Kaļ plānus un izmēģina ko jaunu

LLKC Dobeles nodaļa rīkoja mācības tiem lauku uzņēmējiem, kuri interesējas par mājražošanu un lauku tūrismu.

Divas dienas notika teorētiskās lekcijas, savukārt trešajā mācību dienā dalībniekiem bija iespēja apmeklēt vairākas saimniecības Auces un Tērvetes novadā. Daļa no tām jau šajā nozarē strādā, bet dažu saimnieki vēl tikai apsver šādu iespēju, lai gan tur tiešām ir, ko redzēt un baudīt. Šoreiz par Tērvetes novada īpašo zivju zupu, sprogainajām aitām un tango smiltsērkšķos.

Smarža, kas neļāva gulēt                          

Tērvetes pagasta SIA „A.R.D. Mēnestiņš” no 2011. gada pieder daudzu garāmbraucēju iecienītā tirdzniecības vieta līdzās Kroņauces krustojumam. Jau vairāk nekā trīs mēnešus te var iegādāties arī mājās ceptus našķus.

– Protams, strādājot vietā, kur ikdienā piestāj daudz garāmbraucēju, sortimentā jābūt pīrādziņiem, smalkmaizītēm, picām, jo tie ir ļoti pieprasīti, – par jauno nodarbi stāsta uzņēmuma vadītāja Anda Muceniece. – Sākumā tos iegādājāmies no ražotājiem, līdz Raimonda (LLKC Dobeles nodaļas uzņēmējdarbības konsultante Raimonda Ribikauska, – I. C.) man pajautāja, kāpēc gan es nevarētu reģistrēties kā mājražotāja un cept šos izstrādājumus pati. Padomāju un nolēmu – kāpēc gan ne? Aprīlī visa nepieciešamā dokumentācija bija nokārtota, atlika vien uzsākt darbošanos.

Anda smejas – nekad nebūtu domājusi, ka no aromāta, kas citkārt liek parādīties siekalām mutē, ātri vien var kļūt tik slikti, ka nav iespējams pat normāli pagulēt. Tā bijusi pirmā mācība, ka ar cepšanu jānodarbojas citā ēkā, nevis savas dzīvesvietas virtuvē. Tāpēc tagad šim nolūkam tiek izmantota blakus esošā māja. Plātsmaizes, pīrādziņi un picas tiek cepti trīs reizes nedēļā un realizēti veikalā, kur tos jau atzinīgi novērtējuši klienti, no kuriem daudzi interesējas arī par iespēju gardumus pasūtīt. Vienā reizē tiek izcepts aptuveni 60 picu, 40 cīsiņu mīklā, ap pussimts pīrādziņu un plātsmaizes.

Ar lēmumu „Anneniekos” nesteidzas

Tagad „Anneniekos”, kur dzīvo Mucenieku ģimene, tiek apsvērts priekšlikums par viesu uzņemšanu. Teorētiski tam ir visi priekšnosacījumi, jo mājas atrodas ļoti skaistā vietā, pašā Kroņauces ūdenskrātuves krastā. Tiesa, šajā jomā Mucenieku saime nesteidz pieņemt lēmumu. Savulaik viņi jau piedāvāja viesu nama un pirts pakalpojumus, tomēr pēc laika sapratuši, ka nav gatavi tam, ka sētā ik nedēļas nogali izklaidējas sveši cilvēki. Tomēr ideju, ka „Anneniekus” varētu izmantot kā vietu, kur ļaudīm, kas ieradušies apmeklēt Tērvetes dabas parku, pēc tam kādu stundu atvilkt elpu, nobaudot saimnieces ceptos pīrāgus un turpat izmakšķerēto zivju zupu, izbraukt ar laivu, varētu apsvērt, pieļauj Anda.

– Idejas jau ir dažādas, bet ir jādomā, cik tās ir reāli īstenojamas. Protams, nav viegli ik pārdienu celties agri no rīta un cept, jo esmu arī viena no „Mēnestiņa” pārdevējām. Kā gan citādi lai vislabāk izprot klientu vēlmes un vajadzības, ja neesi tajā visā „iekšā”? Joprojām mēdzu noraudzīties uz tā saucamo lielo „Mēnestiņu” – vai kas tur varētu būt par viesu namu! Bet pagaidām šis „projekts” mums ir par dārgu. Zinot, ka viesu nami lielāko peļņu gūst vasarā, nez vai ziemā spētu nomaksāt kredītmaksājumus. Ir jāsabalansē vēlmes un iespējas. Jādomā par reālākām lietām. Teiksim, tagad aktuāla ir jaudīgākas konditorejas krāsniņas iegāde. Un gan jau tā būs!         

Apartamentu „lielais projekts”

Apartamenti „Ores”, kas atrodas vien 600 metrus no Tērvetes dabas parka un iekārtoti teju 300 gadus vecā baznīckroga ēkā, ar savu savdabīgo, senatnīgo interjeru jau ir iekarojuši klientu sirdis, lai gan darbojas vien no pagājušās vasaras. Uzņēmuma saimnieks Madars Sondars saka, ka ne mirkli nav nožēlojis, ka pirms četriem gadiem kopā ar ģimeni izlēmis no galvaspilsētas pārcelties atpakaļ dzimtajā pusē un vecajai ēkai atgriezt seno spozmi, kaut arī darba apjoms bijis milzīgs. Taujāts par tuvākajiem nākotnes plāniem, Madars sacīja, ka šobrīd lielākais viņa „projekts” ir rast iespēju nomainīt ēkas veco šīfera jumtu. Ņemot vērā, ka platība ir iespaidīga, šim nolūkam nepieciešama arī liela naudas summa. Ir doma apartamentos ievilkt apkuri, lai varētu uzņemt apmeklētājus arī gada aukstajos mēnešos, kā arī nākotnē vienu no nama pašlaik neapdzīvotajām daļām atvēlēt kāda aroda meistaram, lai tur interesenti varētu gan iepazīt aroda nianses, gan iegādāties produkciju. Uzņēmējs pārliecināts – lai radītu veiksmīgu tūrisma produktu, nav nepieciešami milzu ieguldījumi, galvenais ir izjust un saglabāt katras vietas īpašo noskaņu.

Piemiņas istaba tēvam

Savukārt „Dzintarlāču”, kas plašākai sabiedrībai pazīstami ar saviem  tradicionālajiem Tulpju svētkiem, smiltsērkšķu sulām un ievārījumiem, saimnieks Gundars Lācis joko – ir grūti dažos teikumos pastāstīt par visu, ko saimniecībā dara. Dažkārt pat paši mājinieki nespējot saprast, pa kuru laiku paspēj gan apkopt smiltsērkšķu stādījumus, gan audzēt vairākus simtus tulpju šķirņu, nodarboties ar mājražošanu, cepot kūkas, un pat interesentiem ierādīt Argentīnas tango soļus.

– Jā, esam zināmi kā lauku tūrisma saimniecība, un cilvēki brauc. Kaut arī mums ir savulaik uzcelta brīvdienu māja, kur ir gan pirts, gan vietas nakšņošanai, pagaidām tajā viesus nelaižam. Kad būs sakārtota elektroapgāde, šo ēku atkal „uzpucēsim”, un tad – laipni lūdzam! Vēlos ar laiku iekārtot piemiņas telpu savam tēvam Dzintaram Lācim, kurš reiz bija slavens riteņbraucējs, piedalījies divās olimpiskajās spēlēs. Arī dzīvojamo māju vajag sakārtot. Tā kā plānu daudz, vien jāstrādā! 

„Punktu” pieliek zosis

Stašinsku ģimenes Bukaišu pagasta „Ābelītes” ir „īsta pērle” ne tikai ļaudīm ar lauksaimniecisko izglītību, lai papildinātu savas zināšanas, bet arī jaunākajai paaudzei, jo te vienuviet aplūkojami tādu šķirņu dzīvnieki, kas Latvijā nav bieži sastopami. „Ābelītes” saime iegādājās 2007. gadā. Saimniece Ilona stāsta, ka tolaik īpašums bija 20 ha aizaugušas zemes un pussagruvušas ēkas. Raugoties apkārt, tam gan ir grūti noticēt.

– Ģimenes apspriedē nolēmām, ka savā saimniecībā saimniekosim bioloģiski. Ja gribam būt pavisam precīzi, saimniecība nav pat bioloģiska, bet biodinamiska. Tas nozīmē, ka mēs ne tikai neizmantojam nekādas ķimikālijas, bet cenšamies dzīvot saskaņā ar dabu, – Ilona saka, cenšoties to izskaidrot ar vienkāršu piemēru.                                                                                      

Vispirms „Ābelīšu” ganībās dodas liellopi. Galvenā te audzēto liellopu šķirne ir „galoveji”, kas slaveni ar savu pieticību un augstvērtīgo gaļu. Ganāmpulka dažādošanai te audzē arī pinkainos „hailanderus” un rāmos „angusus”, tomēr no pēdējiem nodomāts pakāpeniski atbrīvoties. Jāpiebilst, ka Bukaišos tiek audzēts tīršķirnes „galoveju” vaislas materiāls, kas sertificēts arī Lielbritānijas Galoveju audzētāju asociācijā. Pēc tam liellopus nomaina aitas („Ābelītēs” audzē Vācijas Merino šķirni), kas noēd nākamo zāles „slāni”, papildus ar saviem nagiem augsni it kā uzirdinot un veicot ganību atjaunošanu. Kopā ar blējējām ganās arī dažas kazas, kas savukārt notiesā to, ko pārējie mājlopi uzskatījuši par negaršīgu, kā arī lieliski tiek galā ar kārkliem – tādus ganībās un novadgrāvjos nesastapsiet. „Punktu uz i” uzliek mājputni – zosis un tītari. Līdz šim tie iegādāti sezonāli vasaras sākumā, bet šogad Stašinski nolēmuši pamēģināt zosis paturēt uz ziemu un likt perēt. Šīs „komandas” uzdevums ir tikt galā ar kaitēkļiem un parazītiem. Piemēram, gliemežus, kuru savulaik ganībās bija ļoti daudz, nu nāksies pameklēt.

Zāles fermeri

Protams, paralēli pamatražošanai, lai nodrošinātu efektīvu saimniekošanu, „Ābelītēs” ir augļu dārzs, aug dārzeņi, iegādāti pirmie pieci diezgan eksotiskie Mangalicas šķirnes rukši, uzsākot arī netradicionālo cūkkopību. Šīs cūkas to sprogainās vilnas dēļ sauc arī par aitu cūkām, un to audzēšana ir būtiski atšķirīga no tradicionālās cūkkopības, jo tās uzturā daudz izmanto zāli un dārzeņus un var iztikt arī bez spēkbarības, kā arī tās var augu gadu dzīvot ārā. Arī tām ir savs uzdevums – ar šņukuriem papildus uzrušināt ganības.

– Mūsu mērķis nav saražot pēc iespējas vairāk, bet gan darīt to kvalitatīvi, bez ķimikālijām. Mēdzam sevi saukt par zāles fermeriem, jo rīkojamies saskaņā ar dabu, – teic Ilona.  

Indra Cehanoviča,

laikraksta „Zemgale” nodaļas redaktore

Foto: Raimonda Ribikauska,

LLKC Dobeles nodaļas uzņēmējdarbības konsultante