Kooperatīva biedri

Iepriekš esam noskaidrojuši, ka kooperatīvi veidojas, lai cilvēku grupa varētu atrisināt kādu problēmu, vajadzību vai arī izmantot iespēju, kuru, darbojoties vieniem, būtu sarežģīti vai neiespējami īstenot. Atšķirībā no  klasiskajiem uzņēmumiem  kooperatīvam ir ne tikai ekonomiskās intereses, bet arī sociālās, un kooperatīvu darbībā būtisku lomu ieņem definētās vērtības, tai skaitā arī ētiskās vērtības.

Runājot par biznesa ētiku kooperatīvā, savstarpējā uzticēšanās un paļaušanās citam uz citu ir kooperatīva sirds (kamēr tā notiks, tikmēr kooperatīvs būs dzīvs). Uzticēšanās ir balstīta uz apņemšanos ievērot ētisku attieksmi pret kooperatīva darbiniekiem, un te runa nav tikai par paša kooperatīva darbību, bet arī biedru darbībām.

Savstarpējā uzticēšanās veicina komunikāciju. Lai arī kāda reizēm būtu šī sarunāšanās, svarīga ir kopīgā izpratne par notiekošajiem procesiem, pieņemtajiem lēmumiem un rīcībām.

Analizējot dažādu zinātnieku piedāvātos skaidrojumus par kooperatīva darbības principiem, izcelt vēlos ASV zinātnieka Džona R. Dīnapiedāvāto skaidrojumu: kooperatīvs ir lietotājam piederošs un kontrolēts uzņēmums, no kura tiek gūti labumi un sadalīti, pamatojoties uz tā sniegto pakalpojumu izmantošanu. Tātad kooperatīva biedrs ir tā lietotājs, kontrolētājs un tiešais labuma guvējs.

Vēlos vēlreiz uzsvērt, ka biedri labumu no kooperatīva gūst divos veidos:

* Kooperatīvs tiešā veidā reaģē uz biedru vajadzībām (pielāgo savus pakalpojumus biedru vajadzībām), to nedarīs citi uzņēmumi (tiem ir citi mērķi – gūt (sev) peļņu);

* Kooperatīva gūtā peļņa ir biedru peļņa – tā tiek sadalīta biedriem pēc to izmantoto kooperatīva pakalpojumu apjoma.

Tas nozīmē, ja biedrs vairāk izmanto kooperatīva pakalpojumus, iegādājas tā piedāvātās preces, jo rezultātā lielāku peļņu gūst pats biedrs.

Pirms iestāšanās kooperatīvā biedriem ir jāpieņem apzināts lēmums: vai apņemos iesaistīties kooperatīvā pat tad, ja citur cenas vai pakalpojumi īstermiņā var būt labāki. Uzsvars ir uz īstermiņu, dažādo piemēru analīze norāda, ka uzņēmumi, saskatot kooperatīvā konkurences draudus, mēģina pārvilināt kooperatīva biedrus, piedāvājot tiem augstāku samaksu, lai vājinātu kooperatīvu. Tiklīdz mērķis ir sasniegts, tā šiem “pārnācējiem” arī tiek samazināti solītie bonusi.

Ja biedri nevēlas izmantot kooperatīvu un tā sniegtos pakalpojumus, ir jāpārskata kooperatīva nepieciešamība. Skarbi, bet, kā iepriekš minēju, kooperatīvam ir jāreaģē uz biedru vajadzībām, un jāattīsta pakalpojumi, kas nepieciešami biedriem. Un biedriem būtu jābūt ieinteresētiem norādīt, kādi pakalpojumi būtu nepieciešami. Ļoti būtiski ir darīt zināmu kooperatīvu padomei, ja neapmierina saņemto pakalpojumu kvalitāte, vai gluži otrādi – ir ļoti labi.

Biedriem ir apzinīgi jāizvēlas padomes locekļi, – lai arī kooperatīvs ir biedru īpašums, demokrātiski kontrolēts uzņēmums, biedri nevar tieši pieņemt visus lēmumus. Tāpēc biedri no sava vidus ievēl padomes locekļus (daži tos sauc par valdes locekļiem, citi par – direktoriem, bet būtiski ir, ka tie ir biedru pārstāvji), kuriem uztic kooperatīva vadību.

Lai biedri efektīvi varētu izmantot savas īpašumtiesības, viņiem  jābūt izpratnei par pašreizējo situāciju un plānotajām aktivitātēm kooperatīvā. Tāpat arī biedriem jāpārbauda gada pārskats un jāpārliecinās, vai kooperatīvs atbilst viņu vajadzībām.

Protams, biedru izlemšanā ir lēmumi par peļņas izlietojumu, tai skaitā uzkrājumu veidošanu. Kā arī dalītu zaudējumu segšanu, ja nonāk šādā situācijā, un citu kooperatīva statūtos noteikto uzdevumu pildīšana.

Kooperatīva biedri kopā ar kooperatīva darbiniekiem veido un nosaka kooperatīva iekšējo kultūru un ārējo tēlu.

Runājot par savstarpējām attiecībām starp biedriem un kooperatīvu, jāpiemin ekonomisks termins – stratēģiskās savstarpējās atkarības. Tās ir jebkurā situācijā, kad vienas personas vai grupas lēmumi ietekmē citas personas vai grupas rezultātus, un otrādi – gūtie rezultāti ir atkarīgi ne tikai no pašu darbībām, bet arī no citu personu darbības rezultātiem. Piemēram, laivai ir jāizvairās no klintīm un smilšu joslām. Viens airētājs, kurš nolemj strādāt savās interesēs (piemēram, atpūsties, jo rokas nogurušas) nevis grupā, var radīt katastrofu visai komandai. Zinātnieki, pētot šīs savstarpējās stratēģiskās atkarības, uzsver – neatkarīgi no tā, kāds konflikts var rasties, labākais veids, kā ātri un droši to pārvarēt ir, ja ikviens koncentrējas uz strādāšanu kopā, savas personiskās intereses noliekot malā.

Noteikti ir arī jāatceras – savstarpējā mijiedarbība ir ne tikai starp biedru un kooperatīvu, bet arī starp kooperatīva biedriem. Piemēram, kādam biedram pieņemot lēmumu izstāties no kooperatīva, viņš ne tikai satricina kooperatīva darbību, bet arī visu pārējo biedru individuālo uzņēmējdarbību. Un pretēji – ir vērojamas situācijas, ja kādam biedram ir grūtāk, tad iesaistās kooperatīvs ar pārējo biedru atbalstu. Šī ir būtiskākā atšķirība no klasiskajiem uzņēmumiem – tu neesi viens un kooperatīva biedri savā starpā nekonkurē, bet, augot un izmantojot arvien jaunus kooperatīva pakalpojumus, tie stiprina savu kooperatīvu un sevi pašu.

Liene Feldmane, 
Valsts Lauku tīkla Sekretariāta lauku attīstības eksperte