Darbu svešās zemēs nomaina pret tēva sētu

Pastrādājusi svešās zemēs, Daiga Zerne ir pārliecināta, ka viņas īstā vietā ir dzimtajos Iršos. „Nekur nav viegli, bet tomēr labāk kā Spānijā lasīt mandarīnus, ir saimniekot savās mājas,” teic Daiga.

Augumā sīka, bet ar lielu dūšu, viņa, gluži kā Sprīdītis, zina, kur ir viņas laimes zeme. Daigas vecāki Marija Rupaine un Pēteris Rutkovskis 2005. gadā izveidoja bioloģisko zemnieku saimniecību „Cīrulīši”. Pagājušā gada nogalē tēvs saimniecības vadības grožus nodevis meitas rokās. Ciemojoties Iršu pagasta „Vilkārēs”, kur dzīvo Daiga ar vecākiem un astoņus gadu veco dēlēnu, šķita, ka ir sācies siena laiks. „Šovasar sienu savākt būs grūti, gatavojam skābbarību,” stāsta jaunā saimniece. Bioloģiskā zemnieku saimniecība „Cīrulīši” nodarbojas ar piena lopkopību. „Pašreiz mums ir 26 galvas: 12 slaucamas govis, buļļi un teļi. Kopā ar mežu apsaimniekojam apmēram 31 ha zemes, kā arī ir nomājamās platības. Strādnieku mums nav, ar visu tiekam galā paši, nepieciešamības gadījumā izmantojam citu zemnieku saimniecību pakalpojumus, labi sadzīvojam ar kaimiņiem un viens otram izpalīdzam,” ar „Cīrulīšiem” iepazīstina Daiga. Mūsu saruna raisās pagalmā pie dīķa. Turpat netālu ir piena māja, kurai līdzās iecerēts uzcelt jaunu kūti. Pirms gadiem desmit piena māja uzcelta, kā arī slaukšanas iekārtas iegādātas par ES projektu atbalstu. Doma par jaunu kūti noteikti taps par īstenību, jo pašiem ir savi kokmateriāli un Daigas tēvam –namdara prasmes. Saulainajā dienā aplokā mierīgi ganījās gan Latvijas brūnās piena devējas, gan raibaļas. Piens no „Cīrulīšiem” tiek vests uz Jēkabpils piena kombinātu. „Vasarā izslaukums ir pietiekams, grūtāk ir ziemas mēnešos. Esam bioloģiskā saimniecība, dažādas ķimikālijas neizmantojam. Ir žēl, ka piens no bioloģiskajām saimniecībām tiek sajaukts kopā ar pienu no parastajām saimniecībām. Pašreiz par pienu maksā 0,24 centus litrā. Grāmatvedību un barības aprēķinus veicu pati, bet vienmēr noder vecāku padoms,” atzīst Daiga.

„Raksturīgi, ka pašreiz Kokneses novadā zemnieku saimniecības no vecākiem pārņem jaunieši, kas pastrādājuši ārzemēs,” šo pozitīvo tendenci uzteic Ineta Sproģe. Iršēniete Daiga ir viena no viņiem. Tie pāris gadi, kas pagājuši, strādājot Spānijā un Holandē, bijusi laba iespēja nopelnīt, bet ilgas pēc mājām, dzimtā Iršu stūrīša, atvedušas atpakaļ. „Atgriezos, vispirms ieguvu auto vadīšanas tiesības, tad Vecbebru profesionālajā un vispārizglītojošā internātvidusskolā pabeidzu lauksaimniecības speciālista kursus, pēc tam izmantoju iespēju apgūt arī konditora specialitāti. Kūku cepšana tagad ir mans vaļasprieks,” stāsta uzņēmīgā meitene. Pārņemt no tēva saimniecību ir gan izaicinājums, gan apzināta izvēle savu turpmāko dzīvi saistīt ar laukiem. Prieks par jauniešiem, kuriem vecāki ir rādījuši paraugu, kā saimniekot. Savukārt Daigas tēvs tikai nosmej: „Man mazāk darba un mazāk atbildības!”

Kādu Daiga redz saimniecības nākotni? „Uzcelt jaunu kūti, izmantot visas iespējas ar projektu palīdzību modernizēt saimniecību, domāt par tehnikas iegādi, sētas labiekārtošanu.  Pašreiz gaidām atbildi par iesniegto projektu jauno lauksaimnieku atbalstam,” stāsta Daiga. Bet viņas tēvs, pamatojoties uz savu saimniekošanas pieredzi, teic, ka jaunajiem zemniekiem būtu nepieciešams lielāks valsts atbalsts.

Daiga nav vienīgā jaunā saimniece, kas Iršos pārņem vecāku saimniecību. Tāpat prieks par Raivi Kalniņu, kurš aktīvi sācis saimniekot vecāku bioloģiskajā saimniecībā, kas audzē gaļas lopus. Arī Raivis mācās un aktīvi domā, kā pilnveidot un uzlabot saimniecību. Tikai diemžēl siena laiks zemniekiem ir ļoti aizņemts un saruna šoreiz ar viņu izpalika.

Ineta Sproģe,

LLKC Kokneses novada lauku attīstības konsultante

Foto: Ineta Sproģe