Salacgrīvas zivsaimnieki dodas pie Vidzemes zivju audzētājiem

Salacgrīvas novada zivsaimniecības uzņēmumu, zivsaimniecības vietējo rīcības grupu pārstāvji un citi interesenti 9. oktobrī devās apraudzīt Vidzemes zivju audzētāju uzņēmumus, lai klātienē skatītu viņu dīķsaimniecības un slēgtās audzēšanas līnijas.

Par pirmo pieturas punktu bija izvēlēta  Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” zivju audzētava “Kārļi”, kura strādā Gaujas un Salacas baseina lašu populācijas saglabāšanai, ik gadu izlaižot ap 200 000 lašu smoltus un mazuļus. Te audzē arī taimiņu, strauta foreļu, sīgu, paliju un varavīksnes foreļu mazuļus. Izvēle tika attaisnota ar izsmeļošo informāciju, ko sniedza vadītājs Jānis Balodis, kurš ir sava darba patriots un pieredzes bagāts zivkopis. Jānis jau bija iepriekš ticies ar ciemiņiem “viņu teritorijā”, šoreiz laipni uzņēma viņus pie sevis. Vizītes dalībnieki ar interesi apskatīja cehus, kuros notiek ražošanas process, nepagāja garām arī kanālam, kurā nodrošināti apstākļi vaislas zivju uzglabāšanai. Apmeklējuma beigās atlika secināt, ka šeit rūpīgi tiek strādāts pie tā, lai cēlo zivju populācija neiznīktu.

Nākamais uzņēmums programmā bija zemnieku saimniecība “Brīvnieki”, kur dīķi ir izvietoti kaskādē (kritums no augšējā līdz apakšējam ir 14 metru) un veiksmīgi iekļaujas vides un ainavas veidošanā. Starp kokiem noslēpušās 26 Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņu veidotas koka pūces, kuras ir saimniecības simbols, jo 1990. gadā, kad sākta saimniekošana, cilvēku neapdzīvotajā mājā atrasts mazs pūču bērns, kurš bēniņu logā vakaros gaidījis māti. Ap ūdenstilpnēm vijas ar Eiropas fondu palīdzību labiekārtota taka, pa kuru arī saimnieks Andris Actiņš laipni mūs izvadāja, daloties savā pieredzē, rādot dīķu meniķus, pārplūdes sistēmas. Ar apskaužamu enerģiju viņš veidojis katru savas zemes stūrīti, spējis nodot savu dzirksti dēlam, kurš pakāpeniski pārņem saimniekošanu. Tādā veidā Andris un viņa dzīvesbiedre var veltīt vairāk laika darbiem, kas kā Blaumaņa “Indrānu” saimniekam ir “priekš sirds, nevis maka”.

Atvadoties no namatēva un namamātes, vēlējām veselību un spēku turpināt iesākto!

Tālāk mūsu ceļš veda uz skaistu vietu Priekuļu novadā, Raunas upes krastā –

“Sillakas”. Jau vairāk nekā desmit gadu te uzņem viesus, dīķos audzē zivis un aicina atpūsties makšķerniekus. Piecos no vienpadsmit “Sillaku” zivju dīķiem iespējams makšķerēt foreles, karpas, samus, stores un pālijas. Raivo Hofmanis, zivju audzētavas īpašnieks, dalījās pieredzē par dīķu apsaimniekošanas galveno problēmu, ar kuru sastopas dīķu saimnieki – putnu un zvēru postījumi. Saimnieks rādīja, kā jāiekārto dīķa perimetrs, lai nelūgtie ciemiņi netiktu pie zivīm. Viesiem laipni piedāvāja ekskursiju pa audzētavu, kur iespējams redzēt, kā no mazuļa izaug vairākus kilogramus smaga zivs. Jāatzīmē, ka teritorijas ceļi izklāti ar bruģakmeni, kas sākumā pat likās pārāk pompozi, bet, klausoties Raivo stāstījumā, sapratām, ka viņam klienta labsajūta ir pirmajā vietā, un bruģis ir tikai viena no sastāvdaļām ceļā uz to. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē!

Programmas noslēgumā tās dalībnieki secināja, ka redzēts daudz un apmeklētas vietas, kurās, dzīvojot Latvijā, nemaz nav būts. Uzsākot ceļu mājup, braucēji dalījās iespaidos par katru no apmeklētajām vietām, īpaši tika uzsvērti strādīgo saimnieku panākumi. Lai tie turpinās, un ne asakas! 

Pieredzes brauciens notika Valsts Zivsaimniecības sadarbības tīkla pasākumu ietvaros.

Jānis Kravalis,

ZST konsultants