“Meža Rasās” saprot augu vajadzības un raksturu

Lauku viensētā, pilsētas vai pagasta privātmājas pagalmā, vai kādas iestādes teritorijā pavasaris ienācis ar rosību gan augu, gan cilvēku dzīvē. Plašs daiļdārzs vai vienkāršs apstādījums pie mājas, tā ir vieta, kur atpūsties vienatnē pēc darba, kā arī būt kopā ar ģimeni un draugiem. Stādījumus ierīkojot un uzlabojot, vieni vadās pēc savām sajūtām, citi uzklausa speciālista ieteikumus, pirms iegādājas stādus. Es dodos uz sava – Krustpils – novada stādaudzētavu “Meža Rasas”.

“Meža Rasas” ir ģimenes uzņēmums Vīpes pagastā, kas jau 22. gadu nodarbojas ar dažādu stādu audzēšanu un pavairošanu. Tas izveidots mājvietā ar senu un interesantu vēsturi, kas datēta aptuveni ar 1850. gadu. Saimnieki Aija un Guntis Ozoliņi uzkrājuši lielu pieredzi un izveidojuši vietu, kur gribas aizbraukt katru gadu, lai paskatītos, kā izmainījies dendrārijs un stādu lauks, kas plaukst siltumnīcās un, protams, noslēgumā nopirkt vairāk, nekā plānots.

Visvairāk zināšanu iegūts, mācoties pašiem

Vaicāju, kā tālajā 1999. gadā radās doma par stādu audzēšanu. Aija atbild: “Guntis ir mācījies Bulduru dārzkopības vidusskolā un astoņus gadus strādājis kokaudzētavā “Baltezers”, kā arī 1996. gadā ieguva pieredzi prestižā kokaudzētavā Zviedrijā. Liels nopelns ir kokaudzētavas “Baltezers” vadītājam Varim Kazakam, kurš iedvesmoja un iedrošināja sākt veidot savu kokaudzētavu. To sākām no nulles, aizaugušos, pamestos laukos, bez tehnikas un būvēm, bet ar lielu entuziasmu. Pirmo traktortehniku Guntis nopelnīja, strādājot Zviedrijā. Tas arī bija mūsu sākums!”

Pirmie dekoratīvie stādi, kurus Aija un Guntis pavairoja, bija bukši un dažādas tūju šķirnes. Pirms tam jau bija vākti un stādīti mātesaugi ar nodomu, ka tie paaugsies un varēs pavairot. Lai sortimentu papildinātu, viņi brauc uz dārzkopības izstādēm ne tikai Latvijā un pie kolēģiem, bet arī uz Poliju un Vāciju, kur notiek Eiropas līmeņa dārzkopības izstādes, tiek prezentēti dažādi jaunumi, tai skaitā arī jaunākās augu šķirnes. Praktiskajā darbā noderīgas ir gan Bulduros gūtās zināšanas, gan pieredze  prakses vietās. Taču Aija un Guntis atzīst, ka  lielāko zināšanu bāzi viņi  uzkrājuši, mācoties paši, gadu laikā izprotot augu vajadzības, prasības, auga raksturu.

Aija saka: “Protams, bez “puniem” neiztikt! Ir sanācis, ka pavairojot nesanāk nekas, citreiz liels gandarījums par to, ka spraudeņi ir gandrīz 100% apsakņojušies. Arī koku potēšanā un acošanā ir gadiem uzkrāta  pieredze par dažādu sugu knifiņiem.”

Popularizē nacionālo stādu audzēšanas nozari

SIA “Meža Rasas” ir Latvijas Stādu audzētāju biedrības biedri kopš tās dibināšanas. Uzņēmums dod savu ieguldījumu, popularizējot un izceļot nacionālo stādu audzēšanas nozari. Audzētavas 20 hektāros ir vairāk par 500 dažādību, bet visu stādu skaits, sākot ar viengadīgajām puķēm, rozēm, ziemcietēm, skuju koku zemajām formām, beidzot ar lapu koku un krūmu stādiem, nav saskaitāms. Vēl piedāvājumā ir arī dažādas veidotas skuju koku formas un Ziemassvētku eglītes. Uzņēmums veic arī pilna cikla pakalpojumu – dārzu, dobju un dzīvžogu ierīkošanu. To  nākotnē plānots attīstīt un pilnveidot. Aija Ozoliņa teic, ka bieži dzird no klientiem jautājumu, vai piedāvājumā ir kas jauns, nebijis. Lai radītu kādu pārsteigumu, tam jāgatavojas vairākus gadus iepriekš.

Viņa ir pārliecināta, ka Latvijā dārzu un augu mīļotāji tiek ļoti lutināti: “Man šķiet, ka nekur citur nepiedāvā tik daudz dažādu tūju, kadiķu, tik daudz ziemciešu un citu šķirņu kā Latvijā!”

Aija atzīst, ka, tāpat kā bērni, arī augi visi ir vienlīdz mīļi. Ja ir šķirnes, kuras neuzrunā, nepatīk, kā pārziemo vai veido formu, tās vienkārši neaudzē. Par krāsām runājot, Aijai patīk krāsas, kuras izceļas – dzeltenie, raibie, sarkanie toņi vai augi, kuri krāsojas rudenī. Bet nevar likt uzsvaru tikai uz ko ļoti eksotisku, galvenais uzdevums ir audzēt kvalitatīvus augus, ar labu sakņu sistēmu un formu.

Stādaudzētavas klienti ir gan uzņēmumi, gan privātmāju saimnieki, gan pašvaldības, kā arī apzaļumošanas un labiekārtošanas firmas. Aija saka,  ka viņi ir gudri, zinoši, prasīgi, ar labu humora izjūtu un darīt griboši. Tiek piebilsts: “Mums vienmēr prieks par to, ka Latvija ar katru gadu kļust skaistāka! Mūsu augi aug, gribētos teikt, visās Latvijas malās, sākot ar Ventspili, Liepāju, Alūksni, Balviem, beidzot ar Daugavpili, Rēzekni. Paši dārzus esam stādījuši Vācijā, Zviedrijā un Norvēģijā”.

Latvijas darzkopji ir ļoti izglītoti

Vai var nojaust, ko vēlēsies pircēji, pēc kā būs lielāks pieprasījums? Ozoliņu ģimene secina: “Ja mēs būtu ekstrasensi, tad zinātu, ko, kad un kam audzēt. Modē ir tas, kas labi aug, it sevišķi mūsu pusē, jo klimatiskie apstākļi Latvijā diezgan krasi atšķiras. Ļoti daudz jālasa dārzkopības žurnāli, jāseko tendencēm pasaulē. Šobrīd dārzkopji Latvijā vairāk uzmanības pievērš ziemcietēm, bet pamazām ir vērojams, ka skuju koki – tūju, kadiķu, egļu, priežu dažādas formas – atkal atgūst stabilu vietu Latvijas dārzos. Ja skatās uz dārzu tendencēm, tad esam novērojuši, ka daudzi grib tādus dārzus, kuros būtu maz darba: lai neaug nezāles, lai nav daudz jāgriež, jāformē utt. Bet ir, protams, tā sauktie trakie dārznieki, kuri visu savu brīvo laiku gatavi pavadīt dārzā, visu cieņu viņiem! Lielākoties dārzmīļi Latvijā ir ļoti izglītoti, zina, ko grib, kāpēc grib un īsteno pat trakākās idejas.”

Uz manu jautājumu, ar ko lepojas „Meža Rasas”, Aija atbild, ka tie varētu būt niwaki jeb dažādi formēti skuju koki, kuri dārzos ienes svaigumu, oriģinalitāti, kā arī liela izmēra tūjas, kadiķi un citi augi uz lauka, tāpat arī stādaudzētava lepojas ar lapu koku sortimentu. Viņa arī piebilst, ka ir paveicies, jo komandā strādā vislabākā skujkoku “frizierīte”.

Pircēji, iebraucot audzētavā, vispirms var iepazīties ar augiem apskates stādījumos un redzēt, kā nopirktie stādi izskatīsies pēc vairākiem gadiem. Ozoliņu ģimene šo lauciņu sauc par dendrāriju. Tā pirmsākumi ir apmēram pirms gadiem 16. Lauciņš bija ļoti slapjš, tādēļ netika izmantots tūjām. Tad radās doma, ka nav forši stādīt mātesaugus vienā rindā, bet labāk kā dārzu. Tur arī tika iestādīti augi, kurus kolēģi savā laikā atveduši kā ciemkukuļus. Tagad, kad daži kolēģi – stādaudzētāji – savus dārzus jau kopj citā saulē, Aija un Guntis vienmēr viņus var atcerēties šeit. Vēl tur tiek iestādīti kādi jaunumi, lai var novērot, kā augs jūtas, kā aug.

Darbs stādaudzētavā saspringts, atelpas brīžu ir maz. Uz Ziemassvētkiem tiek realizētas pašu audzētās egles gan podos, gan grieztas. Bet februāris jau ir laiks, kad jāpotē rozes, koki, jāsēj puķes. Pavasaris sākas daudz agrāk, kā brauc klienti, un tas Ozoliņu ģimenei parasti ir straujš, steidzīgs, ar daudziem neatliekamiem darbiem. Atelpas brīdis ir janvāris, kad var pievērsties malkas sagādei savā mežā, vai sezonas laikā, kad pēc karstas dienas līst lietus, kā arī, ja izdodas izbrīvēt laiku ceļojumiem kopā ar bērniem vai divatā. Tāpēc Aija uzskata, ka ģimene šo darbu nevar nosaukt par biznesu, bet tikai un vienīgi par dzīvesveidu, jo nav jau noslēpums, ka audzētavā jāstrādā daudz ilgāk par noteiktajām astoņām darba stundām dienā. Liels atbalsts audzētavā ir dēls Tomass, viņš papildus ikdienas pienākumiem cītīgi palīdz ar reklāmas mārketingu interneta vidē, kas šobrīd ir sevišķi nozīmīgi. Viņš izveidojis interneta veikalu, kurā patlaban iegādājamas tūjas, bet ar laiku varēs nopirkt visu audzēto sortimentu.

Šogad jaunumi ir lapu koki un krūmi

Šī gada jaunumi būs dažādi lapu koki un krūmi, piemēram, dažādu šķirņu kļavas, būs arī  tādi jaunumi kā Kanādas Jūdas koks, halēzijas, holodiski, Amūras mākijas, dzelzskoki un vēl citi augi, kurus var redzēt uzņēmuma mājaslapā.

Šopavasar siltums ilgāk kavējās, un stādaudzētavā novērots: “Klienti jau ļoti agri gribēja stādīt. Ziema bija pietiekami gara, lai izstudētu literatūru, izplānotu, ko dārzā gribas. Bet zeme tik ātri neiesist, un aukstā zemē stādīts augs tāpat gaida siltumu. Tā kā lielu daļu augu audzējam podos, tad absolūti neko nevar nokavēt, ja nav paspēts augu iestādīt pavasarī. Tā ir lieliska priekšrocība, ka augus no podiem var stādīt pat vasaras vidū.” Nobeigumā saimnieki saka: “Gribam vēlēt visiem – nepazaudēt radošuma, humora, vēlmes un „zaļo pirkstiņu” dzirksti!”

Pateicos Ozoliņu ģimenei par sarunai veltīto laiku un vēlu veiksmīgu turpmāko uzņēmuma attīstību savā nozarē.

Anita Putka,
LLKC Jēkabpils biroja uzņēmējdarbības konsultante

Foto no Ozoliņu ģimenes krājuma