“Pils restorānā” iecienītākās ir vēlās brokastis

Saruna ar Krāslavas “Pils restorāna” īpašnieci un jauno uzņēmēju Veroniku Parinovu.

– Veronika, pastāstiet, kā jūs sevi saistījāt ar ēdināšanas sfēru?

– Tas ir ļoti skaļi teikts, vēl joprojām es sevi ar to saistu ļoti nosacīti, lai gan man pieder “Pils restorāns”. Īstenībā es vēl nejūtos kā liels un patstāvīgs uzņēmējs vai ēdinātājs, lai gan šī sezona ir traki, bet veiksmīgi aizvadīta, un ir sarīkoti un aizvadīti vairāki pasākumi. Laikam ir laiks ar sevi lepoties, bet es vēl joprojām īsti neapzinos, kas notiek, tai pašā laikā klāt visiem ikdienas darbiem restorānā nāk rūpes par manām atvasēm, kas ar dzīvo un aug tepat uz vietas.

Bet kopumā gatavot man ir paticis kopš agras bērnības. Restorānā maltīti gatavo mans vīrs, bez viņa es noteikti nebūtu iesaistījusies šajā sfērā, jo restorāna pamats ir pavārs, un bez laba pavāra nav iespējams uzsākt ēdināšanu. Tas ir liels informācijas apjoms, kā arī praktiskās zināšanas, bez kurām tu neko nevarēsi iesākt, kaut arī zinot it kā visu par un ap virtuvi. Jāsaprot vēl arī tas, ka “mājas virtuve” un profesionālā virtuve ir divas absolūti dažādas lietas, savā pamatā un sākumā. Pirms kāda laika, izbeidzot ķīmijas studijas Rīgā, vecākiem bija ļoti taisnīga nostāja: “Ja tu nestudē, tad apgādā sevi pats”. Tā, lūk, iekārtojos darbā kafejnīcā, un tā sākās šis ceļš ēdināšanās sfērā. Ja tev šī nodarbe ļoti patīk un aizrauj, tad, es uzskatu, ka šis ir ceļš vienā virzienā, un tu visu dzīvi saistīsi ar ēdienu. Vai nu tu būsi ēdiena baudītājs, braucot apkārt pasaulei “gastronomiskajās” tūrēs meklēt ideālo garšu, vai arī būsi ēdinātājs un atradīsi to ideālo garšu savā virtuvē, un līdz ar to darīsi pasauli skaistāku un garšīgāku, sniedzot cilvēkiem šo gastronomisko baudu. Un tā jau ir aizvadīti pirmie desmit darba gadi ēdināšanas sfērā.

Ar laiku, mainot darba vietas Rīgas restorānos un strādājot bārā, un virtuvē tikai piepalīdzot. Man visvairāk patīk gatavot desertus. Patreiz mums gan siltos, gan aukstos ēdienus gatavo viens pavārs, bet nākotnē   saskatu to, ka katram “galdam” būs savs pavārs. Galvenais jau, lai patīk to, ko tu dari, un, ja tev ir vēlme sasniegt attiecīgos mērķus, tad tu “rukā” arī bez brīvdienām un garas darba stundas. Strādājot Rīgā, radās ideja par savu restorānu, bet tad mēs izdomājām, ka vēlamies dzīvot Krāslavā.

– Vai ģimene atbalstīja darbošanos jūsu izvēlētajā uzņēmējdarbībā?

– Ģimene ir lielākais atbalsts, tieši vecāki bija tie, kuri ieteica griezties pašvaldībā par iespēju piedalīties izsoles konkursā un nomāt restorānam telpas, kur jau bija izveidota profesionāla virtuve, ar aprīkojumu un tehniku. Vecāki atbalsta ne tikai materiāli, jo restorāns sākotnēji prasīja lielus ieguldījumus mēbelēs un traukos, bet pats būtiskākais ir morālais atbalsts.

– Kā radās nosaukums “Pils restorāns?”

– Tapa pēkšņi un nāca pats no sevis, jo telpas atrodas pils kompleksā, līdz ar to bija diezgan loģiski. Gatavojam visu ēdienkarti paši, ne vienmēr tas ir lēti, bet, sadarbojoties ar vietējiem uzņēmējiem un mājražotājiem, cenšamies iepirkt vietējās izejvielas. Restorāna pamats ir ēdiena gatavošana pēc pasūtījuma, tāpēc droši sevi noteicām, ka esam restorāns. 

– Ar kādām grūtībām jūs saskārāties, uzsākot uzņēmējdarbību?

– Apzinājāmies, ka mēs darbosimies mazā pilsētā un sākumā būsim nezināmi cilvēkiem, un tās bija lielākās grūtības. Daudz darba tika ieguldīts pašreklāmā. Kā arī telpu noma un uzturēšanas maksa izrādījās diezgan “nedraudzīga”. Sākums bija grūts, jo mēs rēķinājāmies tikai ar sevi un saviem spēkiem, bet, pateicoties dažādiem interneta rīkiem un cilvēkiem, kuri jau ir bijuši pie mums “Pils restorānā”, esam aptvēruši savu klientu loku, un esam pamanīti, pašreiz strādājot esam droši, ka algu varēsim nopelnīt gan sev, gan saviem darbiniekiem.

– Kāds ir jūsu produkts?

– “Pils restorāna” produkts ir “brančs”, jo tā visā pasaulē ir izplatīta lieta, ka tu samaksājot konkrētu naudas summu, vari mieloties, cik daudz tu vēlies. Pats izvēlies, kādu ēdienu paņem no “zviedru galda” un cik daudz. Brančs ļauj cilvēkiem izbaudīt to ēdienu, kas ir iepaticies, nenormētā daudzumā.

– Kas ir jūsu palīgi “Pils restorānā”?

– Lielākie palīgi joprojām ir vecāki, jo viņiem ir vislielākā dzīves pieredze. Vecāki daudz ceļo un no saviem ceļojumiem atved visādus jaunievedumus, ar kuriem tad pie pusdienu galda padalās, un, saliekot prātus kopā, varam ieviest arī savā restorānā, kas savukārt ļauj radīt kaut ko nebijušu, bet atbilstošu šim reģionam.

Saprotot, ka restorānā nevar viens cilvēks izdarīt visu, izveidojām darba komandu, jo vienlaikus ģenerēt idejas un veikt saimnieciskos darbus nav iespējams. Ieklausāmies cits citā, organizējot visus nepieciešamos darbus, līdz ar to uzlabojot apkalpošanu un produktu.

– Ar ko jūs aizraujaties brīvajā laikā?

– Brīvajā laikā mēs izbraucam ar ģimeni mazos ceļojumos tepat pa Latviju, jo mums ir divas atvases, kuras prasa kopīgu pavadīšanas laiku. Patīk rokdarbi, vēlos iemācīties izšūt sev un savai ģimenei, iespējams,  nākotnē arī kaut ko no tā pārdodot. Patīk muzicēt un dejot, mūsu ģimenei patīk darīt visu un pamazām.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?

– Restorānu par tādu kā “darbu” neuzskatu, es to vairāk uzskatu par aizraušanos, kas visus mūs vieno un rada mums prieku. Tāpēc es nenogurstu kā no standarta darba.

Nākotnē mēs vēlētos pārcelties uz savām personīgajām restorāna telpām, lai samazinātu izdevumus, bet arī tam ir jāiekrāj finanses. Vēlētos atvērt vēl vismaz divas restorāna lokācijas vietas, bet tas ir tuvākā vai tālākā nākotnē.

Vēlētos uzbūvēt savu ģimenes māju, tam jau ir iegādāts zemes pleķītis.

– Ko ieteiktu jaunajiem uzņēmējiem?

– Es novēlētu darīt vairāk, nekā esi plānojis un sapņojis, jo tikai grūtības, kurās sevi ieliec, rada stimulu attīstīties, un tikai tā var iet uz priekšu. Vienkārši ņemt un darīt, sasniegt mērķi, darot visu, ne tikai to, kas patīk, tas ir mans iekšējais spars un dzinulis.

Artūrs Pavļukevičs,
LLKC Krāslavas birojs