Jauniešu sapņi īstenojas

Timšānu ģimenes saimniecība darbojas no 2011. gada un galvenokārt balstās uz graudkopību un gaļas lopu audzēšanu, bet nu jau Timšānu ģimenes vārds tiek saistīts arī ar mūsu klimatam neierastāku kultūru audzēšanu. Ienākot siltajās un mājīgajās telpās, tiek griezti un galdā likti pašaudzētie arbūzi un melones. Smaidot Ineta Timšāne stāsta: „Ir pirmais gads. Sākām ar apjomu, kas pārsniedz pašu vajadzības. Un tagad melones, arbūzus realizējam Rīgā. Tā jau beigās sanāk – citi dabū, savējiem nekā.”

Sākums visam ir pavisam vienkāršs – vēlme darīt ko savu, attīstīt savas ieceres un strādāt sev. Ineta droši uzsver: „Gribam būt daudznozaru saimniecība, un ar vīru esam uz viena viļņa! Daudz runājam un spriežam par lauksaimniecību. Viņam – graudi, lopi; man – papīri un tagad arī sava saimniecība. Uzsākt savu nebija bail. Esmu agronoms, jau iepriekš biju saskārusies arī ar papīru darbu. Paši kārtojam grāmatvedību, rakstām projektus, arī bankām pieteikumi tiek rakstīti pašu spēkiem. Jāķeras tik visam klāt! Kā radās ideja? Ļoti vienkārši – man garšo arbūzi. Bērnības garša... Saslimu ar ideju un sapratu, ka tas ir reāli izdarāms Latvijā. Sāku ar zirņiem, kabačiem, redzu, ka iet! Un tagad arī melones un arbūzi, bet rēķinos, ka būs tukšie gadi. Riskēt vajag, bet ar prātu. Pamats ir apgūts, bet nianšu ir daudz. Šajā gadā izkristalizējās, kādas šķirnes jāaudzē. Pirgajā gadā tomēr atpelnījāmies.”

Jaunajā saimniecībā ir daudz ieguldīts un liels darbs izdarīts. iena no panākumu atslēgām ir ģimenes atbalsts un saskaņa. Ineta stāsta: „Siltumnīca tika no jauna uzcelta, plēvju tuneļi – uz lauka. Bet garša, piemēram, melonēm, nemainās – vai audzē siltumnīcā, vai ārā, arī klāt neko nelikām, tik laistījām. Vietas gan siltumnīcā maz, no 800 stādiem iekšā tik 50. Vienīgi arbūziem ir nepieciešami tiešie saules stari, vieglāk ir likt ārā. Esmu tā saslimusi ar to visu... Vīrs jau smejot saka – parunāsim par graudiem. Daudz darām gan kopā, gan atsevišķi. Vīram ir zelta rokas! Un viņš arī spēja celties pa naktīm, lai kurinātu siltumnīcu, es modinātāju nedzirdu.” Ineta uzsver, ka siltumnīcā temperatūra jāuztur vienmērīga, jābūt +18 grādiem. Audzējot arbūzus un melones, neiztikt arī bez dažādiem draudiem, kas ir kurmji, peles, tripsis, kas bojājot melones, ir laputis uz dēstiem. Protams, arī dažādas slimības, piemēram, vīrusu slimības mēdzot pārmesties no kabačiem uz arbūziem. Ineta stāsta: „Jau ziemā sākas gatavošanās sezonai, papīri ir skaisti sakārtoti, notiek sēklu izvēle. Un tad darbs agrā pavasarī. Kabači, arbūzi, melones dīgst 5, 6 dienas. Aprīlī sākas darbs siltumnīcā. Jūnija sākumā zem plēves ārā stādām arbūzus. Ir jāmeklē lauki, kur salnas neķer. Un tad jau visi lauka darbi. Jūlija beigas, augusts – sākam garšot, bet septembra izskaņā, vēl ir ko vākt. Stādus paši audzējam un jau esam pieraduši pie saldajām šķirnēm. Darba ir ļoti daudz. Ir arī tāds brīdis, kad šķiet, ka kaut kas nebūs kārtībā, bet, kad esi uz lauka – tad atkal ir labi. Noticu, kad redz arbūzu.”

Ieskicējot šībrīža situāciju lauksaimniecībā un jauno saimnieku iespējas, Ineta uzsver, ka ir jādomā, kurā nozarē uzsākt darbību, jāizvērtē riski, jādomā par attīstības veicināšanu un ir jābūt lielai pārliecībai par ieceri, jo īpaši sākumā. Jebkur, prasot pēc finansiālā atbalsta, būs jāspēj pierādīt sava dzīvotspēja un potenciāls, bet arī valstij vajadzētu iet pretī jaunajiem. „Domāju, ka jaunajiem zemniekiem, lauksaimniekiem varētu būt nodokļu atvieglojumi,  daudzas lietas jaunajiem tas varētu atvieglot. Pirmajos piecos gados vajag, lai jaunais attīstās, jo sākumā jau nav to resursu, tehnikas. Jāņem kredīti, neiztikt bez galvotāja, bankas skatās apgrozījumu, bet, ja viss aiziet nodokļos... Kā visiem, arī mums sākumā bija grūti, ka jāpaņem pirmais kredīts, ka jāpierāda, ka esi dzīvotspējīgs. Mūsu gadījumā – graudi bija stabilitāte, iesākām ar gaļas lopiem, bija arī dārzeņi. Mums ir daudznozaru saimniecība. Katru nozari attīstām. Gribam lielus apjomus, jo ir, kur realizēt, vajag tehniku, gribam ņemt darbiniekus. Bet idejas realizējam visas, kas ir. Tagad ir doma par dārzeņu pārstrādi. Lai attīstītos, kā daudzi, gaidām projektus. Sirds ir tik daudz, ka visi plāni šķiet tik reāli!” stāsta Ineta. Darbs sniedz gan gandarījumu, gan rūpes, un ir jāiemācās vienkārši uz kādu brīdi atslēgties. „Man tā ir riteņbraukšana, kā joga,” teic Ineta, „ir savi maršruti. Sava smarža. Mežs, ūdens... Tā var atgūt mieru. Mums ir draugi, kuri liek tikties, un ģimene – ar svētkiem. Svinam un daudz! Ģimene – enerģijas avots numur viens. Ir arī jānovērtē vieta. Kurš cels to mūsu novadu, ja ne mēs paši. Svešumā jau vienmēr ilgojas pēc mājām, bet saprotu, ka ne visi te var atrast darbu, bet domāju, ka vajag to, ko vari paveikt, realizēt tajā vietā, kur esi nonācis. Nesūkstieties, vajag iet, jautāt, ierosināt, jo pašvaldībā jau arī nevar vienmēr visu zina, ko vajag,” stāsta Ineta un smejot piebilst: “Kaut kā nepienāk „vairāk laika”. Es jau arī varu sūkstīties, ka kaut kas nav tā. Ar vīru kopā pa abām saimniecībām. Rēķināmies ar laika trūkumu. Grūtībās ir jārod varianti, kā pārkāpt tām pāri. Ir svarīgs atbalsts. Mums vecāki ir balsts, mēģinām, lai arī viņiem varam palīdzēt.”

Šogad arbūzu un meloņu audzēšanā ir aizvadīts pārbaudes gads un pati Ineta atzīst, ka tā tomēr ir riskanta nozare, aukstā jūlija dēļ  arbūzi esot uz pusi mazāki un aukstās naktīs sprāgst, no zaudējumiem neizbēgt. „Bet tomēr arbūzi ir forši,” teic Ineta, „Ātri var novākt. Ir trīs nogatavošanās pazīmes: viena – krāsa, tad – kā arbūzs guļ uz lauka, tad jāskatās arbūza kātiņš un notiek visiem zināmā klauvēšana. Dodot citiem melones un arbūzus ir tādas kā bailes, jo pats nezini, kas iekšā. Risku vienmēr ir daudz, pat tas, ka mums lauks pie ceļa. (Smejas.) Bet neko nedarīt arī nav interesanti.”

Marija Rēķe,

Ilūkstes un Daugavpils novada uzņēmējdarbības konsultante

Foto: no Inetas Timšānes arhīva