Kaņepju audzēšanai Latvijā ir nākotne

Eiropas tirgū arvien vairāk tiek novērtēts kaņepju audzētāju piedāvājums. Arī Kokneses novada Bebru pagasta zemnieku saimniecībā „Rosmes” jau trešo gadu tika audzēts šis vērtīgais augs.

Lai uzzinātu vairāk par kaņepēm un kādas ir tās audzēšanas perspektīvas, uz sarunu aicināju bioloģiskās zemnieku saimniecības „Rosmes” īpašnieku Raiti Unguru, kurš gan Bebru pagastā gadu ziņā ir viens no jaunākajiem lauksaimniekiem, bet ar savu pārliecinošo darbošanos ir pierādījis, ka vairs nav nekāds iesācējs. Saimniecībā bez kaņepju audzēšanas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu un graudkopību.

– Kas noteica izvēli pievērsties kaņepju audzēšanai?

Raitis Ungurs: – Pirms četriem gadiem šajā nozarē iesaistīties piedāvāja viens no Latvijas šķirņu turētājiem, kaņepju audzēšanas entuziasts Uldis no Kurzemes puses. Parēķināju,  kāds būs ieguvums un ražība, un nolēmu sekot Ulda aicinājumam, kurš, iedodot sēklas, vienkārši teica: „Pamēģini!” Pagājušajā gadā kaņepes iesējām  jau 40 hektāru platībā – gana nopietni, lai būtu interesanti.  Domājam platības vēl palielināt. Ja pareizi audzē, pareizi novāc, izžāvē un uzglabā, tad kaņepes ir izdevīga kultūra.

– Par savu pieredzi esat stāstījis arī Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas sanāksmē.

– LIKA vadītājs Guntis Vilnītis, kurš vairakkārt ir viesojies manā saimniecībā, uzaicināja konferencē pastāstīt par savu pieredzi, jo tajā piedalījās arī lauksaimnieki, kuri tikai plāno uzsākt kaņepju audzēšanu.  Daudziem vilinoša šķiet cena un ražība, bet ir šķēršļi, kas to visu nepadara tik saldu – par to arī runāju šajā konferencē. Labprāt dalos ar savu pieredzi kaņepju audzēšanā un zināšanām par tehniskiem jautājumiem kaņepju novākšanā. Grūtības kaņepju kulšanā ir viens no iemesliem, kāpēc neuzdrošinās audzēt šo kultūru. Uzskatu, ka ir jāzina ne tikai virspusēja informācija par kaņepēm, bet jāsniedz precīzas zināšanas par procesu,  par niansēm, kā to darīt. Tāpēc dalos ar savu pieredzi.

– Vai Latvijas dabas apstākļi ir pateicīgi kaņepju audzēšanai?

– Latvijas šķirnes ir piemērotas mūsu klimatiskajiem apstākļiem. Diemžēl vietējām šķirnēm nav sertifikāta.  Mēs audzējam sertificētu rumāņu šķirni, bet esam pārliecinājušies, ka tā nav tik vērtīga kā mūsu pašu kaņepes. Viena no tēmām, ko apspriedām konferencē, bija vietējo šķirņu sertifikācija. No apmēram desmit vietējām šķirnēm, par vienu no labākajām ir atzīta šķirne  „Pūriņi”.  Pašreiz sertifikācijai tiek gatavota „Adzelviešu” kaņepes. Ir arī šķirnes bez nosaukuma, bet ar augstvērtīgāku ēterisko eļļu saturu nekā  rumāņu šķirnei, kuru audzējam mūsu saimniecībā  un eksportējam uz Vāciju. Kokneses pagastā vien pirms desmit gadiem bija trīs dažādas kaņepju šķirnes. Tās tika nodotas Viļānu izmēģinājumu stacijai.  Pašreiz notiek process, kad tiek apzinātas vietējās kaņepju šķirnes, pārbaudītas gēnu līmenī un nodotas gēnu bankai. Kāda šķirne tiks sertificēta un zemnieki varēs sēt savu šķirni un saņemt par to arī Platību maksājumus. Šī ir iepriecinoša ziņa.

Mūsu saimniecībā tiek audzētas sēklas kaņepes, no kurām tiek iegūti riekstiņi. Šķiedras ražotāji atzīst, ka viņiem labāk patīk sēklas kaņepju šķiedra, nevis šķiedras, jo tā ir rupja un neizturīga, šīm mazākajām kaņepēm, kas ir paredzēta riekstiņiem, tā ir smalkāka un labāka.

– Kaņepes Latvijā jau izsenis audzētas un atzītas par vērtīgu augu.

– Jā, kaņepes ir bijis ļoti vērtīgs augs, kas mūsu senčiem palīdzēja izturēt grūtus laikus. Uzturvielām bagātie kaņepju riekstiņi spēja aizstāt gaļu. Mūsu senči no kaņepju riekstiņiem gatavoja pienu, ar ko aizstāja govs pienu. Tas ir ļoti vērīgs un mūsdienās ir kā labs govs piena aizstājējs alerģiskiem bērniem. No kaņepju riekstiņiem iegūst augstvērtīgu eļļu, gatavo dažādu produktus gan no grauzdētām gan negrauzdētiem riekstiņiem. Tāpēc pret šo augu ir cieņa, un arī mūsdienās lauku sētās ir saglabātas kaņepju audzēšanas tradīcijas. Kaņepju riekstiņi dēļ savas augstās uzturvērtības ir klasificēta Superfood kategorijā. Par laimi, interese par kaņepēm pēdējos gados palielinās un sociālajos tīklos katrs var atrast informāciju par kaņepju vērtību.

– Vadoties no pieredzes, kādi riski kaņepju audzētājiem būtu jāņem vērā?

– Ja kaņepes aug trūdvielām bagātā augsnē un labvēlīgos apstākļos, tās var izaugt četru metru augstumā. Esmu guvis mācību, ka tām nevar ļaut izaugt garākām par pusotru metru. Braucot ar kombainu, tā daļa, kas tiek nogriezta, nedrīkst būt garāka par metru. Ir risks, ka pāraugusī šķiedra aplieksies ap rotējošām detaļām un raus klāt nākamās, izraisot kombaina aizdegšanos. Man pašam arī pagājušajā vasarā pa kombaina aizmuguri krita degošas šķiedras. Tā ir pieredze, no kuras mācāmies. Kombains neaizdegās, bet bija ļoti daudzas reizes jātīra no šķiedrām, kas bija pieķērušās. Ja kaņepes izaugušas par garu, tās nav lemts nokult. Tādos gadījumos atliek rīkoties kā piemājas saimniecībās – jāatsauc atmiņā roku darbs. Arī žāvēšana un uzglabāšana ir jāveic atbildīgi. Mums ir laba sadarbība ar kaimiņiem un varam kvalitatīvi izžāvēt nokulto ražu. Cenšamies nodrošināt ļoti augstu sēklu tīrību, uzticot šo tīrīšanas procesu speciālistiem.

– Vai var sacīt, ka „Rosmēs” kaņepēm ir nākotne?

– Jā, šogad plānots apsēt vēl vairāk hektāru. Kaņepes uzskatu par perspektīvu un cieņas vērtu augu. Viss augs ir izmantojams. Bez pārtikas kaņepes var izmantot un izmanto ļoti daudz nozarēs. Bet, domājot par kaņepju audzēšanas perspektīvām Latvijā, esmu piekritis darboties LIKA. Savulaik, trīs gadus vadot Jauno zemnieku organizāciju, sadarbojos ar Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomi (LOSP), kas arī strādā ciešā sadarbībā ar LIKA.  Ir pietiekami daudz  laika jāveltī arī aktivitātēm Zemnieku saeimā.

Kokneses novada lauku attīstības konsultantes Inetas Sproģes komentārs: “Esmu ļoti priecīga, ka mūsu novadā tiek jau pietiekami nopietni audzētas kaņepes. Paldies Raitim par to. Uzskatu šo kultūru par ļoti svarīgu un vērtīgu. Man ir prieks, ka tas notiek profesionāli, kas dod zināmu garantiju, ka kaņepju audzēšana paplašināsies un cilvēkiem šī produkcija būs arvien pieejamāka. Es varu tikai cerēt, ka apziņai pieaugot, cilvēki izvēlēsies ēst mazāk, bet vērtīgāk un tad kaņepes nebūs nišas produkts, bet ikdienas produkts. Arī man ir zināma pieredze ar kaņepēm. Šo interesi par kaņepēm neesmu zaudējusi, ar tām iepazīstinu ekskursantus. Ja kādam ir interese par kaņepju audzēšanu, domāju, ka droši lūdziet padomu Raitim, arī es labprāt dalos ar savām zināšanām par kaņepju vērtību, kaņepju staku un  pienu un citām lietām.” 

LIKA valdes loceklis Uldis Šauers velta Raitim Unguram atzinīgus vārdus: „Esam iepazinuši Raiti Unguru kā jauno zemnieku, kurš jau sestajā paaudzē saimnieko Bebru pagastā.Viņš ar saviem darbiem ir apliecinājis, ka spēj atrast  inovatīvu pieeju jebkuras situācijas  risināšanā. Raitim Unguram piemīt fenomenāla uzņēmība un darba spējas. Par šādiem ļaudīm mēdz teikt, ka "iet kā atspole". Attīstot savā saimniecībā jaunu nozari – kaņepju audzēšanu, to dara ar vislielāko atbildības sajūtu. Raitis ir apkopojis informāciju gan par šīs nozares attīstības tendencēm  Eiropā, gan dalījies ar savu kaņepju audzēšanas pieredzi LIKA organizētajā konferencē un pārņēmis asociācijas biedru pieredzi. Kamēr Latvijas laukos dzīvo un saimnieko tādi cilvēki kā Raitis Ungurs,  varam teikt, ka valsts lauksaimniecības nākotne ir drošās rokās.”

Uzziņai

Kaņepes cilvēks saimnieciskām vajadzībām izmanto vismaz 10000 gadu. Pirmie kaņepju izstrādājumi tiek datēti ar 8000 gadu pirms mūsu ēras. Kaņepes, uzskata, ka dzimušas Himalaju piekājē, Eiropā tās plaši audzēja no 16. līdz 18. gadsimtam. Latvijā vēl pirms simts gadiem kaņepju produkcija daudzās saimniecībās bija būtisks atspaids. Tās tiek dēvētas arī par latviešu nacionālo augu. Var atzīmēt, ka Latvijā 1923. gadā kaņepes audzēja 371 ha platībā.

Sarmīte Rode, sabiedrisko attiecību speciāliste, sadarbībā ar Inetu Sproģi, Kokneses novada lauku attīstības konsultanti

FOTO

Ģimenes draudzene Ragne Mandri no Igaunijas atbraukusi aplūkot, kā pie mums aug kaņepes

Foto: Raitis Ungurs