Biznesu laukos vēlas bez kredītu jūga

Mantojumā vai citādā veidā iegūts īpašums laukos ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jauni cilvēki izvēlas dzīvi tuvāk dabai. Vienlaikus viņi savos īpašumos saskata potenciālu papildu peļņai, lai nākotnē bizness laukos kļūtu par pamatdarbu.

Jau daudzus gadus Latvijas Lauku konsultāciju izglītības centrs rīko biznesa apmācības un uzņēmējdarbības ideju konkursu “Laukiem būt!”. Ik gadu šai aktivitātei ir liela piekrišana – tiek piedāvātas gan tradicionālās lauku nozares, gan pavisam neierastas. Žūrija gan atzīst, ka piedāvātās idejas ir diezgan piezemētas, ir nepieciešams izvirzīt lielākas ambīcijas un mērķus. Taču ideju īpašnieki uzsver, ka biznesu vēlas veidot pamazām, pēc iespējas ieguldot savu naudu, jo nevēlas nonākt kredītsaistībās ar bankām.

 Iegūt un nogaršot

Nīcas novada Otaņķu pagasta iedzīvotājai Ivetai Reinfeldei ir sen lolota biznesa ideja, ko jau īstenojusi dzīvē – proti, viņa dodas dabā, priežu audzēs un savās mājās lielā čuguna katlā uz dzīvas uguns vāra priežu čiekuru sīrupu. Zīmola ”Zaļā saule” īpašniece uzsver, ka vēlas palielināt ražošanas jaudu, tādēļ cer iegādāties vēl vienu čuguna trauku. Iveta uzsver, ka šis dabas produkts ir veselīgs, un sīrupu katram klātesošajam ir iespēja nogaršot. Viņa savā prezentācijā norāda, ka Latvijā ir ražojumi arī no egļu čiekuriem.

Degustācijas metodi, dodot nogaršot ģimenes pašbrūvēto vīnu, uzstāšanās reizē izmanto arī Nīcas novada iedzīvotāja Inese Birzniece. Viņas ģimene ieguvusi īpašumu, kurā ir siltumnīcas un nedaudz zemes, un viņu mērķis ir audzēt vīnogas – Latvijas apstākļos ķekarus iegūt tādus kā dienvidu zemēs. Latvijā jau esot vietas, kur var izaudzēt lielus un veselīgus ķekarus, ar milzīgām ogām. Šādu praksi dzīvē izdevies īstenot Edgaram Zihmanim Kroņaucē. “Viņš ir mūsu skolotājs,” piezīmē Inese, rādīdama viņa dārzā audzētu ķekaru. Iecere ir siltumnīcās audzēt šādas deserta vīnogas, bet uz lauka – mežeņus jeb vīnogas vīna gatavošanai. Biznesa idejas autore, ņemot vērā iegūtās zināšanas un skolotāju pieredzi, prāto, ka īsta šepte – kad izaugs pirmās kārtīgās vīnogas pašu platībās – būs pēc aptuveni pieciem gadiem. Inese klāsta, ka lielisks mēslojums vīnogu audzēšanai būtu netālu piekrastē izskalotie jūrasmēsli. “Tāpat īpaši būs jāiespringst uz vīnogu stādu pareizu audzēšanu un to aizsargāšanu no slimībām, kā arī profilaksi. Nebūtu patīkami, ka stādus piemeklētu slimības.”

 Sader ar viesmīlību

Otra biznesa ideja, ko Birznieku ģimene vēlas īstenot paralēli vīnogu audzēšanai, ir viesu nams. Inese, kura vairāk nekā 20 gadus strādā viesmīlības un personālvadības sfērā, nonākusi pie secinājuma, ka Bernātos un apkaimē lielākoties ir tā saucamie mazas ietilpības viesu nami. “Mums īpašumā ir kokzāģētavas ēka. Tā nākotnē varētu kalpot kā viesnīca, kurā varētu ierīkot plašu viesu zāli, reizē uzņemot 200 ciemiņus.” Inese izsecinājusi, ka viesi varētu novērtēt viesnīcas atrašanās vietu un apkārtni. “Tur ir klusums. Turklāt ar vīru vienmēr piestrādāsim pie tā, lai cilvēki izvēlētos braukt tieši pie mums, jo gādātu par katra ciemiņa īpašo uzņemšanu – katram klientam būs personīga pieeja.”

Kā vienu no rīkiem viesmīlībā viņa plāno izmantot pašu vāktas tējas, gatavotu plūškoka sīrupu un pīlādžu ievārījumu. Iecerēts, ka viesus Birznieku ģimene savā viesu namā varētu uzņemt tuvāko gadu laikā.

Vaiņodes novada iedzīvotāja Lāsma Kirpičenoka stāsta par jau aizsākto biznesu – šķirnes aitu audzēšanu un atpūtas lauku vidē pilnveidošanu. Savai saimniecībai devusi nosaukumu “Pēterišķi”, un tajā patlaban ir 21 aitu māte un 20 truši. Pašreizējās platībās saskaņā ar aitu turēšanas un audzēšanas noteikumiem ļautu turēt līdz 40 dzīvniekiem. Plānots, ka tos izmantos gaļas ieguvei, bet nākotnē, kad tiks uzbūvētas lielākas kūtis un iegūtas lielākas zemes platības, saimniecībā tiks turētas līdz 150 aitu mātēm un varēs attīstīt vēl vienu virzienu – šķirnes vaislas aitu audzēšanu.

Lāsma uzsver, ka lielākais mērķis ir iegūt bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu. Aitu audzēšanu ņemot kā biznesa pamatu, domāts attīstīt arī tūrisma nozari. Vaiņodes novadā esot nepieciešams paplašināt tūrisma piedāvājumu. “Ir doma rīkot Aitu dienas – esmu šo ideju pašpikojusi. Varētu uzņemt ekskursantu, interesentu un tūristu grupas, kas iepazītu lauku vidi. Ir doma uzcelt divas apsildāmas brīvdienu mājiņas, kurās varētu dzīvot arī ziemas periodā, lai interesentiem būtu iespēja iepazīt lauku dzīvi ne tikai vasaras periodā, bet arī ziemā. Laukos arī ziemā viss notiek,” uzsver vaiņodniece.

Viņa atklāj, ka patlaban saimniecībā darbs norisinās veiksmīgi – iesaistīta esot visa ģimene. “Man ir paveicies, ka man ir četri brāļi, kas ir speciālisti katrs savā nozarē,” palepojas Lāsma. Saimniecības mērķauditorija ir izglītoti cilvēki, kuri saprot dabā un laukos audzētas pārtikas priekšrocības. Papildus lauku un dabas dzīves iepazīšanai saimniecība piekopj taupīgas saimniekošanas praksi, rādot piemēru ļoti aktuālajā atkritumu šķirošanā.

 Dunalkā top naktsveļa

Trīs dēlu mamma dunalcniece Jolanta Žabinska desmit gadus nostrādājusi dažādās šūšanas firmās Liepājā. Savulaik mācījusies par pavāri, bet sapratusi, ka tas nav viņas lauciņš. “Caur bezdarbniekiem” pārkvalificējusies par frizieri, taču arī šajā profesijā nav strādājusi. “Meklēju, kas varētu apmācīt šūšanā. Kad to apguvu, uz darbu gāju ar prieku un patiku. Pēc desmit gadiem sapratu, ka varu arī pati šūt.” Iesākusi šūt pati sev, tad sākušas prasīt draudzenes. “Protams, baidījos, ka man nesanāks, ka nebūs tāda kvalitāte. Tāpat ilgi domāju – ko šūt? Jo man bija pārliecība, ka es vienkārši gribu kaut ko šūt! Es meklēju vienu frāzi – kas būs tas, ar ko mani atpazīs?” stāsta Jolanta. Nonākusi līdz naktsveļas šūšanai. Sākusi ar piedāvājumu sievietēm, bet nu jau pamazām sāk rasties piedāvājumi arī meitenēm, puikām un vīriešiem. “Vīrieši un puikas vēl joprojām jūtas abižoti!” smaidot saka Jolanta.

Viņa atklāj, ka ļoti riskējusi savu šuvumu atpazīstamības veicināšanā, iesaistoties pārdošanas un pirkšanas piedāvājumu akcijā “Pērkam kopā”. “Tas bija milzīgs risks, jo es pat paņēmu mazo kredītu, lai spētu iegādāt materiālus un sašūt to apjomu, ko man prasīja. Vīrs jautāja: tu vismaz dabūsi atpakaļ tik daudz, cik ieguldīji? Taču mana motivācija šai aktivitātei bija salīdzinājums, ka es ieguldīju savu laiku un ražojumus tikpat daudz, cik būtu izdevumu par reklāmu.”

Jolanta savus ražojumus gatavo tā, lai tie būtu gan stilīgi, gan ērti. Viņa vēl nezina, kādā veidā nākotnē strādās – vai ar gataviem piedāvājumiem un modeļiem vai pēc klientu pasūtījuma. “Esmu priecīga, ka bija šādas mācības. Ieguvu zināšanas par uzņēmējdarbību. Man stiprāka ir radošā puse.”

Žūrijas pārstāvji uzsver uzņēmējas potenciālu attīstīties ar oriģinālu piedāvājumu. Liepājas Biznesa inkubatora vadītājs Gints Reķēns piebilst, ka ir svarīgi izdomāt un izsvērt, kādā virzienā strādāt, jo tas nozīmē gan dažādas mārketinga un pārdošanas aktivitātes, gan arī darbalaiku un tā plānošanu pašai šuvējai. Jolanta, kura paralēli līdz šim strādājusi arī veikalā, atklāj, ka patlaban cītīgi pievērsusies šūšanai, lai to padarītu par savu pamatnodarbošanos.

 Tuvas – tradicionālās nozares

Gvido Petkus iesākumā savā iegūtajā īpašumā Pāvilostas novada Vērgales pagastā domājis veidot ķiršu dārzu, kāda nekur tuvumā nav. “Taču ideju nobremzēja apstāklis, ka pār īpašumu iet elektrolīnija. Tur nebūtu prātīgi stādīt kokus.” Tomēr kaut ko gribējis darīt, lai izmantotu savu lauksaimniecības zemes pleķīti, un sieva ieteikusi iestādīt ķiplokus. Tie spēj dot no viena hektāra augstu ražu.

Gvido arī lasījis un iepazinies ar pētījumiem, kur viens no faktiem vēstījis, ka teju pusei Eiropas Savienības iedzīvotāju urīna analīzēs parādās herbicīda glifosāta klātbūtne. “Un tāpēc es vēlos audzēt bioķiplokus un kartupeļus. Ir nereāli kaut kur nopirkt tādā veidā audzētus dārzeņus. Es savu biznesu saskatu iespējā cilvēkiem tos piegādāt tiešajā tirdzniecībā. Kā pierāda mana paša prakse, ir tāds pieprasījums, ka es pat nespēju piegādāt. Turklāt citus dārzeņus arī pieprasa,” pieredzē dalās Gvido. Uz sadarbību ar vairumtirdzniecības bāzēm saimnieks neplānojot iziet, jo tās izvirzot noteikumu saražot un piegādāt tonnas.

Ilze Dambeniece no Nīcas novada ieprecējusies Rucavā un kopā ar vīru uzsākusi audzēt kartupeļus, piedāvājot vietējā tirgū gan pazīstamas šķirnes, gan arī jaunumus. “Mūsu piedāvājumā ir šķirne `Vineta` – tāpēc, ka to zina visi. Bet klienti vienmēr gribēs kaut ko vēl izmēģināt. Tādēļ mums ir šķirnes, kuriem bumbuļi izaug pat vairāk nekā puskilogramu smagi. Tāpat ir ļoti agras šķirnes, ko var ievākt jau krietni  pirms Jāņiem, jūnija sākumā. Tā ir izteikta vasaras kartupeļu šķirne, ko nevar saglabāt ziemai. Šķirne `Rivjēra` ļauj izbaudīt jaunā kartupeļa garšu un smaržu,” ar savu biznesa piedāvājumu iepazīstina Ilze.

Taču pavisam unikāls un vēl ļoti maz iepazīts ir Ilzes izaudzētais izmēģinājuma produkts – viscaur tumši zilvioleta kartupeļu šķirne. “Ir liels pieprasījums. Tas pierāda, ka cilvēkiem ir interese izmēģināt, saprast, kā tos gatavot. Kafejnīcas tos ņem un izmanto ēdienu dekoru gatavošanai. Mēs paši esam izmēģinājuši gan frī kartupeļus gatavot, gan vārīt. Interesanti, ka eļļa nekrāsojas, bet ūdens vārot gan iekrāsojas,” stāsta biznesa idejas autore.

Kartupeļu audzēšanu izvēlējušies, jo tos vajadzēs vienmēr. “Gribas ieviest arī kaut ko jaunu šajā nozarē mūsu pusē. Vīramātei ir piens, krējums, biezpiens, sviests. Kartupeļu audzēšana mums nodrošina pašu galdu – īstenībā esam sevi gana nodrošinājuši, atliek uz veikalu tikai pēc maizes aiziet.” Ilze prāto, ka varētu kooperēties ar vietējiem citu dārzeņu audzētājiem un veidot pārtikas grozu ar tiešo piegādi mājās. “Cilvēkiem ir mainījusies izpratne par lauksaimnieciskās pārtikas sagādi, viņiem vairs nav jāiet vai jābrauc uz tirgu,” secinājusi kartupeļu audzētāja. Uz iespēju veidot kompleksu pasūtījumu norāda arī žūrijas pārstāvji.

 Trāpīt uz aktualitāti

Lai arī šajā reizē Baiba Brokāne savas biznesa idejas neizklāsta plašāk, tikai īsi izskicē savu redzējumu, tomēr ar to vien pietiek, lai viena viņas ideja iegūtu ievērību un ieteikumu no žūrijas puses – rīkoties! Baiba uzsver, ka patlaban viņas galvenā prioritāte ir bērniņa audzināšana, tomēr saskata ieguldījumu iegūtajā profesijā. Proti, viņa vēlas savu stomatoloģijas privātpraksi bērniem.

G. Reķēns uzsver, ka tas patlaban Liepājā un apkaimē ir ļoti aktuāls temats – jo bērnu zobārstu trūkst, rindas ir garas. “Pašvaldības tagad šādai idejai būtu pretimnākošas,” viņš iedrošina. Baiba nesen pārcēlusies no galvaspilsētas uz Liepājas apkaimi un ir gandarīta, ka viņas profesijai te būtu ieguldījums un atbalsts. Žūrijas pārstāvji un pārējie apmācību dalībnieki rosina viņu pēc iespējas ātrāk lemt par darba gaitu sākšanu.

 Nenolemt sevi nabadzībai

Pēdējo piecu gadu laikā uzņēmējdarbības apmācības Liepājā pabeiguši 68 cilvēki, informē LLKC Liepājas biroja vadītājs un uzņēmējdarbības konsultants Aleksejs Kačanovs. Konkursa “Laukiem būt!” mērķauditorija un apmācību dalībnieki pārsvarā ir gados jauni cilvēki. Žūrijas pārstāve, “Lavendervillas” saimniece Zane Gusta zina teikt, ka no 2016. gada mācībām, kurās piedalījās 12 jaunieši, savas biznesa idejas īstenojuši vismaz četri. Tas esot gana daudz.

Attīstības finanšu institūcijas “Altum” pārstāvis Kārlis Jozeps visiem mācību dalībniekiem un biznesa ideju prezentētājiem norāda, ka viņu idejas ir diezgan piezemētas – nepieciešams vairāk izvirzīt ambīcijas, būt pārliecinātākiem un nebaidīties ieguldīt laiku, enerģiju un naudu, lai pēc iespējas ātrāk varētu gūt peļņu. “Jūs nemaz necerat nopelnīt, jums vajadzīga lielāka motivācija! Citādi nav saprotams, kādēļ vispār iet biznesā. Nenolemiet sevi nabadzībai!” rosina K. Jozeps. Viņš salīdzina, ka citviet konkursa dalībnieki izvirza maksimālus mērķus, piemēram, iekļūt ar savu ražojumu visos veikalos, kas liek ātrāk virzīties uz mērķi un kārtīgi strādāt. Savukārt Z. Gusta, kura ir konkursa “Laukiem būt!” dalībniece, atminas, ka toreiz eksperti ieteikuši pretējo – ka idejas jāpiezemē. Viņa arī akcentē to, ka dažreiz, kā ir arī viņas gadījumā, labāk ir netiekties pēc kvantitātes, bet maksimāli pievienot savam produktam pievienoto vērtību.

Mācību dalībnieki diskusijā uzsver, ka nevēlas nonākt kredītu jūgā. “Man, piemēram, ir ļoti bail ņemt lielus kredītus! Ja nu kas...” žūrijai atzīst Inese. Vienisprātis ar viņu ir citi, paužot, ka labāk maksimāli iegulda tik, cik paši spēj sakrāt un nopelnīt, vienlaikus saglabājot arī algotu darbu kā stabilitātes garantu. Uzņēmējdarbība, ņemot vērā dažādos tās pastāvēšanas un funkcionēšanas riskus, būtu kā blakus nodarbošanās. Taču dalībnieki uzsver, ka ir laimīgi un novērtē iespēju atgriezties laukos. Kurš gan cits to darīšot?

 Mācības organizētas Valsts Lauku tīkla aktivitātes “Atbalsts lauku jauniešiem uzņēmējdarbības veicināšanai” ietvaros.

 Liene Andersone-Kolosova,

laikraksta “Kursas Laiks” žurnāliste

Foto: Dainis Ģelzis