Kas ir Zaļais pārtikas iepirkums un ko tas ietekmē?

Arvien vairāk tiek runāts par to, ka mums jādomā ilgtspējīgi. Tas nozīmē, ka nevar visu laiku domāt tikai par lielāku peļņu, bet ekonomiskie rādītāji jāsabalansē ar vides un sociālās labklājības jautājumiem.

Eksperti uzskata, ka to mēs katrs ikdienā varam panākt, mainot ēdienkarti un pārtikas patēriņa paradumus. Viņi iesaka domāt par vietējo lauksaimnieku un mazo ražotāju iesaisti, kā arī īsāku ražošanas, transporta un pārtikas produkcijas iepakošanas ķēdi. Pēc ekspertu domām, ēst vietējo produkciju patērētājiem ir ļoti pareiza izvēle. Tas atjaunotu starp patērētājiem un lauksaimniekiem tādas attiecības, kas lauksaimniekiem garantētu stabilus ienākumus un kas sargātu vides pamatelementus, kuri viņiem nepieciešami, lai varētu veiksmīgi un ilgi uzturēt savas saimniecības, piemēram, veselīgu augsni, bioloģisko daudzveidību un veicinātu klimata stabilitāti.

Pārtikas sistēmā industrializētajā pasaulē dominē lieli, privāti uzņēmumi, un ražošana koncentrēta telpiski un strukturāli, kā rezultātā tiek nodrošināta augsta līmeņa ražošana, bet rodas arī daudz negatīvu vides un sociālo ārējo faktoru.

Konvencionālā pārtikas ķēde ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ilgtspējīgas attīstības jomā. Šīs globālās loģistikas ķēdes lepojas ar to, ka tajās pārtikas ražošana nav cieši saistīta ar dabu un sezonalitāti un ka tās  spēj saražot lētu pārtiku, nodrošinot zemākās cenas.

Skatoties tikai uz pašreizējo ekonomisko pamatu, tā tas ir, bet plašākā, ilgtspējīgākā skatījumā konvencionālās pārtikas ķēdes satur slēptās izmaksas, kas parādās citur – arvien pieaugošos veselības aprūpes rēķinos, kaitējumā videi un zaudējumos ražotājiem un lauku ekonomikai.

Vietējā ražotāja un patērētāja mijiedarbība paredz, ka ražotājs ar pārtiku nodrošina vietējo tirgu. Darbojoties vietējā tirgū, ražotājam lielā mērā pastāv individuāls kontakts ar patērētāju, tāpēc arī vietējā tirgū būtisku lomu spēlē indivīdam pietuvināta preču – investīciju apmaiņa, kas balstās uz abpusēju uzticību. Tomēr vietējā tirgū vietējā sabiedrība var izvirzīt noteiktas prasības pārtikas ražotājam, un šo prasību ievērošana ir pārtikas ražotāja godaprāta jautājums. Savukārt patērētāja jeb vietējās sabiedrības apņemšanās investēt ir arī jautājums par uzticību, lokālpatriotismu un vēlmi investēt vietējā ekonomikā. Svarīgi apzināties, ka darbošanās vietējā tirgū notiek formālās ekonomikas ietvaros, tāpēc, iesaistoties šajos procesos, ar nodokļiem ražotājs un patērētājs investē arī valsts, t. sk. arī vietējās sabiedrības uzturēšanā un attīstībā.

Latvijas lauksaimniecības ministrs Kaspars Gerhards uzsver: “Pilnvērtīga vietējo, pašmāju produktu izmantošana ēdināšanas nozarē, it sevišķi – valsts un pašvaldību institūcijās, var sniegt būtiskus ieguvumus kā valsts iedzīvotājiem, tā arī lauksaimniecības nozaru attīstībai un valsts tautsaimniecībai kopumā. Tas ir veselīgs vietējā ražojuma produkts mūsu bērniem skolās, cilvēkiem ārstniecības iestādēs, aprūpes centros, kā arī citur. Vienlaikus tas ir arī atbalsts tiem cilvēkiem, kuri ar smagu darbu rūpējas par to, lai ikviena valsts iedzīvotāja pārtikas grozā būtu izvēles iespēja ielikt kvalitatīvu vietējo produktu – kartupeļus, burkānus, maizi, pienu, sieru, gaļu, kā arī citus produktus.”

Kā tajā visā iekļaujas Zaļais publiskais iepirkums (turpmāk ZPI)?

Vietējās pārtikas produkcijas realizācijas apjoma palielināšanā būtiska loma ir sabiedriskajam sektoram, kad pašvaldību publiskajos pārtikas produkcijas iepirkumos tiek palielināta vietējā teritorijā ražotās produkcijas daļa. Zaļais publiskais iepirkums ir instruments, kas tiešā veidā stimulē un nodrošina vietējās produkcijas realizācijas apjomu palielināšanos. Veikt iepirkumu atbilstoši ZPI principiem nozīmē pārliecināties, ka iepirktās preces vai pakalpojumi ir ar vismazāko iespējamo ietekmi uz vidi un pozitīvu sociālo iespaidu. Līdz ar to arī pārtikas produktu izvēlei ir liela nozīme gan samazinot ietekmi uz vidi, gan arī rūpējoties par cilvēku veselību.

Ar ZPI saprot sistemātisku vides un sociālo nosacījumu integrēšanu visās ar preču un pakalpojumu iepirkumu saistītās darbībās. Tas ir viens no vides politikas instrumentiem, ar kura palīdzību ir iespējams samazināt ietekmi uz vidi, veicināt sociālus uzlabojumus, kā arī panākt ietaupījumus budžetā.

Zaļais publiskais iepirkums kļūst par prioritāru uzdevum arī Latvijā, jo sabiedriskais sektors veido nozīmīgu daļu no pārtikas patēriņa, tādēļ ir viens no efektīvākajiem pašvaldības instrumentiem ilgtspējīgas pārtikas ražošanas un patēriņa veicināšanā.

Pieredze liecina, ka cena ir izšķirīgais faktors sabiedriskajā ēdināšanā. Finanšu spiediens ir visnozīmīgākais šķērslis ilgtspējīgu iepirkumu īstenošanā. Vietējie pārtikas ražotāji ir spiesti konkurēt ar lieliem un pat daudznacionāliem pārtikas un vairumtirdzniecības uzņēmumiem. Vietējā pārtika, kopumā vērtējot, ir dārgāka, jo tai ir mazi ražošanas apjomi un augstas piegādes izmaksas. Tāpēc vietējie pārtikas ražotāji jāatbalsta ar dažādiem papildu nosacījumiem, lai viņi saglabātu konkurētspēju iepirkumā, saimnieciskā izdevīguma kritērijus veidojot tādus, kas dotu priekšroku vietējam pārtikas ražotājam.

Kādi ir Zaļā iepirkuma kritēriji, kā tos izmantot vietējās produkcijas veicināšanā, kā arī, kā Latvijā ar to veicas: par to lasiet nākamajos rakstos.

Inita Krivašonoka,
LLKC Lauku attīstības nodaļas projektu vadītāja