsta ēdināšanai un turēšanas apstākļiem. Vislabāko aromātu dod kauls kopā ar gaļu. Jo augstāka tauku kušanas temperatūra, jo labāka garša. Tāpēc sivēniem līdz 5–6 mēnešu vecumam barībā vairāk iekļauj graudaugus, bet ne kukurūzu, kas samazina tauku kušanas temperatūru. Tas dod iespēju šķiņķi nogatavināt pie augstākas temperatūras, saglabājot labo garšu. Šeit dzīvo laimīgās cūkas, jo tās var brīvi pārvietoties aplokā, ik pa laikam klausīties mūziku, vasarā tām pieejama āra duša, kur veldzēties no karstuma.

Ne visu šķirņu cūkas ir piemērotas vītinātu šķiņķu ieguvei. Djurokas un Pjetrenas cūkas ir nemierīgas. Vācu šķirnes – stresa noturīgas, bet Štīrijas šķirnes dod labus pēcnācējus. Mērķtiecīgi šīs šķirnes krustojot, iegūst labas kvalitātes sivēnus ar izcilām gaļas garšas īpašībām.

Īpaša barība garantē augstu kvalitāti. Tieši ilgais nogatavināšanas periods, nedaudz smalku garšvielu un maigais gatavināšanas klimats piedod Vulcano šķiņķim šo īpašo aromātu. Šeit piedāvā arī tādus kulināros brīnumus kā fileja ar trifelēm. Šķiņķi tiek nogatavināti no 8 mēnešiem līdz pat 5 gadiem, ievērojot dabas ritmus – ziemā, izmantojot auksto gaisu, vasarā – karsto.

Kautuve atrodas 15 km attālumā no saimniecības. Galvu, kaulus un iekšas pārdod, pārejo gaļu pārstrādā uz vietas. Cūku mēris te nav aktuāls, jo šeit nav meža cūku.

Prezentāciju telpa iekārtota tā, lai parādītu visus posmus līdz gala produktam interesantā veidā. Tā aprīkota ar dažādiem multimediju rīkiem, kas ļauj sajust vēja brāzmas, sajust šķiņķa aromātu un nobeigumā to arī nogaršot. Šī ir uz tūrismu orientēta ražotne, kas piesaista ar savu filozofiju ar citādu cūku audzēšanu, kam pamatā atkal ir savs stāsts, bez kura šis viss nebūtu iespējams. Pēc darbinieka teiktā, gada laikā ražotnē iegriežas 35 000 apmeklētāji.

Graudu sēklaudzēšanas un kaltēšanas uzņēmums PSO

Pirms 30 gadiem Helmuts Buhgrābers pārņēma saimniecību no vecākiem, kas tobrīd audzēja septiņas govis. Ar sēklaudzēšanu sāka nodarboties pirms 18 gadiem 500 ha platībā. Te audzē dažādas sēklas – kukurūzas, ķirbju, zālāju un citas. Lielākoties tiek audzētas zālāju sēklas lopbarības iegūšanai, bet tiek piedāvātas arī zālāju sēklas piemājas vai sporta laukumu zālājiem.

Šī saimniecība nodrošina augstu sēklu tīrību uz izcilu to dīgtspēju. Piemērām, sarkanā āboliņa sēklām saimniecība nodrošina 85% sēklu dīgtspēju, bet ES normas paredz, ka tā var būt 70%. Saimnieka mērķis ir sasniegt vismaz 98% dīgtspēju. Viņa sagatavotajā sēklas materiālā nav sastopamas nezāļu sēklas

Saimnieks minēja piemēru, ka viņa saimniecībā izaudzēto labas kvalitātes, bet dārgāku sēklu vajag 20 kg/ha, bet citu sagatavotajam sēklas materiālam un lētākam ir nepieciešami 30 kg/ha. Jo kvalitatīvāka sēkla, jo to nepieciešams sēt mazāk, un gala rezultātā ieguvums ir lielāks un cena izlīdzinās uz nepieciešamā daudzuma starpību.

Kalte ir pielāgota dažādu kultūru sēklu kaltēšanai un pārstrādei. Saimnieks iemanījies no sēklām pārstrādāt un realizēt visu bez atlikuma, piemēram, savāc vīnogu izspiedas no vīnogu audzētājiem, tās attīra, iegūstot sēklas materiālu un pelavas. Sēklas materiālu realizē, bet pelavas pārdod dzīvnieku barības gatavotājiem. Sadarbojoties ar universitāti, tika veikts pētījums par izspiedu izmantošanu substrātam sēņu audzēšanai. Jau projekta sākumā atklājās, ka sēnes šajā substrātā labprāt aug. Ja pierādīsies, ka sēnēm tas ļoti ir piemērots, tad šis produkts varētu būt pat dārgāks par vīnogu kauliņu eļļu. Gala rezultātā no vīnogām tiek pārstādāts pilnīgi viss. Saimniecībā ražo arī enerģiju, kurināšanai izmantojot šķeldu, ko saražo paši. Enerģiju izmanto kalšu darbināšanai, bet 2,5 milj. kW enerģijas pārdod. Saimniecība sniedz arī kaltēšanas pakalpojumus.

Desmit gadu laikā, kopš Austrija iestājusies ES, saimniecība daudz izmantojusi ES fondu atbalstu, un īpašnieks ir viens no Vulkānzemes dibinatājiem un aktīvistiem. Saimniecībā nodarbināti divi pilna laika darbinieki no Slovēnijas. Uz jautājumu, kādēļ nenodarbina austriešu darbiniekus, saimnieks atsmej, ka austrieši sestdienās un svētdienās nestrādā, taču saimniecībā ir nepieciešams darboties visu laiku.

Ābolu vīna, sidra, sulu un to maisījumu ražotne Nestelberger

Lai sagatavotu izcilu produktu, augļiem ir jābūt lasītiem ar rokām. Tā ir Jozefa Nestelbergera pārliecība. Nestelbergeru ģimene jau kopš 1891. gada ir labākā lauksaimniecības izejvielu ražotāja, kas saņēmusi neskaitāmas zelta medaļas. Pievienotās vērtības radīšana augļiem mudina Jozefu izmantot to labākās un raksturīgākās īpašības tā, lai baudītājiem varētu piedāvāt īpašu, patiesi reģionālu augļu garšas piedzīvojumu.

Septiņi augļu vīnu darinātāji, arī Nestelberger, ir apvienojušies asociācijā. Katrs ražo savu produkciju, taču mārketinga aktivitātes veic kopīgi. Visiem ražotājiem ir vienāda produkta priekšējā etiķete, aizmugurējā etiķete atšķirīga, kur ir informācija par konkrēto ražotāju. Saimniecībā, kurā viesojāmies mēs, 24 ha bija apstādīti ar augļu kokiem, lielākā daļa stādījumu atrodas kalnainā apvidū, kas apgrūtina to kopšanu un ražas novākšanu. Ražo 15–20 tūkstošus litru vīna un sidra, kā arī spiež ābolu sēklu eļļu, gatavo ābolu sulu un stipro ābolu degvīnu. Saimnieka atziņa par vīna darināšanu – nevajag ņemt vērā, ka vīnu ražo jau 1000 gadu, vienmēr vajag meklēt jaunas metodes un attīstīt arvien labāku produktu.

Augļu un ogu pārstrādes uzņēmums Obstbau Christandl

Šeit saimnieko Kristandlu ģimene. Saimniecība nodarbojas ar augļu koku un ogu krūmu audzēšanu un pārstrādi. Lauksaimniecībā nodarbojas visa ģimene, kopā apsaimieko 15 ha: 5 ha plūškoka, 2 ha ābolu, 5 ha upenes, 3 ha aronijas, kā arī plūmes un bumbierus, ko nedaudz pievienot pamatprodukcijai. Ir izveidots paraugdārzs, kurā cilvēki var braukt apskatīties dažādu šķirņu augļu kokus un krūmus, ko labprāt izmanto pilsētas ļaudis ar ģimenēm.

Saimniekošanu Kristandli sāka ar diviem ievārījumu veidiem, 15 gadu laikā sortiments ir audzis līdz pat 40 dažādiem produktu veidiem. Produkciju pārdod 50–70 veikalos Austrijā, kā arī tā pieejama veikalos Vācijā un internetveikalā.

Septiņi ražotāji, tai skaitā Kristandlu ģimene, apvienojās un izstrādāja kopīgu recepti no pieciem kultūraugiem, lai padarītu plūškoka garšu patīkamāku. Apmēram 90% plūškoka izmanto krāsvielai (pulveris, sula), pārējo – džemam, sulai un farmācijai. Šie ražotāji pārstrādi veic kopīgi. Austrijā pēdējos gados aizvien populārāka kļūst aroniju audzēšana, kas iepriekš nebija izplatīta.

Liela interese mums bija par Latvijā neredzētu rožu dzimtas augļu koku mespilu (Mespilus germanica). Tam ir augsts C vitamīna saturs un no tā tiek gatavots džems.

 

Mārrutku audzēšana un pārstrāde Tappauf

Tappauf ir ģimenes uzņēmums, kas nodarbojas ar mārrutku audzēšanu un pārstrādi. Nelielās platībās audzē soju, kukurūzu, graudaugus, kā arī iekoptas riekstu koku plantācijas. Šogad saimnieks pirmo reizi stādīja ziemas ķiplokus, kas iepirkti Spānijā. Mārrutki aizņem 5 ha, tos stāda martā–aprīlī, kopj jūnijā un jūlijā, bet ražu vāc, sākot ar novembri. Pusi ražas novāc rudenī, otru pavasarī.  Mārrutkus stāda nelielās platībās, lai ievērtotu pareizu augu seku, jo ilglaicīgi tos nevar audzēt vienā vietā, tādēļ nākas iepirkt vēl 20 ha mārrutku no citām audzētavām. No viena ha iegūst 6–12 tonnas mārrutku. Pārstrādātos mārrutkus pārdod mazumtirdzniecībā visu gadu.

Šajā teritorijā mārrutki ir saņēmuši ES preču zīmi – aizsargāts ģeogrāfiskas izcelsmes produkts. Tas veicina lielākus šī produkta pārdošanas apjomus. Līdz šim saimniecība nebija pārdevusi pārstrādātus mārrutkus. Parasti tie tiek nomazgāti, apžāvēti, iepakoti vakuuma plēvē un pārdoti. Šobrīd tirgus tendences mainās, patērētājs pieprasa jau sagatavotu produktu, un tiek izstrādāti rīvēti mārrutki un mārrutki ar sinepēm. Austrijā mārrutku produktu gatavošanas paradumi ir citādāki nekā Latvijā. Tie tiek sarīvēti rupjos salmiņos un šādi ievietoti burciņās. Saimniecībā mums piedāvāja latvieša garšas kārpiņām nepierastu ēdienu – mārrutku piena zupu ar grauzdiņiem. Jāteic, ka to ar gardu muti notiesājām!

Bioloģiski audzētas puķes Wom Hogel

Margrita de Kolle savu darbību sākusi pirms 10 gadiem bez jebkādas lauksaimniecības izglītības. Kaimiņi uzjautrinājušies un nav uztvēruši viņu nopietni. Šobrīd viņa ir vienīgā bioloģisko puķu audzētāja Austrijā, kas apsaimnieko tik lielas platības – 6,5 ha, no kuriem 2 ha ir puķes, garšaugi un dabiskās pļavu puķes. Vismaz vienu hektāru aizņem simtiem šķirņu dāliju, kas katru gadu rudenī tiek izraktas un pavasarī stādītas. Arī mums, viesojoties oktobra vidū, bija iespējams redzēt dāliju dārzu visā krāšņumā. Jautājot, kāpēc audzē puķes bioloģiski, jo tās taču neēd, Margrita atbildēja, ka tā ir viņas dzīves pārliecība – dzīvot bioloģiski.

Saimniecībā jau gadu ir tuneļveida siltumnīca ar puķēm, kam nepieciešama papildu laistīšana. Ziedi siltumnīcā izvēlēti dažādi, lai iespējamu sliktu laikapstākļu dēļ nodrošinātos ar stādiem.

Darbus sāk februārī un beidz decembra vidū. Saimniece divas reizes nedēļā brauc uz tirdziņiem un divas reizes tirgojas saimniecībā. Savā darbnīcā piedāvā floristikas meistarklases un seminārus.  Saimnieces vīrs nodarbojas ar bioloģisko dārzeņu audzēšanu, un bijām liecinieki, kā zemi apstrādā ar lāpstotāju, kas Latvijā nav bieži sastopams. Ar to zemi var apstrādāt 20 cm dziļumā un neveidojas sliede kā no frēzētāja.

Rožu audzēšana un pārstrāde Raabauer Eisvogel

Saimniecībā mūs sagaida saimniece Vilma Kaufmane. Viņai pieder neliela bioloģiska saimniecība, kurā audzē Damaskas rozes rozā krāsā, kā arī Bulgārijas eļļas rozes. Saimniecībā audzē arī 12 ha upenes, 8 ha aronijas, 1 ha plūškoka, nedudz ķirbju, un ir 10 bišu saimes.

Maijā sākas ražas novākšana, rožu ziedlapiņas lasa katru dienu un uzreiz pārstrādā.  Ziedlapiņas var vākt četras nedēļas, jo rozes zied tikai vienu reizi sezonā, tādēļ saimniecībā audzē citas kultūras, lai nodrošinātu darbu visu gadu. Vienā stundā var vidēji salasīt 2 kg rožlapiņu, maksimāli var savākt 50 kg dienā, nodarbinot astoņus cilvēkus. Žāvējamais skapis ir pašu gatavots, ziedlapiņas žāvē 40 grādu temperatūrā vienu diennakti. Skapis tiek apkurināts ar šķeldu. No rožu ziedlapiņām gatavo sīrupus, želeju, ziedūdeni un citus produktus. Rožu eļļa netiek gatavota, jo, lai iegūtu 1 litru rožu eļļas, jāpārstrādā 4 tonnas rožu ziedlapiņu.

Lielākais pārsteigums mums bija saimniecībā esošais kombains, kas ir pielāgots tā, lai varētu novākt dažādas ogas. Piemēram, nomainot vai pielāgojot agregātus, iespējams novākt upenes, jāņogas, aronijas, vīnogas, ķirbjus, pupiņas un vēl citus augus. Kombainu iegādājušies trīs saimnieki kopā, neizmantojot ES atbalstu.

Kombains iegādāts nesen, šī gada jūnijā, un ir jau nokalpojis 360 stundas, jo visu laiku ir darbībā. Tiek sniegti arī pakalpojumi citiem, tādēļ var prognozēt, ka kombains atmaksāsies apmēram trīs gadu laikā.

Bioloģiskā kazu piena pārstrāde

Sonja Trummere sāka saimniekot mazā saimniecībā, lai nodrošinātu tikai ģimeni. Šobrīd saimniecības platība ir 14 ha lauksaimniecībā izmantojamās zemes un divas darbības nozares – kazas piena pārstrāde un plūškoku audzēšana 8 ha platībā. Pamazām izveidota prezentācijas nojume, kur tuvumā var apskatīt kazas, un ir arī informācijas stends par kazu šķirnēm un neliels veikaliņš, kur iegādāties produkciju. Kazas audzē ekstensīvi. Dažas ir sasniegušas pat 15 gadu vecumu. Pašlaik saimniecībā ir 52 divu šķirņu – Štīrijas raibās un Anglo Nūbijas (veidojusies no Āfrikas un Indijas rases) – kazas. Pēdējās šķirnes kazas labāk panes klimata pārmaiņas un to piens ir vērtīgāks – tajā ir vairāk tauku un olbaltumvielu. Pienu pārstrādājot, abu šķirņu kazu piens tiek sajaukts kopā. Kazas slauc vienu reizi dienā. Kazas izslaukums mainās atkarībā no sezonas, tas var būt apmēram no 1,5– 4 l dienā. Saimniecībā ir trīs āži, un tos savstarpēji maina starp trīs saimniecībām, lai izvairītos no tuvradnieciskas pārošanas. Kazas tiek barotas ar sienu, zāli, spēkbarību (kukurūza, auzas, mieži) un sūkalām, kas paliek no siera ražošanas. Lai izaudzētu spēcīgus kazlēnus, tiem jādod sūkalas, un saimniece mums izstāsta savu metodi. Kazlēni dzimst janvāra beigās. Otrajā dienā pēc dzemdībām, kazai liekais piens tiek atslaukts un sasaldēts. Pirmās četras dienas kazlēni dzīvo kopā ar mammu un ēd tās pienu. Četru nedēļu vecumā kazlēnus atšķir no mammas. Arī pēc atšķiršanas kazlēni ir kopā ar mammu četras nedēļas, bet tikai pa dienu, tā nodrošinot kazlēnu veselību un pilnībā novēršot kazlēnu mirstību. Pēc astoņām nedēļām kazlēnus pilnībā atdala no mammas, tālāk baro ar sienu un piebaro ar sūkalām, kuras sajauc ar atsaldēto pienu. Pēc 12 nedēļām pienu vairs nedod, bet dod tikai sūkalas, sienu un spēkbarību. Sākot ar 12 nedēļu vecumu, kazlēnus pārdod vaislai vai nobarošanai gaļai. Iegūto kazas pienu nepasterizē, un katras kazas piens tiek pārbaudīts 4 reizes gadā – noteikts piena ķīmiskais sastāvs, somatisko šūnu skaits.

Saimniece stāsta, ka viņas gatavotie sieri pircējiem tā iegaršojušies un siera gatavošanas apjomi pieauguši tik lieli, ka nevarēja to apvienot ar algotu darbu. Viņa norāda, ka svarīgi klientiem dod degustēt produktu, un tas jādara pašai. Jānosaka mērķa tirgus, kur vēlas pārdot, piemēram, restorāniem vai lielveikaliem. Svarīgi ir ar klientu sadraudzēties, un labākā reklāma ir no mutes mutē. Sonja Trummere dodas uz restorāniem, runā ar šefpavāriem un jautā, vai nevēlas iegādāties kazas piena produktus. Viņai ir izdevies panākt, ka patērētāji paši atrod viņas saimniecību, tādēļ tiešo mārketinga izmaksu faktiski nav. Tas ir labākais tieši viņai, taču ne visiem tas der, jo daudziem saimniekiem nav pieņemams, ka visu laiku sētā nāk cilvēki. Kaimiņi savstarpēji sadarbojas, pasākumos piedāvājot un iesakot cits cita produktus. Apkārtējie viesu nami iepērk no viņas sastāvdaļas brokastīm. Saimnieces lielākais palīgs kazu ganīšanā ir apmācīta Borderkollija šķirnes kucīte Alfa, bez kuras būtu grūti novaldīt ziņkārīgo kazu ganāmpulku.

Hatcendorfas lauksaimniecības un mežsaimniecības skola

Skola, kur zinības apgūst topošie agronomi, zootehniķi, kā arī mežsaimnieki un pārtikas produktu pārstrādātāji, dibināta pirms 50 gadiem, un pašlaik tajā mācās 130 audzēkņi, ir 16 skolotāji un 30 apkalpojošie darbinieki. Audzēkņi skolu sāk apmeklēt no 14 gadu vecuma un mācās 3 gadus. Skolā mācās audzēkņi ne tikai no Austrijas, bet arī no Vācijas, Īrijas un Dānijas. Skolas mērķis ir sagatavot profesionālus darbiniekus, kas spēj iekļauties darba tirgū. Nedēļā ir 40 mācību stundas, no kurām trešdaļa ir praktiskās nodarbības. Mācības finansē valsts.

Skola ir reģiona lielākais lauksaimniecības izglītības centrs, kas radies, apvienojot vairākas mazākas skolas. Pirms trim gadiem tika uzcelts internāts, kur dzīvo audzēkņi no tālākiem reģioniem. Skolai pieder 108 ha zemes, no tiem 36 ha ir meži. Tajā ir arī sava lopkopības saimniecība, kur audzē slaucamās govis, gaļas liellopus un cūkas, kā arī ir sadarbības partneris – saimniecība, kas nodarbojas ar putnkopību.  Mācību saimniecībā tiek pielietotas šī brīža jaunākās dzīvnieku audzēšanas metodes, līdz ar to tiek sasniegti augsti ražības rādītāji, piemēram, slaucamām govīm vidējais izslaukums ir 11 tonnas gadā ar 3,64 % olbaltumvielu un 4,8 % tauku saturu pienā. Barību gatavo paši, barības sastāvā ir kukurūza, skābsiens, spēkbarība un tā tiek normēta atkarībā no izslaukuma. Fermā ir barības maisīšanas iekārta, jo daudz tiek eksperimentēts ar barības sastāva attiecībām.

Kopš 1991. gada skolā audzē arī cūkas, un tā ir vienīgā skola Štīrijā, kas intensīvi nodarbojas ar cūkkopību. Līdz 2000. gadam cūkas audzēja ekstensīvi, bet tad sāka audzēt intensīvi, lai audzēkņi varētu salīdzināt dažādas audzēšanas metodes. Cūku novietnē tiek veikti arī izmēģinājumi, lai noteiktu piemērotākos cūku turēšanas apstākļus. Nesenā izmēģinājumā tika noskaidrots, ka vismazākā sivēnu mirstība ir tad, ja sivēnmāte vienu dienu pirms dzemdībām un četras dienas pēc dzemdībām, ir fiksēta, lai nenospiestu mazos sivēnus. No vienas sivēnmātes gadā iegūst 25,6 sivēnus, kas ir augsts rādītājs.

Skolā ir labi aprīkotas metālapstrādes un mežizstrādes laboratorijas. Metālapstrādē audzēkņi prot izgatavot detaļas un saremontēt tehniku, savukārt mežsaimnieki mācās darboties ar zāģiem, cirvjiem, tehniku izjaukt un salabot, ja nepieciešams. Var arī iegūt mednieka apliecību.

Tiem, kas mācās pārtikas produktu pārstrādes specialitātē, ir iespēja iemācīties pagatavot gaļas produktus pārstrādes cehā. Pēc tam tos tirgo skolas teritorijā esošajā veikalā. Šādā veidā audzēkņiem ir iespēja iepazīt visu ciklu, sākot no audzēšanas līdz pat gala produktam. Audzēkņi tiek sagatavoti praktiskam darbam, un viņiem nav problēmu iekļauties darba tirgū, kas mūsu profesionālās izglītības sistēmā reizēm pietrūkst, jo pēc skolas absolvēšanas audzēknis reizēm nav gatavs sākt savu profesionālo darbību.

Ķirbju audzēšanas un pārstrādes uzņēmums Kurbis Hof

Viesojāmies lauku sētā, kur saimnieko Barbara un Kristiāns Gartneri, kuri piedāvā izmitināšanas pakalpojumus kā „brīvdienas laukos”. Pirms 20 gadiem saimniecei piederēja klasiska lauku saimniecība, kas nodarbojās ar cūkkopību. Pēc Austrijas iestāšanās ES, 1995. gadā gaļas cena kritās un ienākumu nebija, tādēļ tika nolemts cūkkopību likvidēt. Tad Barbara no vecākiem mantoja divas ēkas, kur izveidoja piecus brīvdienu apartamentus, kā arī divas istabiņas atpūtniekiem. Saimniecība ir iesaistījusies vairākās lauku tūrisma asociācijās, kas palīdz reklamēt pakalpojumus un piedāvā arī atlaides apmeklētājiem.

Saimniecības 30 ha vēl joprojām tiek apsaimniekoti, trešdaļā no tās audzē kukurūzu, kā arī ķirbjus, kas ir aizsargāti ar ģeogrāfiskās izcelsmes preču zīmi. Lai saimniecība iegūtu šo zīmi, saimniekam iepriekš jāzina, cik ha ķirbju iesēs, un kāda būs raža. No 120 kg ķirbju sēklām iegūst 50 l eļļas. Izspiedas tālāk tiek nodotas zivju barības ražotājiem.

Saimniecība piedāvā ne tikai lauku tūrisma pakalpojumu, bet arī pārstrādā ķirbjus, no kuriem gatavo dažādus produktus. Saimniecība ieguvusi vairākas balvas no Vulkānzemes par izcilu kooperāciju. Viņa ir iesaistījusies vismaz četros dažādos kooperatīvos. Saimniecībā ir arī vīnogulāji, taču tos apsaimnieko citi. Ir izveidojusies laba sadarbība ar vīndari, jo Barbara savā veikalā un kafejnīcā pārdod tieši viņa vīnus. Ieejot viesu namā, var vērot interesanta dizaina priekšmetus, ko veidojis vietējais galdnieks. Klientiem, kas atbrauc pie viņas un to ievēro, un pēc tam pie galdnieka pasūta mēbeles, galdnieks uzdāvina dāvanu karti, ko pēc tam var izmantot Barbaras viesu namā. Tā kaimiņi cits ar citu veiksmīgi sadarbojas, gūstot labumu ne tikai paši sev, bet arī palīdzot kaimiņam.

Viesu namā ir arī brokastu zāle, kur iespējams nogaršot vietējos ražojumus, kā arī turpat iegādāties gan Barbaras saimniecības, gan citu Vulkānzemes ražotāju produktus. Tā kā Barbaras vīrs strādā Hatcendorfas lauksaimniecības skolā, viņa vienreiz nedēļā pasūta skolas audzēkņu gatavotos gaļas produktus, ko piedāvā viesiem brokastīs un pārdod arī savā netālu esošajā kafejnīcā, kur arī tiek ievērots šis pats sadarbības modelis – “savējais savējam”.

Bioloģiskā alus un viskija ražotne

Romāns Šmits ir ne tikai Vulkānzemes mārketinga vadītājs, bet arī līdzīpašnieks bioloģiskā alus un viskija ražošanas uzņēmumā “Lava Brau und Whiskey”. Tas bija pirmais uzņēmums Austrijā, kas sāka ražot bioloģisko viskiju. Arī sava uzņēmuma nosaukumā Romāns iekļāvis ar vulkānu saistītu vārdu “lava”, kas papildina stāstu par Vulkānzemi. Romāns labprāt dalījās ar vērtīgiem ieteikumiem, kā labāk popularizēt un pārdot savu saražoto produktu.

  • Lai varētu pārdod produktu, ir jāzīmē nākotnes bilde un jāprot skaisti runāt.
  • Ja mani kaimiņi būs bagāti, arī es tāds būšu. Pats grūtākais ir pārdot kaimiņam. Jāsāk ar pirkšanu vienam no otra un arī pārdot otra produktus klāt pie sava produktu klāsta, tā tos popularizējot.
  • Mēs esam pieraduši pie sava reģiona skaistuma, un to vairs nemanām, tāpēc vienmēr jāatrod kas jauns, kam pievērst uzmanību.
  • Katru reizi atverot savu maku, mēs pieņemam politisku lēmumu – esi par vai pret vietējo sadarbību.
  • Lielākais uzdevums ir noteikt produkta cenu – kad tā vērtība ir definēta, tad var veidot produkta stāstu. Mēs pārdodam stāstu, taču produktu saņemam līdzi par velti.
  • Vairāk uzmaniet savas domas, jo tās pārtop par vārdiem. Tavi vārdi kļūst par ieradumu. Ieradums pārvēršas raksturā, un tas būs tavs liktenis.
  • Vienotu valodu attīstot, nebūs jādomā tikai par savu veiksmi.

Romāns vēl piebilda, ka garš ceļš ejams, lai cilvēki sāktu sadarboties. Arī Austrijā tam bija nepieciešami vairāk nekā 20 gadi. Pirmās mācības 1995. gadā lauksaimniekiem tika organizētas ar nosaukumu „Kā nesūdzēties?”. Tas ļauj spriest, cik nozīmīga ir iekšējā komunikācija sadarbības veidošanā.

Pieredzes apmaiņas brauciena atziņas

  • Veiksmīgais kooperācijas modelis Austrijā darbojas ar pašvaldību, ministriju un arī pašu uzņēmēju ieinteresētību un atbalstu.
  • Tikai kopā sadarbojieties, var uzlabot savu, sava kaimiņa un reģiona kopējo attīstību.
  • Štīrijas reģionā lielākoties sastopami nelieli ģimenes uzņēmumi, kas spēj nodrošināt iztiku savai ģimenei, realizējot produkciju vietējiem iedzīvotājiem.
  • Kultūras pasākumos, tirdziņos, degustācijās u.tml. jāpiedalās tikai vietējiem ražotājiem, popularizējot savus ražojumus. Cilvēki pie tā pierod un nav vairs vēlmes šeit iegādāties ārvalstu produktus.
  • Jau izglītības iestādēs skolēniem būtu jāstāsta par vietējo produktu vērtību un jāmotivē tos lietot.
  • Profesionālās izglītības iestādēs tiek sagatavoti praktiski domājoši un darba tirgum piemēroti jaunieši, kuriem nav problēmu saimniekot vecāku saimniecībā, dibināt savu uzņēmumu, ražot produktus un tos arī veiksmīgi pārdot.
  • Audzēt produktus bioloģiski un ar tiem apgādāt tuvākos kaimiņus Austrijā ir ierasta lieta. Tur nevienu neizbrīna, ka tā audzē pat neēdamas puķes.

Pieredzes apmaiņas brauciens devis iedvesmu turpmākai sadarbībai savā starpā, tā atzina Talsu novada uzņēmēji. Viņi minēja, ka pats grūtākais bijis saprast un pieņemt to, ka, ja tavam kaimiņam veiksies darbos, tad tev pašam arī tā būs, un rezultātā ieguvums būs visam reģionam kopumā. Tam gan būs nepieciešams ilgs laiks, lai visi to pieņemtu un tā strādātu – norādīja arī Austrijas uzņēmēji. Talsu pusē turpmāka sadarbība noteikti būs, jo mājupceļā turpinājās spraigas sarunas par to, kā palīdzēt izplatīt vienam otra produktus savā saimniecībā, veidot kopēju stendu lielveikalā, izstrādāt “garšas tūrisma” maršrutus un kooperēties ar dažādām saimniecībā pieejamām lietām.

Jolanta Sūna-Strautiņa,

LLKC Tālākizglītības nodaļas izglītības projektu vadītāja

Katrīna Kļimovska, 

LLKC Talsu nodaļas uzņēmējdarbības konsultante 

Uzziņai. Pieredzes apmaiņas brauciens tika organizēts Lauku attīstības programmas (LAP) investīciju pasākuma 2014.-2020. gadam “Zināšanu pārneses un informācijas pasākumi” apakšpasākuma “Profesionālās izglītības un prasmju apguves pasākumi” ietvaros.

Foto galerija: 

Pievienot komentāru

Partneri

Iepriekšējais

Kļūda | Lauku tīkls

Kļūda

Statusa ziņojums

  • ultimate_cron_plugin_launcher_serial_cleanup: Launched in thread 1
  • queue_smtp_failure_queue: Launched in thread 1
  • queue_views_bulk_operations: Launched in thread 1
  • simplenews_cron: Launched in thread 1
  • queue_smtp_send_queue: Launched in thread 1
Tīmekļa vietnē notika negaidīta kļūda. Lūdzu, mēģiniet vēlreiz vēlāk.