Top atpūtas namiņš “Ozola stāsts”

Mežmuižā, meža ielokā uz Valles un Kurmenes pagastu robežas, ir “Sarkangalvju” mājas. Tur, Iecavas upītes krastā, Zane Sudrabiņa-Prauliņa un Juris Prauliņš, divi viņu bērni –  Regnārs un Rēzija – kopā ar Zanes vecākiem dzīvo mierā un klusumā.

Gabaliņu no šīm mierpilnajām sajūtām viņi vēlas dot arī citiem. Tāpēc nolēmuši vienā no upes līkumiem celt atpūtas namiņu. Ja visi “papīri” laikus būs sakārtoti, ja veiksme nostāsies “Sarkangalvju” pusē, gada beigās namiņš vērs durvis pirmajiem miera meklētājiem.

Zanes un Jura darbadienu rīti un vakari paiet Salaspilī. Darbs Rīgā, birojā, bet teju visas brīvdienas paiet Zanes vecāku mājās “Sarkangalvjos”. Pagājušajā gadā iesaistījušies konkursā “Laukiem būt!”. Viņu projekts par viesu nama izveidi guvis atbalstu, un ģimene pamazām tuvojas savas idejas īstenošanai.

Braucot ciemos pie Zanes un Jura, vadījos no tā, ko redzēju kartē. No lielā ceļa jānogriežas pa labi. Uz māju ved taciņa, tā šķērso upi, tad 100 metri pa mežu, un klāt būšu. Tā spriedu, kamēr nebiju nokļuvis līdz šai vietai dabā. Tūlīt kļuva skaidrs, ka ar mašīnu līdz mājai neaizbraukšu. Šī bija no retajām reizēm, kad zvanīju saimniekiem, jautāju pēc ceļa.

Zane teicās panākt pretī… līdz laipai. Tikai tad pamanu, ka aiz kokiem noslēpusies gara, no diviem līdzās liktiem apaļkokiem taisīta laipa. Zanes vīrs Juris teic, ka ar mašīnu var piebraukt no otras puses, caur mežu. Ceļā uz “Sarkangalvjiem” Zane stāsta par šīs vietas vēsturi. Saka arī, ka dzimtaskoka izzināšana esot viņas vaļasprieks.

Tā nebūs vieta skaļām ballītēm

— Māju, kurā mēs dzīvojam, būvējis mans vecvectēvs mežsargs Mārtiņš Zilgalvis. Sākumā te bijusi maza mežsarga būdiņa. Viņš to paplašinājis. Iespējams, ka te pirms tam dzīvojušie uzvārdā bijuši Sarkangalvji. Vienus ar šādu uzvārdu esmu atradusi arhīvā. Zināms, ka viņi nokļuvuši Amerikā, kur dzīve beigusies bēdīgi – viņus nogalināja. Tomēr nav zināms, vai viņiem bija kāds sakars ar šo pusi. Esam dzirdējuši no vecākiem cilvēkiem, ka šīs mājas sauc arī par Sarkangaiļiem. Dokumentālu pierādījumu tam neesam atraduši. Joks ar vārdu Sarkangalvji sanāca arī, kad gājām uz “zagsu” reģistrēties. Jautāja manu pieraksta vietu. Viņi paskatījās uz maniem matiem un sāka smieties. (Zanei ir sarkanas krāsas mati). Tepat netālu bija ūdensdzirnavas. Tajās dzīvoja ģimene, kas reiz saprecējās ar Sarkangalvjiem.

–  Kurā vietā domājat celt atpūtas namiņu?

– Tepat netālu, mežā. Līdz šim vietu cītīgi esam tīrījuši. Namiņam dosim vārdu “Ozola stāsts”. Leģenda ir tāda, ka šeit dzīvojošais saimnieks katram dēlam par godu iestādījis pa ozolam. Lielais ozols, kas pretī mājai, gan ir krietni senāk stādīts. Mājas vienā sānā iestādītas divas liepas – par godu manai vecmammai un viņas māsai. Mēs kā veltījumu savai meitai esam iestādījuši egli. Stādot kaut ko, jādomā, kur to drīkst darīt, jo pavasarī Iecavas upe izkāpj no krastiem un palu ūdeņi pārņem pļavu, kas mājas priekšā. Šajā upes pusē mums ir 27 ha zemes, otrā pusē vēl 6 ha. Mūsu plāns ir šajā pusē uzcelt mazo naktsmītni, bet otrpus upei lielāku. Ir mums izteikti piedāvājumi iegādāties pārupes zemi, bet, apzinoties to, cik smagi mūsu senčiem šī zeme ir nākusi, nespējam to izdarīt.

Mazais namiņš būs vairāk piemērots pārīšiem. Tas nebūs liels, ap 25 m², jo palienas joslā lielāku neatļauj celt. Tā nebūs vieta skaļām ballītēm. Tas būs ekskluzīvs namiņš mežā ar karstā ūdens kublu laukā. Darbosies visu gadu, ne tikai vasarā. Otrā pusē upei, tālāk no vecāku mājām, domājam radīt ballīšu vietu.

Viesi vēlas pārsteigumu

 – Ir bijusi doma pilnībā pārcelties uz dzīvi laukos?

– Es noteikti –  jā. Juris teica, ka brauks ciemos pie manis. Ziemā te ir auksti, sniega daudz. Juris ir IT jomas speciālists, dzimis, audzis Salas pusē, es esmu biroja universālais cilvēks  – rūpējos, lai visi būtu laimīgi, un diemžēl nevaru strādāt attālināti, bet Juris gan var. Šogad jau abi bērni ies skolā. Puika ir jaunākais un saka, ka uz laukiem brauc labprātāk nekā iet bērnudārzā. Plāns tāds, ka mēs šeit uz vietas varētu sākt šeptēties, kad būtu pabeigti atpūtas namiņi. Tad arī Juris strādātu attālināti.

 – Rīga ir tālu vai tomēr nav?

 –  Mums tas nešķiet tālu. Esam izpētījuši, ka mūsu atrašanās vieta ir diezgan uzrunājoša rīdziniekiem, un tie nepilni 100 kilometri nav tālu. Mēs esam arī netālu no Lietuvas robežas. Esam pētījuši arī cilvēku vēlmes. Viņi grib ko pārsteidzošu, citādo. Pie mums varēs saņemt mieru, klusumu un interesantu ceļu līdz mums. Interese par šo pusi ir arī citiem, tādiem kā mēs, kas strādā Rīgā, bet vēlas māju laukos.

 –  Cik sen abi dzīvojat šādā modelī?

 – Kopš satikāmies, apmēram 15 gadu. Kad bija 2008. gada krīze, mēs šeit pusotru gadu dzīvojām visu laiku. Katru darbdienu braucām uz Rīgu. Tas gan nebija viegli. No rīta sešos jāmostas, darbā bija jābūt pusastoņos. Lai gan arī tagad, Salaspilī dzīvojot, ceļamies tajā pašā laikā. Arī ceļš, ap 70 kilometru katru dienu, bija diezgan apnicīgs.

 Vēlmes krasi mainījušās

– Nav tā, ka, pavadot katru nedēļas nogali, atvaļinājumu šeit, jūs savā ziņā sev ko atņemat?

 – Tā ir, bet darām to ar domu, ka vecumdienās būs vieta, kur atpūsties. Lielākais darbarūķis no mums abiem ir vīrs. Senāk man bija doma, ka laukos nekad neatgriezīšos. Vienā brīdī pat bija tā, ka Jurim šeit vairāk patika nekā man. Viņš bija tas, kurš skubināja, ka jābrauc, jādara. Protams, mani vecāki arī par to priecīgi. Divatā viņi to nespētu. Ir tā, ka reizēm vienam negribas neko darīt, bet, kad otrs uzstāj, saka, jāiet, beigās ir prieks par padarīto. Pietiek arī laika teātrim un ekskursijām. Pirms kovida bijām Portugālē, pavasarī divatā uz četrām dienām Prāgā, pirms nedēļas bijām ekskursijā uz Lietuvu un Daugavpili.

 – Dzīve laukos nozīmē domāt trīs soļus uz priekšu. Veikals nav tepat aiz stūra. Ikdienā tas nerada sarežģījumus?

 – Gadās, ka no rīta domājam pļaut zāli, bet, izrādās, benzīns beidzies. Kamēr līdz Vallei, atpakaļ, pusotra stunda pagājusi. Bet Juris ir ļoti mierīgs, es esmu tā, kas biežāk “cepas”. Sarežģījumi mēdz atgadīties, kārtojot dokumentus. Piemēram, sūtot kaut ko uz Bauskas novada domi, izrādās, ka sūtījums pāradresēts uz Vecumniekiem, par ko mūs neinformēja. Vecumniekos par mūsu “papīriem” nelikās zinis tik ilgi, līdz mēs par to atgādinājām. Kopumā esam secinājuši, ka, ja nebūtu jāformē daudzie “papīri”, mums jau sen te viss darbotos. Tomēr ir arī pozitīvā puse – pateicoties datoriem un internetam, gandrīz nevienā iestādē neesam bijuši fiziski. Iedomājos, cik laika vajadzētu, ja uz katru vietu vajadzētu braukt, gaidīt rindā.

 Kaimiņš aizdod laivu

– Dzīve laukos reti iedomājama bez attiecībām ar kaimiņiem.

 –  Ziemassvētkos māju izrotājām ar lampiņām, un kādu vakaru zvana pārupes kaimiņiene, jautā, kāpēc nav ieslēgtas. Kaimiņi ir jauki, draudzīgi. Senāk otrā upes pusē kaimiņa sētā atstājām mašīnu. 2010. gadā, kad bija lielākie plūdi kopš šī gada, lai varētu pārcelties pāri upei un aizbraukt uz darbu, kaimiņš aizdeva gumijas laivu.

 – Izjūtat šeit sevi kā dabas sastāvdaļu?

 – Labāk, izteiktāk jūtam gadalaikus. Pilsētā, īpaši ziemā, visu laiku kā dzīvotu slapjdraņķī. Te ir vairāk ziemas, rudens, pavasara Šī vieta dod spēku, enerģiju. Atbraucot šeit, kā rituāls iegājies pastaiga ar suni pa mežu. Plūdi mums tagad šķiet normāla parādība. Arī plānotais atpūtas namiņš plānots applūstošā teritorijā. No meža zvēriem biežāki ciemiņi ir stirnas. Joprojām nevaru piedot dekoratīvās ābelītes apēšanu.

 – Bez civilizācijas labumiem tomēr neiztikt.

 – Pēdējo desmit gadu laikā esam uztaisījuši dziļurbumu, ievilkuši ūdensvadu, trīs gadus darbojas biokanalizācija. Dzīve laukos – tas ir arī darbs, un tāpēc arī draugu mums vairs nav. Pilnā nopietnībā. Uz izklaidēm viņi ļoti naski, bet sakām: paga, stop! Vispirms palīdzēsiet nojaukt sienu, uzlauzt grīdu vienā no istabām, saskaldīt malku, un tad vakarā šašliks, zupiņa, laivu brauciens. Klusums. Draugu nav. Palīgus šeit uz vietas atrast grūti. Bet ir Arnis, kurš gan palīdzēja nolauzto liepu aizvākt, gan citādi palīdz ar padomu, ar darbiem.

 – Piecpadsmit gadu laikā nav mainījušās sajūtas par dzīvi laukos?

 – Man pašlaik ir tas vecums, kad gribas kaut ko atstāt bērniem. Tas, ka veicu darbu, nopelnu naudu, ka eju uz darbu naudas dēļ, man nerada prieku. Man ir gandarījums par to, ka esam sakopuši savu senču vietu. Gribas domāt, ka vecvectēvs skatās no mākoņiem un pie sevis priecājas. Varbūt piepildām viņa sapņus. 

Teksts un foto: Imants Kaziļuns (Reportieris)

Atsauce:  https://staburags.lv/top-atputas-namins-ozola-stasts/