Uz mēles Jelgavas garšas, prātā ražotāju pieredze

Apņēmīgi cilvēki, kuri grib nodarboties ar mājražošanu, nesen brauca lūkot tādu pieredzi Jelgavā. Tas bija saistīts ar diskusiju par šo tēmu, ko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) Limbažu nodaļas speciāliste Ziedīte Jirgensone rīkoja Ungurpils “Salā”.Iesaistījās arī jaunieši, kuri pērn mācījās un piedalījās atbalsta programmā uzņēmējdarbības veicināšanai “Laukiem būt!”, kā arī daži kooperatīva “Limbažu lauku labumi” biedri.

Brauciens bija Valsts Lauku tīkla finansēts, un to vadīja nodaļas speciāliste Zaiga Blaua. Tā kā grupas dalībnieki domā par savu biznesu, ir gatavi audzēt, pārstrādāt, ražot, maršrutā bija iekļauts tādu saimnieku apmeklējums, kuri tālu tikuši ar vietējo produktu izstrādi un jau ir ražotāju statusā. Tādas darbības mugurkauls Jelgavā ir biedrība “Pārtikas amatnieki”, kurā ir 27 biedri. Svarīgi, ka biedrību kopš dibināšanas atbalsta Jelgavas novada dome, bet LLKC Jelgavas nodaļa devusi iespēju ražotājiem izglītoties. Tas darīts, lai cilvēki savā dzīvesvietā izmantotu vietējos resursus, atrastu jaunas nodarbes un paši nodrošinātu savas ģimenes. Lai viņi būtu konkurētspējīgi un justos piederīgi savai valstij un tautai. Katrā vietā bija kaut kas izsmaržojams un nobaudāms. Dienu dalībnieki pavadīja Jelgavas garšās.

Visa sākums – laba ideja

“Uzvaras līdums” ir vēsturiska vieta Olaines novadā, kurai nosaukumu deva ceturtais valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Tur liela purva nosusinātajā daļā Latvijas brīvvalsts laikā Brīvības cīņu veterāniem deva iespēju iegādāties zemi un izveidoja 16 paraugsaimniecības. 1936. gadā K. Ulmanis ieguldīja kapsulu pirmās ēkas pamatos.  

SIA “Ķiploku pasaule”īpašniece Antra Zeiliņa gan nesaka, ka veido savu paraugsaimniecību, taču viss par to liecina. Ar ķiploku audzēšanu viņa nodarbojas sešus gadus un pieļauj, ka bija pirmā Latvijā, kura sāka tos pārstrādāt. Saimniece, kura viesus sagaida linu tērpā, koka apavos pārstrādei un mielastiem būvētā namā, ir socioloģe, apguvusi arī šūšanu, strādājusi mārketingā, bijusi pasniedzēja. Viņa teic, ka labi gatavo ēst un, ja kam pieķeras, tad no sirds. 400 kg ķiploku 0,5 ha platībā rokām stāda vagās, lai pēc vagošanas ar mini “Jhoon Deer” mazāk jāravē. Pērn novāca 1,2 t.

– Pašus ķiplokus mēs sen vairs nepārdodam, jo piešķiram tiem jaunu pievienoto vērtību. Ik gadu kāds produkts nāk klāt, –

viņa saka. Vitrīnā izstādīti padsmit produktu paraugu. Virtuves iekārtošanai saņemts LEADERfinansējums. Vitrīna pārsteidz ar daudziem produktiem. Tur ir marinēti ķiploku ziedi, pulveris, kaltēti tomāti ar ķiplokiem olīveļļā, vīriešu zaptes, pesto, pat ķiploku karameles, ķiploku – aveņu mērce, etiķis u.c. Receptes netiek atklātas. Cienastā baudām ķirbju–ķiploku biezzupu, veselības tēju un pa karotītei gandrīz no visas produkcijas. Garšas ir labas. Daudzi tver maciņus, pērk ciemkukuļus mājiniekiem, lai gan cenas ir augstas – 3–6 eiro par mazām burciņām. Grupu uzņemšana ir daļa no biznesa, tādējādi esam tā atbalstītāji. Arī citās vietās jūtamies kā labi iestudēta šova dalībnieki. Der ielāgot – tūrisms ļoti sekmē mājražošanu, ja vien ir ko rādīt un stāstīt.

Antra un viņas vīrs Aigars ir dalbēnieši, bet pa vasaru, kad darba daudz, nakšņo īpašumā novietotā vagoniņā. Viņi iesaistās tirdziņos, pārdod savu preci vietējo ražotāju veikalā Jelgavā,  īpaši labi pirms Ziemssvētkiem, kad daudzi pasūta korporatīvās dāvanas, jo izvēlas pašražotos izstrādājumus. Ja Aigars teic, ka atstājis labi apmaksātu darbu automašīnu centrā, lai pievienotos sievai, saprotam, ka ķiplociņi rullē.

Rudenī ziemas ķiplokus domā stādīt ungurpiliete Evita Baumane. Antras stāstu viņa vērtē kā labu mācībstundu savai iecerei.

– Esiet sveicināti ”Amatnieku sētā”, kur satiekas Jelgavas garšas! – mūs uzrunā LLKC uzņēmējdarbības konsultante Videga Vītola. Jelgavas novadā ir lielas augkopības saimniecības, tāpēc, viņasprāt, daži mājražotāji ir kā saliņas starp tām. Lai veicinātu pašražoto produktu pārdošanu, pirmais solis bija apvienoties biedrībām, nākamais – atvērt veikalu “Amatnieku sēta”. Nav bijis viegli saprasties un kopā augt. Sākumā veikals bija mazās telpās, tagad centrā, domes īpašumā, kur neprasa maksu par telpu īri. Tā ir nozīmīga pretimnākšana. Arī prezentācijām pašvaldība izmanto amatnieku ražojumus. Pēc sarunas pētām produktus. Tie ir daudzveidīgi – tējas, sukādes, sulas, sīrupi, sēklu maisījumi, augļu un dārzeņu čipsi, upeņu lapu pulveris, želejas, cepumi, pat kaņepju konfektes un vēl daudz cita, bet cenas augstas. Maize turpat 7 eiro kg, plātsmaize – gandrīz 8 eiro, 300 g dzērveņu biezsulas – 5,50 eiro u.tml. Staiceliete Sandra Virse groza galvu. Limbažu tirgū tādas sulas viņa pārdod daudz lētāk. Tomēr, ja nebūtu pircēju, veikals nepastāvētu un svarīgi, ka tas ir pašu. Jelgavnieki tur ved iepirkties pilsētas ciemiņus, t. sk. ārzemniekus, atrod dāvanas. Jūtams, ka pašmāju darītājus mīl un ar viņiem lepojas.

– Te reklamējam vietējos uzņēmējus. Biežākā kļūda gan ir tā, ka jaunpienācēji uzreiz grib daudz penīt. Par to var domāt tikai laika gaitā, –  atzīst V. Vītola. 

Laime būt patstāvīgiem, darīt, kas patīk

Platones “Undzēnos” iebraucam reizē ar lietu. Biedrības dalībniece,saimniece Daila Undzēna apvilkusi garu linu kleitu un ieāvusies gumijniekos. Pirms 30 gadiem ar vīru uz īpašumu pārcēlušies no Rīgas, un par laucinieku dzīvi izpratnes nav bijis. Tagad “Undzēni” izdaudzināti ar skābiem kāpostiem, dārzeņu marinādēm, gardiem ievārījumiem, sīrupiem, sulām, ko var nopirkt papīra mežģīnēm izcakotā noformējumā. Daži tirgū pieprasa Dailas skābētos zaļos tomātus, citi – zemeņu-burkānu-ābolu smūtiju u.c. Arī viņas stāsts ir atraktīvs. – Poļu zemenes Rīgā var nopirkt par 50 centiem. Teicu, ka savas par eiro nepārdošu, tāpēc sāku vārīt zaptes. Brīnumainā kārtā tās pērk, –  sprēgā saimniece. Dēls strādājis ārzemēs un pārbraucis ar sapni audzēt tomātus un zemenes. Tagad viņš iesaistās un netālu būvē sev māju.

Zemenes un pat gurķus siltumnīcās un laukā audzē virs agroplēves un salmiem, lai nebūtu jāravē un saglabātu tīrību.

– Neejam vairs plašumā, bet dziļumā, paplašinot sortimentu, –  viņa saka. Dailai viss šķiet iespējams, kaut darba ir daudz. Jautāta, vai laukos jūtas laimīga, zemniece apņēmīgi saka: –  Daru to, kas man patīk un ir interesanti. Te esmu patstāvīga un man neviens nemaisās pa kājām. Šī vieta kļuvusi par mūsējo un izbaudām savu brīvību. Varbūt ir laime justies stabili ar to, ko darām, bet atslābt nedrīkst, jāiet uz priekšu.

Autobusā reti kurš iekāpj tukšām rokām. Kāds par 4 eiro nopircis 400 g zemeņu, cits ievārījumu vai kāpostu burciņu.

Buss uzņem gaitu uz Vilci, kur apmeklēsim plaši daudzināto piparmētru namiņu. Par Lolitu Daugi lasīts, cits skatījis sižetu televīzijā. Viņa šobrīd ir arī “Pārtikas amatnieku” valdes priekšsēdētāja. Pa ceļam uzzinām, ka Lolitas vīrs audzē labību un apsaimnieko vairāk nekā 1000 ha zemes. Iesētas un aug arī cukurbietes. Tās pārdod medību kolektīviem un gan jau vēl kādam.

Kad ieripojam nobruģētā skaistā pagalmā ar senu koka un vairākām akmens būvēm, ir sajūta, kā atrastos muižiņā. Liecības par “Terēniem” saglabājušās kopš 1797. gada. Te mijušās paaudzes, cilvēku likteņi, vēstures notikumi. Būtiski, ka, atjaunojot padomju varas likvidēto saimniecību, Duges centušies saglabāt senatnes sajūtu. Bet slavenais piparmētru namiņš tapis veca pagraba pamatu vietā.

– Jūs šodien esat jau ceturtā grupa, – nosaka šarmantā namamāte Lolita. Uzzinām, ka piparmētras nav viņas izsapņotas, tās iekritušas rokās nejauši. Radiniece vēlējusies atbrīvot siltumnīcu, un Lolita piekritusi tās paņemt. Jutusies pārsteigta, saņemot 12 šķirņu 376 stādus. 2012. gadā nācies lauzīt galvu, kur mētras likt un ko ar tām iesākt. (Tagad ir 36 šķirņu kolekcija.) Tapa projekts par piparmētru sīrupa ražošanu, tam sekoja citi produkti: tējas, garšu pulveris, bezē cepumi, beļģu gaišā un tumšā šokolāde ar piparmētru garšu, zefīrs, pat kosmētisks, atsvaidzinošs līdzeklis. Eksperimenti turpinās. Izstrādē ir marmelāde. Saimniece neslēpj, ka idejas reizēm piesviež arī viesi.

– Daži baidās no konkurences un negrib cilvēkus uzņemt. Es nebaidos, jo visu laiku strādājam ar jaunām idejām. Nejūtos kā pasaules naba, bet šis augs mani ieinteresējis un esmu gatava vēl mācīties, – Lolita saka. Viņu aicina ar prezentācijām kuplināt dažādus notikumus un stāstīt par savu mazo biznesu. Lolita atzīta par gada labāko jauno komersanti, sumināta par idejām. Vairākos projektos viņa piesaistījusi ES fondu līdzekļus darbavietu subsidēšanā, inventāra iegādē u.c. Degustāciju vada viņas meita un krustmeita. Abas spriež, ka vasara pat nav īsti ieskrējusies, bet interesantu netrūkst un ka diendienā piedzīvo to, kā cilvēkus pārsteidz vienkāršā piparmētra.  

Ar karamelēm tiek “Degpunktā”

Vilces pagastā mūs sagaida Jānis Baltiņš. Tur saruna raisās par ābolu un bumbieru audzēšanu un pārstrādi. Esam lielā noliktavā ar vairākām aukstuma kamerām, kur vēl šobrīd uzglabājas dažas tonnas pērnā gada ražas. Saimniekam ir 19 ha augļudārzs, tāpat saimniecība ir viņa sievai. Arī citi augļkopji kooperējušies ES struktūrfondu projektam, tāpēc tikts pie labas glabātuves, šķirošanas līnijas u.c. Ābolus realizē programmā “Skolas auglis”, ražo un pārdod sulas, sīrupus, sukādes.  

Neparasts ir SIA “Karameļu darbnīca” tapšanas stāsts. Tas ir jelgavnieku Beitiņu ģimenes uzņēmums, kurā viesojoties, nolūkojamies salduma tapšanas procesā. Viss, izņemot karstās pamatmasas veidošanu, notiek veikalā, mūsu acu priekšā. Par 2 eiro katrs pats var tikt pie savas karameles uz kociņa. Kamēr darbiniece atraktīvi vada prezentāciju un stāsta par procesu, sarunājos ar Birutu Beitiņu. Abas viņas meitas Ilze un Inga ir uzņēmuma dibinātājas. Doma par karamelēm radusies ekonomistei Ingai. Nolūkā tikt pie receptes un apgūt tehnoloģiju, viņa aizbraukusi uz Poliju, bet tur par tādu informāciju paprasīti 20 000 latu. Inga brauca mājās, bet nerimās. Daudz lasīja, meklēja internetā, konsultējās Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Viņa bija ieņēmusi galvā, ka vajadzīgas mazos gabaliņos grieztas karameles ar ziediņu rakstu vidū. Nav bijis viegli atrast īstos dabīgu produktu piegādātājus. Eksperimenti notika kādā mazā īrētā dzīvoklī. Viss vilkās deviņus mēnešus, līdz mazulīte – karamele piedzima tādā izskatā, kādu Inga gribēja. Netiek slēpts, ka pirmā reklāma izskanēja “Degpunktā”. Iedzīvotāji izsauca filmēšanas grupu, jo bija licies aizdomīgi, kāpēc mājā tiek nesti cukura maisi un izplatās dīvainas smaržas. Izsaukts arī pašvaldības policists. Tagad tas izraisa smaidu, bet cilvēki pirmo reizi uzzināja, kas top. Konfektes ar melleņu, aveņu, piparmētru un citām garšām tagad pārdod arī lielveikalu tīklos gandrīz visā Latvijā. Ar tām braukts pa tirgiem un uz Rīgu.

– Sākumā cilvēki domāja, ka pārdodam pērlītes, bet kurš pamēģināja, tam iegaršojās. Atzīšana nāca strauji, jo sakrita ar laiku, kad latvieši sāka novērtēt vietējo preci, – viņa saka. Uzņēmumu vada Ilze, par piegādēm rūpējas abu brālis, bet oma aiz letes apkalpo pircējus. Tagad viņiem ir skaistas telpas un nepilns desmits darbinieku. Pavasarī filiāle atvērta arī Tallinā. Mūsu kompānijā ir divi puikas, kuri ir sajūsmā, ka paši varēja piedalīties konfektes tapšanā. Jebkuram skaidrs, ka ģimenes uzņēmuma darbība ir liela veiksme un apliecinājums tam, ka mēs, latvieši, esam talantīgi un mums izdodas, ja ko ļoti, ļoti vēlamies!

Atceļā ir tik daudz vielas sarunām un pārdomām. Z. Blaua atzīst, ka redzētais arī viņai sagādāja pārsteigumu, īpaši tāpēc, ka jelgavnieki spēj atrast kopīgu valodu biedrībā, veikalā, nebaidās uzticēties, domā un dara. Bet, kad viņa skaļi jautā, vai brauciens attaisnoja cerības, visi skaļi atsaucas: “Jā, bija lieliski!” Grupā bija cilvēki ar līdzīgām un atšķirīgām mazā biznesa idejām. Viņiem viss priekšā, lai savās mājās izpaustos radošumā un darbos un citu pieredze noder.       

Gunita Ozoliņa,

laikraksta “Auseklis” žurnāliste