Ēvalds Urtāns: Ir vairāk jāsadarbojas!

Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties, saņemt padomu un palīdzību. Zinātāji saka, ka šī kunga zināšanas un pieredze ir neaptverama. Uz sarunu aicinu Ēvaldu Urtānu, kurš darbojas vairākās jomās, viena no tām – zivsaimniecība.

Zivsaimniecība ir specifiska nozare, kurā pamatīgas zināšanas un pieredze ir ļoti svarīga, tādēļ Ēvalds Urtāns, būdams Latvijas Zvejnieku federācijas valdes priekšsēdētājs, biedrības „Liepājas ezeri” izpilddirektors un BIOR pētnieks, palīdz ikdienas procesos dažādiem uzņēmumiem, organizācijām, izglītības iestādēm un individuāli. Aktīvais liepājnieks ar prieku un izpratni aizstāv Latvijas piekrastes zvejnieku intereses lokālā un valsts mērogā.

Nupat viņa ieguldījumu ir arī novērtējusi Zemkopības ministrija, piešķirot ikgadējo balvu „Lielais loms” nominācijā „Par mūža ieguldījumu zivsaimniecībā”.

– Lūdzu, pastāstiet par sevas darbības sākumu zivsaimniecības jomā!

– Dzimšanas gads ir sešdesmitais un dzimšanas vieta – Cēsu rajons, Līgatne, nevis jūras piekraste. Mācījos Siguldas vidusskolā, aizrāvos ar astronomiju un fiziku. Skolā sākās bioloģijas olimpiādes, visa kā interesanta, ko mūsdienās sauc par ZPD (zinātniski pētnieciskajiem darbiem). Tēmas bija stingri jāievēro – tikai fizika un matemātika. Tālāk jau Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē matemātika un fizika šķita bērnu spēle, taču astronomiju apgūt Latvijas PSR laikā iespēja nebija. Uz Maskavu radinieki teica, ka nav, ko braukt – arī negribēju.

Aizgāja bioloģijas lieta. Vairāk gan doma bija par mežiem, kaut ko arī tur padarbojos, apkārtne bija ūdeņiem bagāta un smuka – Gaujas Nacionālais parks, upes un ezeri, kuros vasarās rīta agrumā vai vēlu vakarā skrēju saķert zivis. Tās ķērās kā trakas, vienmēr veicās!

Astoņdesmitajos gados, studiju izskaņā, vajadzēja nosūtījumu uz darbu. Bija otrs variants – divu gadu nosūtījums “stažēties” padomju armijā par leitnantu. Viens mans kursabiedrs tā arī nokļuva Černobiļā. Tolaik darba meža jomā nebija, un vasaras praksēs Zvejnieku ezerā pētījām zivis. Šajā sakarā pasniedzējs Kārlis Vismanis, kurš darbojās Baltijas zivsaimniecības pētniecības institūtā, iepazīstināja ar Ritmu Gaumigu, pie kuras dabūju darbu pētniecībā. Tā es sāku aktīvi nodarboties ar jūras pētniecību, pārsvarā pētīju Baltijas jūras piekrasti, Kurzemes un Rojas pusi.

– Kā zivsaimniecības attīstība mainījusies laika gaitā?

– Kad iestājās neatkarība, diezgan daudz padomju laiku uzņēmumi bruka un juka. Cilvēki bija nokļuvuši jaunā sistēmā, daudzi zaudēja darbu. Viena no iespējām bija nodarboties ar zvejniecību. Kontrole tad nebija tik stingra un varēja dzīvot labi līdz brīdim, kad noteiktu zivju sugu kļuva mazāk. Baltijas jūrā – menca, bet līcī pēkšņi samazinājās zandartu skaits. Bija kāpums, kritums, un tad sekoja iestāšanās Eiropas Savienībā. Šim periodam raksturīgas daudzas jaunas prasības, kuru nebija pirms tam. Kontroles mehānismi, zvejas laivu sadalīšana, kuru rezultātā arī zināma daļa sabiedrības sagrieza savus kuģus. Liepāja izcēlās it sevišķi, jo bija daudz mencu laivu, limiti mazi, un dzīve – kā bēgot no vilka. Tie, kuri iegūtos finanšu līdzekļu ieguldīja tālākā attīstībā, arī darbojas Liepājas ostā. No vismaz 15 vienībām ir palikušas četras. Pāvilostā samazinājums nebija tik liels, arī Jūrmalciems turpina savu darbību. Bija tādi, kas naudu notērēja. Katram atradās savi iemesli, kāpēc pārtraukt uzņēmējdarbību.

Viens no rādītājiem, kā globāli veicies zivsaimniecības nozarei, ir Rīgas Centrāltirgus, kur pieejamas zivis no visas pasaules. Savukārt Liepājas Pētertirgū lielākoties ir vietējās zivis, kas saķertas tepat ostā (reņģes, mencas, brētliņas, plekstes) vai dažādas sugas piekrastē, ieskaitot vēja zivis, grunduļus. Ir arī nēģi un zivis no Liepājas ezera. Vietējie iedzīvotāji zivis ciena, nav tā kā iekšzemē, kur, man šķiet, vairāk orientējas uz gaļu.

– Kas ir svarīgākie priekšnosacījumi, lai zivsaimniecība kopumā varētu attīstīties?

– Likumu un noteikumu līmenī notiek nepārtrauktas diskusijas, un ir jāsaskaras ar pieeju, – ja kaut ko nevar prognozēt vai kontrolēt, tad visvieglākais vārds ir aizliegt. Tas nozīmē, – slēpties zem piesardzīguma principa, kas attīstību īsti neveicina. Kas attiecas uz zvejas procesu, zvejniekiem atšķirībā no lauksaimniekiem nav nekādu subsīdiju. Ja ir vētras vai plūdi, lauksaimnieki vienmēr spēj izcīnīt naudu.

Ir atbalsts no Eiropas naudām, bet cilvēkiem bieži vien nav tik daudz līdzekļu, lai veidotu lielus sacerējumus. Vienīgais ceļš ir apvienoties organizācijās un biedrībās. Piemēram, gan jūras, gan piekrastes zvejnieki Liepājā apvienojušies biedrībā „Baltijas Zivsaimnieku apvienība”, kas ostā veiksmīgi cīnās un darbojas, ir arī biedrība „Kurzemes Zvejnieku asociācija”. Šīs ir iespējas īstenot lielākus projektus, jo individuāli reti kurš to spēj.

Valsts nodokļu politika arī attīstību vai nu veicina, vai bremzē, jo, ja nodokļu slogs ir tik liels, ka vairs nav rentabli strādāt, uzņēmums izbeidz savu darbību. Vai šajā gadījumā valsts ir ieguvēja, šaubos!

– Kā, jūsuprāt, skolēni un jaunieši vislabāk būtu izglītojami zivsaimniecībā?

– Skolēniem stundās, kas saistītas ar dabas mācību vai bioloģiju, būtu labi papildus mācīt par zivsaimniecību. Ja par to standarta skolotājs nestāsta, uzaiciniet uz vienu stundu! Varētu vairāk popularizēt tieši skolās pie jūras, – organizēt ekskursijas, parādīt reālo dzīvi, svaigā gaisā uzēst kūpinātu zivi. Studentiem vides zinātnē vajadzētu mācīt zivsaimniecības pārvaldību. Vides zinātnes studiju grupas 15 gadu laikā ir kļuvušas 10 reižu mazākas. Līmeni notur tikai daži studenti, un agri vai vēlu šī spēlīte var beigties, – pasniedzēju ir vairāk nekā studentu, arī darba beigās nav. Vajadzīgas šādas lietas, izglītojoši semināri, bērnu, skolēnu nometnes, – bez jaunajiem cilvēkiem zivsaimniecībā jau nekas nebūs! Protams, tam visam ir vajadzīgs finansējums.

– Kas ir vērtīgākais, ko izdevies izdarīt līdz šim un kas vēl būtu jāizdara?

– Politiskā izpratnē ir izdevies apturēt lielo vilni, ko sauc – aizliegt visu. Ir panākumi zvejas iespēju paplašināšanā, nostabilizējusies situācija pēc zvejas laivu sagriešanas. Nav tā, ka visi masveidā šo sfēru pamet, bet spītīgi turas, – izdevies neiznīcināt to, kas mums bija. Panākta pētnieciskā un zvejnieciskā sadzīvošana. Padomju laikā šajā sakarā ir bijuši konflikti. Diemžēl, ja tikai pārtiec no zvejas un nav cita darba, ir tā, kā ir. Lielai daļai piekrastes zvejnieku, arī ostā, paralēli ir cits darbs. Jācenšas piesaistīt finanses no Eiropas, izglītoties, soli pa solim attīstīties. Individuālajiem zvejas uzņēmumiem vairāk ir jāiet kopā un jāveicina lielāka sadarbība, nevis katram pa stūriem jāšiverē.

– Jūs nodarbojaties arī ar pētniecību?

– Pētniecība šobrīd pamatā ir saistīta ar BIOR. Jūrā, pretī Liepājai, tiek veiktas zivju uzskaites jeb monitorings noteikta tipa tīkliem. Tā kā metode ir viena un tā pati, tad rezultātus var analizēt. Galvenā nianse – no 2004. gada, kad pie Šķēdes attīrīšanas iekārtām noķēra pirmo grunduli, situācija būtiski mainījusies, tagad viņu ir miljardiem. Vēl tiek veiktas analīzes un mērījumi mencām un plekstēm. Kādreiz ir periodiski palīdzības darbiņi, piemēram, ezerā jāveic zivju un ķīmiskās analīzes, ūdens paraugu ņemšana.

– Kādas ir aktualitātes piekrastes zvejniekiem un biedrībā „Latvijas Zvejnieku federācija”?

– Ka tik varētu kaut ko jūrā pazvejot! Ja nopietni, tad nesen bija federācijas sēde. Runājām par dažādām tēmām, piemēram, par zvejas iespējām nākamajā gadā, jūras grunduļiem. Nākamajā gadā jūras grunduļiem nelielā skaitā paredzēti bezmaksas zvejas rīki un jauni limiti. Kopā ar zvejniekiem pirms apmēram diviem gadiem izstrādājām zvejas rīka parametrus, – ar ko un kā būtu vislabāk zvejot. Mērķis ir šo svešo zivi, invazīvo sugu, ķert maksimāli, cik vien var.

Vēl ir roņu atbaidīšanas ierīču projekts, kuru federācija īsteno kopā ar Rīgas Tehnisko universitāti. Doma ir roņus atbaidīt, zivis neatbaidīt, jo roņi ir visur, – nu jau apmēram 30 000 pelēkie roņi, kuru kļūst arvien vairāk. Braucot zvejot mencas, var gadīties, ka labākajā gadījumā tīklos ir pārplēsti vēderi, izsūktas aknas vai palikušas tikai galvas. Ir kastēm galvu, caurumaini tīkli un zaudējumi ne tikai no neiegūtajām zivīm, bet arī zvejas rīkiem. Tā kā šajā sakarā zvejniekiem ieinteresētība ir. Ceram, ka arī Dabas aizsardzības pārvalde tiks galā ar dokumentu kopumu par roņu aizsardzību, lai tas atļautu zvejniekiem labāk cīnīties ar saviem uzbrucējiem, to utilizēšanu. Pagaidām nekāda atbalsta mehānisma nav.

Neatrisināts jautājums ir bezakcīzes degviela, ko piekrastniekiem, kuri neatrodas ostās, ir neiespējami dabūt. Rakstām, esam tikušies un tiksimies ministrijās, bet nu jau vismaz 17 gadus nekas uz priekšu neiet.

– Vai jums ir kāds aicinājums, pamudinājums piekrastes zvejniekiem un zivsaimniecībā strādājošajiem?

– Sadarboties savā starpā, nepamest savu nodarbošanos, iespēju robežās attīstīties un piesaistīt organizācijā jaunus cilvēkus!

Sanākšanas reizēs izrunājam daudz ko, satiekas cilvēki, kas ikdienā nesatiekas. Katrs dzīvojam savā pašvaldībā, un bieži vien savā starpā tēvu zeme nav jādala, tāpēc mums ir normālas un draudzīgas attiecības. Mums nav neapmierinātības, kliegšanas un bļaušanas, ka kaut kas nesanāk, vainīgo meklēšana. Ir pozitīva saliedētība. Mēs ne tikai runājam, ir arī kultūras dzīve, ekskursijas un pieredzes apmaiņas.

Kristīne Timermane, žurnāliste

Foto: Evija Trifanova