Zutim pa pēdām

LLKC Zivsaimniecības nodaļa sagatavojusi interesantu materiālu par konkursa “Šodien Laukos” mēneša tēmu ‘’Pa pēdām’’.

Zutis (Anguilla anguilla) ir viena no neparastākajām Latvijas zivīm, un par tiem joprojām zināms ļoti maz. Tie dzīvo ļoti ilgi, – ir dati, ka daži no zušiem sasnieguši pat 100 gadu vecumu. Gadsimtiem ilgi zuša dzīvesveids bijis noslēpumu tīts, un zinātniekiem nebija skaidrojuma, kā zuši vairojas. Zutis ir vienīgais, kas ikrus nērst pirmo un pēdējo reizi dodas uz Sargasu jūru Atlantijas okeānā, un tas ir aptuveni 4–7 tūkstošus kilometru tālu no mūsu mazās Latvijas krastiem. Bet ar to vēl dīvainības nebeidzas, jo nārstot gatavie zuši ienirst dzelmē līdz pat 600 metru dziļumam, iznērš gandrīz 9 miljonus ikru un tad iet bojā. Atlantijas okeāna dzelmē zuši laiž ikrus no aprīļa līdz jūlijam.

No brīža, kad izlaisti ikri, līdz kāpura izšķilšanās brīdim aizrit divas līdz piecas dienas. Tad mikroskopiskie kāpuriņi pusotra līdz trīs gadu laikā ar Golfa straumi tiek atnesti līdz Eiropas krastiem. Augot un barojoties pārvērtušies par "stikla zušiem", kas pēc formas ir līdzīgi pieaugušiem, taču caurspīdīgi, tie ienāk Francijas, Anglijas un citu zemju saldūdeņos. Diemžēl pie Eiropas krastiem tos gaida jau pirmais pārbaudījums, jo visrosīgāk mazos, aptuveni 10 cm garos stikla zutīšus ar speciāliem tīkliem zvejo Francijas un Anglijas piekrastes ūdeņos, lai aizgādātu uz zivsaimniecībām, kas nodarbojas ar zušu audzēšanu. Daļa zušu sasniedz arī Latvijas piekrasti.

Bet, pirms stikla zuši iepeld saldūdens upju grīvās, tie metamorfozes ceļā kļūst par īstiem zušiem. Mātītes tad migrē uz iekšējiem ūdeņiem, bet tēviņi paliek jūru piekrastēs vai upju grīvās. Pēc 6–12 vai vairāk gadiem tēviņi sāk ceļojumu atpakaļ uz Sargasu jūru. Lielāko daļu sava mūža zutis pavada saldūdenī. Mātītes nobriest un atstāj upes, kad pagājuši vēl daži gadi. Tās izaug lielas un bieži mēdz būt vairāk nekā 1 m garas, savukārt tēviņi reti sasniedz 40 cm garumu. Dienā tie mēdz ierakties dūņās vai palīst zem akmeņiem vai siekstām. Aktīvāks zutis ir tumsā. Ziemā mazaktīvs, parasti ierokas dūņās. Zuša pamatbarība ir bentoss, zivis un vardes.

Zutim saldūdenī mainās vēdera daļas pigmentācija, tā kļūst gaiša, dzeltenīga. Kad zuši sāk migrēt uz Sargasu jūru, tie iegūst sudrabotu nokrāsu, un migrācijas laiku pavada bez barošanās.

Zuši sastopami Atlantijas okeāna ziemeļos, Baltijas jūrā un Vidusjūrā, no kurienes tie migrē uz upēm un strautiem, lai izaugtu un nobriestu. Latvijā zuši ienāk ar jūru savienotās ūdenstilpēs.

Zuši tiek zvejoti ar murdiem (speciālas konstrukcijas zivju lamatām), zušu lamatām, āķu jedām un amatierzvejas piederumiem. Vairumā Latvijas lielāko ezeru zušu krājumi tiek papildināti, ielaižot mazuļus, kas piegādāti no citām Eiropas valstīm. Pieprasīti ir arī stikla zuši, kurus piegādā zivsaimniecībām, kas nodarbojas ar zušu audzēšanu.

Lai zuti varētu realizēt tirgū, tam jāaug vismaz 8–10 gadi. Tomēr šādu vecumu sasniedz tikai retais, jo zušu mazuļi garšo ne vienai vien plēsīgai zivij, tāpēc labi ja no 10 tūkstošiem nopirkto stikla zušu peļņu nes tikai aptuveni tūkstotis zivju. Tāpat to dzīvību apdraud arī dažādas slimības.

Zušu eksistencei draud iznīcība – šobrīd atlicis tikai aptuveni 1% no kādreizējās Eiropas zušu populācijas. Katru gadu Eiropas krastus sasniegušo stikla zušu skaits samazinās. Eiropas zutis ir ierakstīts IUCN Starptautiskajā Sarkanajā grāmatā. Sakarā ar zušu krājumu kritisko stāvokli Eiropas Savienībā un arī Latvijā kopš 2009. gada ir pieņemts Nacionālais Zušu krājuma pārvaldības plāns, kas paredz stikla zušu un zušu mazuļu ielaišanu ūdenstilpēs, kas savienotas ar jūru. Speciāli rūpnieciskās zvejas un makšķerēšanas ierobežojumi papildus esošajiem plānoti netiek.[iii]