“Piesaule” audzē lielogu dzērvenes

Zemnieku saimniecībā “Piesaule” pirmie lielogu dzērveņu stādījumi tika ierīkoti 1994. gadā, tikai 0,12 ha platībā, Sārāju purvā Valdemārpils lauku teritorijā. Pakāpeniski stādījumi palielināti no pašu iegūtā un pirktā stādāmā materiāla, un pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilgas darbošanās pašreiz dzērvenāju platība sasniedz 15 ha. 

Izmēģinātas vairākas lielogu dzērveņu šķirnes, un šobrīd laukos sastopamas septiņas dažādas. Visvairāk stādījumu ir ar ‘Steven’, ‘Pilgrim’ un ‘Bergman’ šķirnēm. Ražojošie stādījumi vairumā hektāru ir nodrošināti ar ūdens smidzināšanas sistēmu pretsalnu aizsardzībai. Dabiskā veidā dzērveņu audzēšana izvērtusies par daļēji izstrādātā purva rekultivēšanas metodi.

Latvijas dzērveņu audzētājiem 2016. gads bija neražas gads, jo gadījās niknas salnas. Tikai trijās dzērveņu saimniecībās izturēja tehnikas un laistīšanas nodrošinājums. Savukārt 2017. gads aizvadīts ar viduvēju ražu. Ogu aizmešanos un attīstību ietekmēja saules trūkums un arī sausums vasaras mēnešos Kurzemes pusē. 

Saimnieko Brālīšu ģimene

Šobrīd saimniecībā notiek paaudžu maiņa. Brālīšu ģimenē ir trīs paaudzes, un pašreizējais īpašnieks Viesturs Brālītis lēnām pārformē dzērveņu audzi vidējai paaudzei – dēlam Dailim Brālītim, kurš saimniecībā ir izgudrotājs un konstruktors, 24 gadus nepārtraukti savu laiku un spēkus veltījis saimniecībai. Daiļa darbs ir pamatu pamats saimniecības attīstībai. Sezonas laikā viņš sagatavo laukus jaunu stādījumu ierīkošanai, kopj esošos stādījumus, vāc ražu. Ziemā remontē esošo tehniku un rada jaunus dzērveņu novākšanas kombainus un citas tehniskas vienības, kas nav nopērkamas gatavas, bet ir nepieciešamas dzērveņu audzēšanas, novākšanas un pirmapstrādes procesā. Dailis ir guvis gan kolēģu, gan Talsu novada domes atzinību par sasniegumiem, īstenojot jauninājumus dzērveņu nozares attīstībā. Sieva Zanda savukārt ir Daiļa uzticīga atbalstītāja un palīdz jebkurā jautājumā, kas jārisina saimniecībā un ģimenē. Saimnieki nākotnē vēlētos redzēt saimniecības izaugsmi par mūsdienīgu uzņēmumu, kurā iesaistītos arī jaunākā paaudze. Pašreiz dēli Salvis un Edgars strādā augsti attīstītu tehnoloģiju uzņēmumos, bet meita Aiva vēl ir skolniece.

Pats iepriecinošākais ir tas, ka divdesmit gadu laikā kopš pirmajām ražām Sārāju purvā z/s “Piesaule” ir spējusi izdzīvot. Sākumā tā bija piemājas saimniecība, kur strādāts pēc algotā darba, bet pakāpeniski veidojusies par uzņēmumu, kas ir pierādījis, ka spēj kopt un novākt dzērvenes lielākās platībās – gan finansiāli izdevīgi, gan bez ķimikālijām.

Līdz šim, lai ražu realizētu, nav bijis nepārvaramu grūtību. Lielākais izaicinājums pirms 12 gadiem bijis saldēšanas un glabāšanas vietas trūkums, jo tad audzētājs nonāk pie izvēles – vai realizēt ogas zemāk par pašizmaksu, lai tikai nebūtu jāredz, kā tava darba augļi aiziet bojā, vai pirkt glabāšanas pakalpojumu, kas tajā laikā bija dārgi. Šis nervu drudzis bijis daudz nepatīkamāks pat par smago fizisko darbu purvā – aukstumā un slapjumā. 

Bioloģiskā saimniekošana

Kopš pašiem pirmsākumiem saimniecība ievēro vides prasības, ka purvā ķimikāliju lietošana nav atļauta, un ar prieku saimniekojuši zaļi. 2017. gadā uzsākta bioloģiskās audzēšanas sertifikācija, kas noteikti palīdzēs pārdot savu ražu stabilāk un piesaistīs bioloģisko produktu pārstrādātājus. Sertificēt dzērveņu audzētavu kā bioloģisku saimniecību līdz šim kavēja tas, ka saimniecībā nebija līdera, kas vēlētos savu laiku veltīt birokrātiskajai šī saimniekošanas veida pusei. LLKC organizētais apmācību kurss “Uz tirgu vērsta bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošana” bija iespēja tuvu mājām gūt atbildes uz visiem teorētiskajiem un lielu daļu praktiskajiem jautājumiem, lai spertu izlēmīgu soli. 

ASV uzzinātais

Latvijas Dzērveņu audzētāju asociācija ar Zemkopības ministrijas atbalstu 2000. gadā devās pieredzes braucienā uz ASV. Z/s “Piesaule” saimnieki pārliecinājās, ka lielogu dzērvene ir tā ogu kultūra, kuru pat ļoti sekmīgi varētu audzēt arī Latvijā. Te tajā laikā vēl nenotika komerciāla lielogu dzērveņu audzēšana, jo nebija pieredzes un piemērotas agrotehnikas. No Amerikas tika atvests 150 gadus vecs ogu šķirotājs un iegādāts arī stādāmais materiāls lielākā apjomā. Latvijā šis ogu šķirotājs tika “saklonēts” un savas cerības attaisno vēl šobrīd. Gūtā pieredze ASV bija liels ieguvums, jo bija iespēja satikties ar atvērtu un draudzīgu audzētāju, kas ir retums. Vai tiešām mūsos saskata konkurentus? Iespējams. Bet diemžēl purvi, kas būtu piemēroti dzērveņu audzēšanai, ir izīrēti uz ilgiem gadu desmitiem ārzemju kūdras izstrādātāju uzņēmumiem. Tikmēr amerikāņi zina, ka šī lauksaimniecības nozare ienesīguma ziņā starp visām kultūrām ir otrajā vietā pasaulē. Protams, pēc zināmām investīcijām.

Dižbrūkleņu dzimtā vieta ir Amerika, un arī šobrīd tās tur tiek audzētas lielās platībās. Ar zinātnieku palīdzību ir radītas šķirnes, kuru ražība ir 50–60 t/ha. ASV mārketinga speciālisti atrod realizācijas iespējas pat tādās valstīs, kur dzērvenes un brūklenes nekad nav bijušas pazīstamas – Ķīna, Japāna, Austrālija u. c. Tāpēc arī Latvijas ogu pārstrādātājiem ir iespēja iekļūt šajos tirgos. Audzētāji ar katru gadu sastopas ar lielāku un lielāku pieprasījumu, bet tā kā stādījumu platības ir salīdzinoši mazas, pārstrādāji spiesti pirkt ASV audzētās ogas. Arī cenas ir atšķirīgas apjoma dēļ. Ogas Eiropā un Latvijā ieved no ASV, Kanādas.Latvijā ir vairāki pārstrādes uzņēmumi, kuriem nepieciešamas 70–80 tonnas labas kvalitātes dzērveņu gadā. Tie apzināti strādā ar klientiem ASV, Japānā un citur, kuri pieprasa Latvijā audzētas ogas. 

Kooperācijas pieredze

Deviņdesmito gadu vidū tika nodibināta Dzērveņu audzētāju asociācija, kura sākumā piesaistīja ap simts interesentu. Tajā laikā lielākajai daļai biedru dzērvenes vispār pat nebija iestādītas. Bija interesenti, kas brauca uz Botānisko dārzu un izmēģinājuma lauku Kalnciemā, kur arī tika iegādāts stādāmais materiāls. Pēc pāris gadiem padsmit cilvēkiem jau bija sastādītas dobītes, un viņi cits pie brauca apgūt pieredzi. Vēl pēc pieciem gadiem ap 12 audzētājiem bija vismaz pushektārs ar dzērvenēm. 2004. gadā dzērveņu audzētāji nodibināja LPKS “Ziemeļoga” ar mērķi apvienoties ražojošajām saimniecībām un nodrošināt kopīgus pasūtījumus. Kooperatīvā darboties sāka septiņi audzētāji, šobrīd ir 14 biedri. Kopš dibināšanas brīža līdz šim laikam Zanda Brālīte ir valdes priekšsēdētāja. Īstenoti divi lieli projekti. Viens ir saldētavas celtniecība kopīgi ar bijušo “Pure Food”. Otrs ir dzērveņu popularizēšanas projekts, kura laikā bija daudz reklāmas žurnālos, radio, televīzijā. Radās daudz sekotāju, kas nozīmē, ka audzētāji tika ievēroti. Labākais, kas šajā projektā patika Zandai, bija daudzās tikšanās pasākumos skolās, kuros ar dzērvenēm bērnus iepazīstināja atraktīvs radio dīdžejs. Patērētāju skaits aug nepārtraukti. Audzētāju skaits gan nepalielinās, jo potenciālajiem dzērveņu audzētājiem ir jāpiedalās valsts rīkotajās izsolēs par īres tiesībām. Latvijā kūdras purvos pamatā saimnieko ārzemju kūdras izstrādātāju uzņēmumi. Privāto kūdras purvu ir ļoti maz. Izstrādāti kūdras purvi nebūs pilnvērtīgi dzērveņu nozares attīstībai. Sarkanais zelta drudzis Latvijai, iespējams, ies secen.

Pēdējos desmit gados izveidojušās tikai četras jaunas dzērveņu saimniecības. Lielākais realizētais pasūtījums kooperatīvam vienam piegādātājam bijis apmēram 70 tonnas lielogu dzērveņu!

Pagājušā gada aprīlī z/s “Piesaule” iesaistījās vēl vienā kooperatīvā, proti, tā ir viens no LPKS “Talsu novada garša” dibinātājiem. Šis kooperatīvs, kura mērķis ir apvienot Talsu novada mazos ražotājus un mājražotājus, ir iedvesmojis z/s “Piesaule” pievērsties arī mājražošanai un sagatavot degustācijas produktus. Ražas laikā saimniecībā iegriežas tūristi, kuriem tiks parādīti mājās viegli pagatavojami, veselīgi un gardi produkti no lielogu dzērvenēm. 

Izaudzēt, novākt, pārdot un aizmirst!

Brālīšu ģimene sākumā vēroja un analizēja savas saimniecības un kolēģu darbību, lai atrastu piemērotāko attīstības modeli. Sākumā visi ceļi it kā ir vaļā, un tā ir liela spriedze izvēlēties savējo, jo iespēju ir daudz, bet resursi – ierobežoti. Saimniecība ir izmēģinājusi dažādus ogu realizācijas veidus – gan tirgot tirgū, gan gatavot pārstrādes produktus, gan pirkt pārstrādes pakalpojumus. Lai saimniecība varētu izdzīvot, ir vajadzīgs zināms ienākumu apjoms, un izdevumi to nedrīkst pārsniegt. Saimnieki vienmēr atceras, ka katrai darbībai pretī ir izmaksas. Piemēram, braucot uz tirgu, tu neesi sezonas laikā darbā saimniecībā, tāpat ir degvielas izmaksas, taču nav garantijas, cik varēsi pārdot. Saimniecība nonāca pie sava ceļa, kura moto izteica Dailis: “Es tagad gribu izaudzēt, novākt, pārdot un aizmirst, lai būtu kāda atelpa”. Lai to varētu izpildīt, vajadzēja ieguldīt resursus stādīšanā, paplašinot platības, un risināt, kā efektīvi novākt ražu. Šobrīd saimniecībā novāktās ogas 99,9% tiek pārdotas vairumtirdzniecībā, un šos 99,9% no 15 ha audzes arī novāc kombains. Cilvēki lasa sev tikai tur, kur kombains netiek klāt. Kredītsaistību saimniecībā nav. Vienmēr ir dzīvojuši taupīgi, jo  galvenais, kad sākas ražas sezona, lai būtu līdzekļi un resursi ražas novākšanas uzsākšanai. Tas noteikti ir tādēļ, ka Brālīšu ģimenes cilvēki vienmēr turējušies pie principa – nepalikt nevienam parādā ne santīma! Spilgti palicis atmiņā vecākā kolēģa A. Špata teiciens – jācenšas būt pašpietiekamam. Respektīvi, tu nevari tērēt vairāk nekā nopelni. Ja arī aizņemies, tad tikai tik, cik īsā laikā vari atdot! 

Uzziņai

Lielogu dzērvenes satur vērtīgas fizioloģiski aktīvās vielas – benzoskābi, salicilskābi, fenolus – antioksidantus, bioflavonoīdus – rūgtvielas, kas normalizē holesterīna līmeni. Dzērvenēs ir pektīnvielas, kas saista un izvada no organisma smagos metālus. Lielogu dzērvenes ierindojušās nozīmīgāko funkcionālās pārtikas produktu sarakstā pasaulē, tādēļ iesakām lietot ikvienam, it īpaši šajā, vīrusu periodā.

Katrīna Kļimovska, LLKC Talsu nodaļas uzņēmējdarbības konsultante