Rīdzinieki vietējiem izgriež pogas ar... sparģeļiem!

Rīdziniekiem, mediju pārstāvjiem Sandrai un Jānim Kropiem, un abu vecākajai māsai, bioloģei Mārai Kropai-Rusovičai, tikko beidzās viņu mazā biznesa ienesīgākais laiks. Vietējo preču veikaliņā Radīts Salacgrīvas novadā varēja skatīt un pirkt viņu ģimenes uzņēmuma Mazzaru sparģeļi audzēto delikatesi.

Maija sākumā sparģeļu piedāvājums radīja pircējiem pārsteigumu.

– Cilvēki nāca, pacilāja rokās buntītes, prasīja, kas tos audzē. Sapratām, ka pircēju nebūs, iekams viņi nezinās, kā sparģeļi garšo. Sākām viņiem dot dzinumus nobaudīt zaļus. Tie tiešām ir garšīgi, – apliecina veikala darbiniece Marita Upīte-Birkenberga. Lai gan vitamīniem un minerālvielām bagātie, svaigi grieztie gardumi, kam nav kaloriju, maksāja pat 14 eiro/kg, salacgrīvieši mazos iepakojumus palēnām sāka pirkt. Vēl plašāka iepazīšanās notika Reņģēdāju festivāla laikā. Tur LTV1 raidījumu Izziņas impulss un Ceturtā studija sejas Sandra un Jānis paši savu preci piedāvāja, ieteica labas receptes un reizē iepazinās ar daudziem potenciālajiem pircējiem. Dažs pat speciāli bija nācis skatīt un aprunāties ar abiem televīzijas cilvēkiem. Vēlāk labās atsauksmes par sparģeļiem, ko viņi paši ik dienu ēd un ir iecienījuši, radīja abiem pozitīvo emociju lavīnu.

Jāpaskaidro, ka Svētciema pusē pie savas vecmāmiņas Martas Tompas visi trīs Kropu bērni aizvadījuši daudz savu bērnības vasaru. Tomēr, ja neskaita biešu kaplēšanu, sīpolu un burkānu ravēšanu un siena vākšanu, šī ir viņu pirmā pieredze lauksaimniecībā. Sandra ir žurnāliste ar maģistres grādu vides zinātnē, Jānis pēc specialitātes politologs, bet Māra – bioloģe, kas darbojas pārtikas uzņēmumu kvalitātes sertifikācijas jomā. No sarunu biedru starojošajām sejām noprotams, ka Latvijā vēl pasvešie sparģeļi viņus nav pievīluši.

Dzimtas īpašumā esošā lauksaimniecības zeme ilgus gadus lika ģimenei lauzīt galvu, ko savos laukos darīt. Domu par sparģeļiem rosināja vecākā māsa. Māra kā bioloģe rada kontaktus ar sparģeļu audzētājiem Vācijā, kuri pirms trim gadiem pirmajam hektāram zemes pārdeva 15 000 stādu un neliedza savus padomus. Visi kopā izlēma riskēt un pamēģināt. Pērn viņi jau grieza pirmos dzinumus, ko gan ar draugiem un radiem notiesāja paši. Ar lielu prieku visi šopavasar atklāja, ka beidzot ir arī, ko pārdot. Sparģeļus Kropi piegādāja arī dažiem veikaliem un restorāniem Rīgā. Tie griezti tikai no pirmā lauka, jo otrs, kurā pērn iestādīja tikpat stādu, cik pirmajā, vēl aug un pieņemas spēkā. Sandra un Jānis gan neatklāj, cik bieži viņiem, intelektuālā darba veicējiem, šopavasar sāpēja mugura vai rokas, tomēr teic, ka visa 2 ha platība ir viņu vairākkārt pārrāpota.

– Nepieļaujam domu, ka varētu strādāt ar pesticīdiem. Gribam ēst veselīgi un to pašu piedāvāt sparģeļu pircējiem, tāpēc kopā ar izpalīdzīgiem kaimiņiem laukus ravējam. Rindstarpas gan uzrušina tehnika, bet dobes kaplējam paši. Pērn, kad ļoti bieži lija, tas bija jādara pat vairākas reizes. Jāpateicas mūsu mammai Anitai. Viņa nesen kopā ar kaimiņieni visu izravēja pāris nedēļās, – stāsta Sandra un Jānis.

Sparģeļi jāgulda zemē 40 cm dziļumā, tādēļ vagas dzītas ar īpašu arklu un stādīts ar rokām. Daži kaimiņi smīkņājuši, ka rīdzinieki nesaprot, ko īsti dara, tomēr citi tikpat ieinteresēti gaidīja, kas no tā iznāks. Arī ātraudzīgo sparģeļu griešana ir smalka lieta. Jāzina, kurš dzinums der, kas vēl atstājams, jo nevar novicot visus pēc kārtas. Jānis no kolēģiem, Latvijas Radio žurnālistiem, dzirdējis, ka audzēšanai Latvijā jau pirmās brīvvalsts laikā it kā ievesti sparģeļu stādi. Viņš pieļauj, ka tāpēc lauku sētās tie sastopami puķu dobēs un tiek izmantoti ziedu pušķiem. Nupat dažus vārgus stiebriņus viņš manījis augam arī kāpās pie Liepājas. Noticējuši, ka eksperiments tiešām izvēršas biznesā, tagad jaunieši tajā metušies ar azartu.

Sandra stāsta: – Reņģēdāju festivāls Salacgrīvā bija brīnišķīgs pasākums. Man gan bija sāpīgi, ja kāds vienaldzīgi pagāja mums garām, bet daudz vairāk bija tādu cilvēku, kuri teica, ka dzinumi garšo pēc zaļiem zirņiem un ir lieliski. Tas reizē bija mūsu pūliņu novērtējums. Sākumā paši nedomājām, ka viss izvērsīsies tik nopietni. Paldies arī salacgrīviešiem par sapratni un atsaucību!

Tikpat liels satraukums bijis pusdienot Ainažos, restorānā Pļavas, kur šefpavārs ēdienkartē speciāli iekļāvis dažādas sparģeļu maltītes – sākot ar salātiem un beidzot ar kārtīgu silto ēdienu. Licies, ka tiem vēl jūtams pašu roku pieskāriens. Brālis māsu papildina, sacīdams, ka darba pienākumi visiem ir līdztiesīgi sadalīti. Viņš joko, ka Māra iecelta par galveno kvalitātes kontrolieri ar lielākajam pilnvarām citus komandēt. Viņas ziņā ir pats audzēšanas process, sparģeļu mēslošana un citi knifi, bet vīrs Vladislavs parasti rūpējas par tehniku. Uz sparģeļu griešanu viņi mainās, brauc tie, kuri var, jo gadās, ka nav iespējams izbrīvēt laiku darbā. Pašiem tie arī jānosver, jāsaliek papīra maisiņos un jāpiegādā. Viņiem bija jābūt ļoti mobiliem, jo ātraudzīgais augs nav ilgi uzglabājams un bija ātri jāizmanto.

– Ceļš no Rīgas līdz Svētciemam ir sīkums. Dažkārt Rīgas sastrēgumos jāpavada ilgāks laiks. Braucot esmu atgājusi no dienas darba uzdevumiem un noskaņojusies laukiem. Man šeit vienmēr ir paticis, – staro Sandra.

Šonedēļ viņi veica pēdējās piegādes un atvadījās no produkcijas iepircējiem līdz nākamajam pavasarim. Pagaidām ģimene vēl nav apkopojusi grāmatvedību un ieņēmumi nav aprēķināti. Visticamāk, ka izdevumus tie pirmajā pārdošanas gadā vēl nesegs, bet skaidrs, ka nākamgad izdosies labāk. Kropi uzskata, ka pirmais ražas gads bijis veiksmīgs. Rudenī abus laukus nopļaus un tad tie gaidīs ziemu. Vaicāti, kā sparģeļi pārdzīvo Ziemeļvidzemes klimatu, viņi spriež, ka dziļi zemē liels sals tiem netiek klāt. Tie arī tagad, vasaras lielajā sausumā, nav izvārguši. Nākamajā gadā darbu apjoms dubultosies, jo pavasarī jaunie stublāji būs griežami arī otrā laukā, kur tie šobrīd zied dzelteniem, sīkiem ziediņiem.

Laikraksta “Auseklis” žurnālistes Gunitas Ozoliņas teksts un foto