Ideja ir svarīgāka par naudu

Jūrkalnieks Guntis Niedoliņš savu aicinājumu atradis amatniecībā. “Straumēnos” ir iekārtota galdnieka darbnīca, bet gatavie izstrādājumi novietoti citā telpā.

Ventspilī augušais puisis laukos sāka dzīvot deviņdesmitajos gados, kad kopā ar tēvu Viktoru atgriezās vectēva Augusta mājās. “Straumēni” bija jāatjauno, un abi vīri ķērās pie darba. Galdniecības prasmes Guntis apguva, ieklausoties tēva un citu amatnieku padomos. “Neesmu saskāries ar to, ka kādam būtu žēl man pastāstīt un parādīt, kā jāstrādā ar koku. Par meistariem, ar kuriem esmu ticies, piemēram, Juri no Užavas varu teikt tikai tos labākos vārdus.”

Jūrkalniekam ir grūti pateikt, cik sen viņš sevi dēvē par amatnieku, esot grūti novilkt robežu starp laiku, kad notiek mācību process, un brīdi, kas cilvēks var droši teikt: “Jā, nu es visu protu!” Katra diena nāk ar jaunu izaicinājumu, prasmes var pilnveidot līdz pat mūža galam. Nedaudz aizdomājies, Guntis bilst, ka galdnieka profesija apgūta pirms 20 gadiem, bet pa šo laiku ir veikti arī citi darbi, piemēram, cepta maize, slauktas govis, vākts siens. “Lai būtu iztikšana, agrāk bija jādara daudzas lietas, bet pie sirds vienmēr bijis koks. Esmu apguvis virpotāja profesiju, un tas man darbā palīdz, jo kokapstrāde iet roku rokā ar metālapstrādi. Es jau skolas gados interesējos par koku. Darbmācības stundās labprāt strādāju ar māzeriem, patika mēnešiem ilgi darboties ar vienu priekšmetu. Galdnieka darbā bez pacietības nevar.”

Pievēršoties amatniecībai, Guntis izgatavoja svečturus, nelielus koka traukus, bet, saprotot, ka tie nedod lielu peļņu, sāka darināt mēbeles – galdus, ķebļus, sekcijas, skapīšus. Pirmā sekcija atrodas amatnieka mājās, tā ir kā piemiņa no 2000. gada, kad viņš mācījās stiprināt mēbeles durtiņas. Jūrkalnieks nekad nav īpaši reklamējis savu darbību, bet cilvēki par viņu uzzina, pastāstot cits citam. Mēbeļu pasūtītāju klientu loks stiepjas līdz Rīgai, bet nelielos izstrādājumus, piemēram, koka rotaļlietas gadatirgos ir nopirkuši arī viesi no citām valstīm. Brīdī, kad amatnieks saprata, ka cilvēki kūtri pērk viņa piedāvātos izstrādājumus, Guntis sāka izgatavot zaru mēbeles – tās ir pieprasītas joprojām. “Cenu visbiežāk nosaka pircējs nevis amatnieks. Pat tad, ja nedēļu esmu cīnījies ar kādu ķeblīti, es nevaru paprasīt 50 eiro. Ja cilvēks ir gatavs pirkt, atdodu par desmit. Redz, tādi tie amatnieki ir, – reizēm viss notiek idejas vārdā. Man prieks, ka ir izdevies, pircējam prieks, ka viņš tiek pie kārotās lietas. Bieži vien es sev pierādu, ka varu izdarīt, ideja ir svarīgāka par naudu. Man nepatīk vienveidība, vienmēr vajag ko tādu, kas atdzīvina ikdienas darba procesu. Vispār jau laikam esmu darbaholiķis. Svētdienās līdz pusdienlaikam dodu Dievam godu, bet pēc tam atkal strādāju, jo nevaru nosēdēt mierā.”

Guntis piekrīt, ka amatnieks nevar prognozēt, cik daudz pasūtījumu būs šomēnes, cik – nākamajā. Reizēm šāda neziņa rada stresu, tomēr ikdienā viņš nav nomākts. Niedoliņi nav izmantojuši kredītus, jo tad katru mēnesi zināma summa būtu jāmaksā bankai. “Jā, man nav modernu darbgaldu, bet esošie kalpo labi jau gadu desmitiem. Es negribu uzņemties papildu saistības, lai pēc tam lieki nervozētu.”

Amatnieka pēdējais meistarstiķis ir kokles. Dzīvojamā istabā novietoti vairāki gatavi instrumenti, darbnīcā ir saliktas sagataves. “Laikam ir pienācis laiks, kad esmu izaudzis līdz koklei. Alsungā dzīvojošajām Jurim Lipsnim Ilga Leimane bija iedevusi vienu kokli, kas bija jāremontē. Noņēmu stīgas, izņēmu tapas. Kā nu mācēju, tā sataisīju. Tad sāku prātot, vai es pats varētu izgatavot instrumenta korpusu – nu, protams, ka varētu! Šajā darbā kā padomdevēji man nāca palīgā mūziķi un citi kokļu meistari, arī Anda Ābele.”

Kopš pagājušā gada rudens Guntis izgatavojis desmit instrumentu. Divas no koklēm jau aizgājušas tautās. “20 gadus esmu darbojies amatniecībā. Vai man visu laiku, lai nopelnītu naudu, jātaisa gaļas dēlīši?! Nu, nē – es varu izgatavot arī kokli! Pieredze man ir, atliek pilnveidot prasmes, un ar katru reizi, es domāju, izdosies vēl labāk. Koklēm lieku 12 stīgas, izmantoju dažādus kokus, piemēram, egli, priedi, gobu, osi, ķirsi – katrs no tiem skan savādāk. Tas ir spēcīgs instruments. Kad uztaisīju savu pirmo kokli un palaidu, lai tā skan, sapratu – o, kokam ir dvēsele!”

Par materiālu trūkumu jūrkalnieks nesūdzas. Ģimenei pieder mežs, ir ābeļu dārzs, kaimiņi labprāt atdod kokus, kas viņiem nav vajadzīgi. Guntis nav izvēlīgs, viņam der dažāda koksne, meistaram patīk, ja var spēlēties ar materiāliem un krāsām. Amatniekam darbā palīdz arī sieva Ilona. Dzīvesbiedriem ir divas meitas – Antra, kura mācās 8. klasē, un Paula, kura apmeklē 5. klasi. Arī viņas palaikam iesaistās ģimenes biznesā, jo bērniem, kā uzskata tētis, ir jāzina, kā tiek pelnīta naudiņa.

Marlena Zvaigzne, autores foto