Dravnieka Žaņa Jesko stāsts – bites izcēla no vecāsmātes pūralādes

Žanis Jesko Rēzeknes novada Nagļu pagastā jau deviņus gadus nodarbojas ar biškopību, nomainot darbu akadēmiskajā vidē uz dzīvi laukos. Žanim šobrīd ir 35 bišu saimes. Lai gan biškopībā Latvijā ir pietiekami liela konkurence, Žanim ir izdevies nostabilizēties un justies droši.

Bites nomierina – tā, apskatot savu bišu dravu, saka bitenieks Žanis Jesko. Dravā  Žanis jūtas droši un iet bez speciālā bitenieka tērpa, kas var pasargāt no bišu dzēlieniem.

Bites esot jāpazīst un jāsaprot, kad pie tām var droši iet. Šis pavasaris salīdzinājumā ar aizvadīto biškopībai ir veiksmīgāks. Apskatot stropus, Žanis secina, ka drīz varēs ievākt pirmo medu.

“Kā man viens labs paziņa pirms dažām nedēļām jautāja: tu esi miljonārs vai neesi? Un šodien es saku: es esmu multimiljonārs, ja rēķina pēc bitēm, pēc bišu skaita,” joko Žanis Jesko.

Darbs ar bitēm Žanim sācies nejauši, bet varētu teikt – liktenīgi. 2009. gadā, vectēva mājās “Dzipšļos”  saņemot spietojošas bites, aizsākušās viņa bitenieka gaitas.

“Vectēvs jau bija aizgājis aizsaulē, un atvaļinājumā biju atbraucis māju paskatīties. Tur viss aizaudzis un pamests, tur veca klētiņa, un skatos, ka pa jumta kori ārā lido bites. Man tolaik par bitēm  saprašana bija kā lielākajai daļai – bites un medus. Vecmamma bija ciema biteniece, bija bitenieka lietas, un es – kā mācēju, tā saņēmu bites, tagad es noteikti tā nedarītu. Viņas bija pūralādē ielaidušās. Tā no vecāsmātes pūralādes es bites izcēlu.”

Žanis 11 gadus pavadījis Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. Tur gan studējis, gan vēlāk arī strādājis. Tomēr viņu nevilina pilsētas dzīve,  labāk jūtas laukos: klusumā  un mierā. Taču arī biškopībā zinātne lieti noder.

“Akadēmiskais nav mani pametis, zinātniskā pieeja un izpēte nāk līdzi. Tā ir kā pozitīva slimība, jo, ja kaut kas notiek, gribas to pamatojumu, saprast, kāpēc tā notiek, un saprast risinājumus.”

Žanis pats ir izveidojis vairākas iekārtas, kas palīdz bitenieka darbā. Viņš aicina doties uz garāžu un rāda  ledusskapim līdzīgu iekārtu, ko varētu nodēvēt par siltuma skapi. Iekārtā medus tiek atkausēts. “Kontrolē temperatūru atkarībā no medus veida: +38, +39 vai +40 grādi. Divu, trīs diennakšu laikā medus no cieta kļūst šķidrs. Medus nezaudē pilnīgi nekādas īpašības, ja tiek atlaidināts korektā temperatūrā, netiek pārkarsēts,” skaidro biškopis.

Blakus šai iekārtai stāv cita, lielāka – ziedputekšņu kalte. Vēl Žanis izveidojis tvaika vaska presi un saules vaska kausētāju. Iekārtas tiek  izgatavotas gan ekonomisko apsvērumu dēļ, gan tāpēc,  ka Žani aizrauj tehniski izaicinājumi.

Lai piesaistītu finansējumu saimniecības attīstībai, viņš īstenojis vairākus projektus. 2016. gadā ir saņēmis Latvijas Biškopības biedrības  apbalvojumu “Gada jaunais biškopis”.

Žanim šobrīd ir 35  bišu saimes. Jautājot, vai nenožēlo to, ka, no pilsētas un akadēmiskās vides aiziedams, pirms deviņiem gadiem savu dzīvi saistīja ar laukiem un biškopību, bitenieks vien atjoko, ka nožēlojot to, ka nav to izdarījis jau krietni ātrāk. Bites ir kļuvušas par Žaņa Jesko dzīvesveidu.

Sagatavoja Lāsma Zute,

Latgales Reģionālās televīzijas žurnaliste

Foto no  Žaņa Jesko personīgā arhīva