Augšdaugavas novadā kļuvis par vienu apskates objektu vairāk – Naujenes pagastā Goftenbergu mājās izveidots “Zvēru dārzs”, kur var aplūkot dažādas eksotiskas putnu sugas un kazas. Nelielajā zoodārzā saimnieko Vineta Era kopā ar vīru Aitaču, kuriem tas ir jaunas aizraušanās sākums. Piebraucot pie saimniecības, viesus sagaida zvērudārza simbols un ieejas sargs – amatnieka Valda Grebeža radītā kaza Fatma.
Uz lauka, kas iepriekš bijis kokiem un krūmiem aizaudzis, pamazām notiek rosība, uzcelti putnu aploki un neliela būdiņa pašu saimnieku dzīvošanai, bet viesus sagaida divi draudzīgi suņuki Ģenerālis un Seržants, kas te uzņemti no dzīvnieku patversmes. “Esmu 15 gadus nodienējusi robežsardzē, tāpēc man te tāda militāra atmosfēra,” smejas Vineta.
Saimniece stāsta, ka sākotnēji gan doma par zoodārzu nav bijusi, abi ar vīru plānoja veidot nelielu biznesu, audzējot kartupeļus. Lai arī pirmā sezona bijusi lietaina un daudziem raža izslīka, viņiem kartupeļi izauguši, taču nekāds bizness nesanāca. Nākamā ideja bija audzēt avenes, tās nelielā platībā aug joprojām. Tolaik ar vīru paņēmuši no patversmes Ģenerāli, taču pilsētas dzīvoklī tam nebija vietas, tāpēc sākuši domāt par pārcelšanos uz laukiem. Uz sava zemes gabala uzmeistarojuši nelielu būdiņu, sākuši turēt sezonālos broilerus, ko pa vasaru izaudzē un rudenī pārdod. Tiem pamazām klāt nāca šķirnes putni, sāka pašiem vairoties interese un nācās pirmo ziemu pārlaist būdiņā, jo putnus vienus atstāt nevar.
Soli pa solim putnu aploki paplašinājās, saimniecībā ievilkta elektrība, arī pašu būdiņa daudz maz labiekārtota, taču Vineta sapņo ar laiku te uzbūvēt īstu māju dzīvošanai. Saimniece iekopusi puķu dobes un ierīkojusi Ēnu dārzu, kur var atpūsties no darbiem un paslēpties no saules svelmes.
Abu mīlules ir kazas. No kādas sievietes nopirkuši jau grūsnu pundurkazu, Afgāņu džudžu, kurai ir atskrējuši divi raibi kazlēni. “Puikam jau bārda aug, ļoti liels nebēdnis, jau interesējas par meitenēm, tāpēc to lūpu tā uzrāvis,” stāsta Vineta.
Netālu aplokā ganās divi pieauguši āži, kurus saimnieki piedāvā kā vaisliniekus. Uz lauka ganās četras Latvijas vietējās kaziņas, kas dod ļoti gardu pienu, no kura top siers un krēmsiers.
Vineta un Aitačs laipni izvadā ekskursijā pa nelielo saimniecību un izrāda neparastas putnu šķirnes – te mīt pērļu vistas, paipalas, Ķīnas zīda vistas, Puškinas un Pavlovas vistas, Lavandas Ameraukāni, Kohini, Sudraba un Zelta Brāventes, Favelores, Bramas, Araukanas, Antverpenes vistas, ungāru plikkaklainās, Orlovas vistas, Džersijas giganti un daudzi citi. Īpaši eksotisks ir Ayam Cemani šķirnes gailis, kas visnotaļ ir melnā krāsā, arī gaļa esot melna, bet garšas ziņā neatšķiroties no parastas vistas gaļas. Aitača mīlules ir Sultanas šķirnes baltās vistas ar kuplu “turbānu” uz galvas. Vinetai ir mīļš plikkaklainais gailis vārdā Eiriks, ko nopirkusi par vienu eiro no kādas tantes, kas gribēja no gaiļa atbrīvoties.
Saimniecībā mīt arī fazānu pāris un vairākas skrējējpīles, kuras atbrīvo apkārtni no gliemjiem un vabolēm, kā arī vairākas baltas zosis. Viena no tām piedzimusi ar īpatnēju defektu – eņģeļa spārnu. Tas gan zosij netraucē dzīvot, turklāt viņa vienīgā izrādot interesi perināt mazuļus, un Vineta cer, ka nākamgad tas varbūt arī izdosies.
Saimnieki iepērk cāļus vai šķirņu putnu olas, ko izperina savos inkubatoros. Putnu sadēto olu pietiek gan pašu patēriņam, gan tālākai inkubēšanai. Atkarībā no šķirnes arī putnu olas ir dažādu krāsu – zaļas, zilganas, baltas un bēšas.
Uz ziemu visi putnu būri tiek siltināti, lai putni var turpat pārziemot. Cauru gadu saimnieki uzmana savus iemītniekus, jo gadās arī nelūgti viesi – vanagi, lapsas un sveši suņi.
Vineta ir reģistrējusi preču zīmi “Zvēru dārzs” un jau var uzņemt apmeklētājus, kuriem piedāvā apskatīt un pabarot dzīvniekus, var pat izmēģināt izslaukt kazu, savukārt bērniem patīkot čubināties ar suņiem.
Saimnieki piedāvā arī iegādāties pašu produkciju – vistu un paipalu olas, jauno gailīšu gaļu, aromātisko un veselīgo kazas pienu. Uz pasūtījumu var nopirkt arī saimnieka gatavoto kazas sieru un krēmsieru ar piedevām, kā arī nobaudīt dažādus turku našķus. Galvenais pavārs ģimenē ir Aitačs, kurš pirms pieciem gadiem pārcēlies no Turcijas uz sievas dzimteni. Abi iepazinušies internetā un kāzas svinēja Stambulā. Gan Vinetai, gan Aitačam tā ir trešā laulība, par ko Aitačs smejas, ka trīs lietas ir labas lietas. Latvijā viņš jūtoties ļoti omulīgi, jo te nav tik karsti un trokšņaini kā Turcijā. Pats paguvis vairākus gadus padzīvot arī Amerikā, kur viņam piederēja elektropreču veikals. Turcijā Aitačam bija restorānu bizness Marmarisā, iespējams, tāpēc viņam tik labi padodas gatavošana. Taču Aitačs gan atzīst, ka gatavošana viņam patikusi vienmēr, jo tas ļaujot relaksēties, turklāt Vinetai nepatīkot ņemties pa virtuvi, tāpēc viņam nākas uzņemties šo pienākumu. Aitačs smejas, ka sieva viņu nelutinot ar vietējiem ēdieniem, tāpēc Latvijas virtuvi vēl neesot labi iepazinis, taču viņam ļoti garšojot soļanka.
Šogad dzīvesbiedri piedalījās Mājas kafejnīcu dienās Kalkūnē, kur piedāvāja nobaudīt sīpolu zupu ar aitas gaļu un mednieku pankūkas turku gaumē. Saimnieki jau tagad sastāda ēdienkarti nākamajam pasākumam, kur piedāvās nogaršot turku picas un zupu ar kazas gaļu, kā arī ķirbju saldumus ar valriekstiem.
Aitačs aizraujas ar dažādās senlietām, kuras iegādājas izsolēs un sapņo ar laiku izveidot nelielu ekspozīciju. Viņš rāda dažādus interesantus eksponātus, kuru vidū arī 1868. gada avīžu lappuses, kas drukātas vēl Osmaņu impērijas laikā. Avīzē drukāto gan viņš pats nesaprot, jo tā esot sena valoda.
Vineta mācās turku valodu, Aitačs – latviešu, taču ikdienā abi lielākoties sarunājas angļu valodā. Saikne ar dzimteni Aitačam ir joprojām, jo tur viņam ir dēls un savs online veikals. Vinetai ir divi dēli, vecākais jau pieaudzis un bieži vien palīdzot mammai ar investīcijām viņas trakulīgajās idejās. Pašai paralēli vēl ir darbs pilsētas sporta pārvaldē par darba aizsardzības speciālisti. Bet brīvais laiks paiet, darbojoties savā saimniecībā un kaļot jaunas idejas.
Teksts: Inese Minova
Foto: Dainis Bitiņš
