Šefanovsku ģimene uz dzīvi laukos pārcēlās apzināti

Ilze un Aivars Šefanovski, kuri izaudzinājuši piecus bērnus, uz dzīvi laukos 1986. gadā pārcēlušies apzināti. Aivars ir ventspilnieks, Ilze dzimusi Kandavā, bet kopš septiņu gadu vecuma dzīvojusi Piltenē. «Pilsēta – tas nav man!» saka Ilze. Sākums gan nav bijis vienkāršs, jo iegādātā māja nav bijusi apdzīvojama. «Te jau nekā nebija. Vienā istabā bija skudru pūznis, otrā bija kaza turēta, bet trešajā istabā bija saimniece dzīvojusi,» atceras Aivars. Nācies celt māju no jauna. Pirmos gadus arī nav bijis elektrības – sākumā dzīvojuši ar petrolejas lampu, pēc tam nopirkuši ģeneratoru. Elektrība pieslēgta vien 1990. gadā, kad jaunākā meita bija tikko piedzimusi.

Atveda mājās teļu

Saimniekošanu savulaik sākuši ar biškopību, jo Aivars ir biškopis un šeit ir bitēm pateicīga vieta, jo apkārt nav apstrādātas zemes, nav miglots. Paši vēl dzīvojuši Priekšpiltenē, kamēr te vēl nav bijis, kur palikt, kad jau šurp atveduši pirmo gotiņu. Ilze braukusi uz Ventspils tirgu pārdot piena produktus. Īsi pirms jaunākās meitas dzimšanas tirgošanos pārtraukusi. Pēc tam kādu laiku pienu nodevuši. Tā kā samaksa bijusi niecīga, piena lopkopību pārtraukuši. Ilze pēc tam strādājusi gan bankā, gan ar nekustamajiem īpašumiem. Tad nav bijis vaļas ar lopiem darboties. Daudz laika un enerģijas vecākiem paņēmusi arī bērnu izvadāšana uz skolu – lai dotu atvasēm labāku izglītību, 13 gadu garumā veduši bērnus mācīties V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā.

Atgriešanos pie lopkopības notikusi, pateicoties teliņam. «Ilzīte vienreiz atveda teļu mājā. Tas izauga par govi, un tā viss sākās pamazām,» atceras saimnieks. «Es tad ar īpašumiem strādāju. Aizbraucu uz Jūrkalni, viena veca tantiņa lūdz, vai nevar palīdzēt nokārtot īpašuma lietas. Es viņai palīdzu, redzu – cilvēkam nav naudas. Bet tante saka – es parādā nepalikšu, es tev, meitiņ, došu to teļu, man to nevajag tā kā tā. Es priecīga, paņemu savu teļu un atvedu mājās. Izaudzēju par govi,» stāsta Ilze.

Jāņa mātei siers jātaisa

Ilze atceras, ka sieru sākusi gatavot, kad piedzimis dēls Jānis, jo ciemos vienmēr braukuši radi un kārtīgai Jāņa mātei taču sieram bija jābūt. Šobrīd saimniecībā ir deviņas slaucamas govis, un jau daudzus gadus siera un citu produktu gatavošana Ilzei ir kļuvusi par darbu. Visu pienu viņa pārstrādā – sortimentā ir dažādi sviesti, 13 veidu sieri, krējums, jogurts un nu arī saldējums, ko Ilze gatavo aparātā, kas iegādāts ar Ventspils novada pašvaldības organizētā konkursā uzņēmējiem “SOLIS” saņemto atbalstu. Ilzes gatavotie sieri pelnīti plūkuši laurus “Novada Garšas” konkursos.

Sākumā Ilze gotiņas slaukusi ar rokām, jo licies, ka slaukt ar aparātu ir ķēpīgi, jo aparāts pēc tam jāmazgā, bet pēdējos gados tomēr izmanto slaukšanas aparātu. Daudz viņai palīdz vīrs, kurš izslauc govis tad, kad Ilze aizņemta tirdziņos. Ilze smej, ka šajā nozarē nepastāv tādas opcijas – šodien negribu strādāt un nedarīšu, jo par lopiņiem jārūpējas katru dienu. Pienu līdz nākamajai slaukšanai arī jāpārstrādā. Pēdējais atvaļinājums Šefanovskiem bijis pirms pieciem gadiem – tad vecākus aizstājis dēls Jānis.

Trešdienās Ilze tirgojas Ugālē, svētdienās – Alsungā Suitu tirgū, bet ceturtdienās piegādā produkciju mājražotāju veikaliņam Tārgalē. Ir kundes, kas brauc pēc produktiem pie Ilzes arī uz mājām. Dažkārt produkciju Ilze nogādā  kooperatīvam Kuldīgas labumi. Pirmsjāņu laikā Ilze ar sieriem dažkārt ir tirdziņā Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā. Ilze cer, ka laika pietiks drīzumā sestdienās tirgoties arī Ventspils tirgū.

Gadu gaitā izveidojies savs klientu loks, kas jau zina produkciju un zina, pēc kā nāk. Bieži gadoties tā, ka tirdziņos, zinot, ka Ilze būs, rinda sastājas jau krietni pirms viņas ierašanās. Ja ir labs laiks, Ilze uz tirdziņu paņem līdzi arī saldējuma mašīnu vai jau mājās uztaisītu, traukos safasētu saldējumu.

Šefanovski saimnieko dabai draudzīgi. Gotiņas ganās bioloģiski vērtīgās pļavās, tīrā un neskartā vidē. Tāpēc  Ilzes produkcija var lepoties ar dabisko pļavu produkta zīmolu, ko izstrādājis Latvijas Dabas fonds, lai saglabātu un vairotu dabiskās pļavas, un Dabas fonds arī ņem viņas produkciju tirgošanai tirdziņos.

13 dažādi sieri

Ilzes sieri top ar recināšanas metodi, izmantojot etiķi, citronskābi, citronu sulu vai sūkalas. It kā šāda metode pretstatā siera gatavošanai, izmantojot biezpienu, šķietot vienkāršāka, taču tik un tā esot jāpiešaujas – ja nebūs pareizā temperatūra, siers nesanāks. Tiem, kas sieru sien vienreiz gadā, Ilze iesaka to nedarīt pēdējā brīdī – neesot skaidrs, kāpēc, bet īsi pirms Jāņiem arī pieredzējušajai meistarei gadoties tā, ka nesanāk siers, biezpiens un brīžiem pat sviests. Tāpēc ieteicams taisīt sieru kādas dienas iepriekš.

Sieru receptes Ilze izdomā pati vai nolūko internetā. Šobrīd piedāvājumā esot 13 dažādi sieri – gandrīz kā Emīla nedarbos, taču ik pa laikam Ilze pamēģina kaut ko jaunu un tad dod savējiem testēt. «Tad viņi man te brīžiem izbrāķē, bet pircēji atkal saka, ka ir labs,» atklāj meistare. Sieri top ātri, bet tiem ir jāpastāv, dažkārt pat vairākas dienas, lai tas kļūtu cietāks un garšīgāks. Sortimentā ir arī cepti un kūpināti sieri. Lai iegūtu dzeltenīgāku nokrāsu, Ilze kūpināšanā izmanto alkšņa un ābeles malku. Pircēji visvairāk iecienījuši sieru ar ceptiem, kaltētiem sīpoliem un ķimeņu kūpināto sieru.

Var glabāt ilgi

Vistrakāk esot pirms Jāņiem, kad visi grib sieru, bet pagatavot var vien tik, cik var. «Cilvēki nesaprot, ka tā govs nedod man vairāk piena. To, ko prasa uz Jāņiem, reāli nevaru pagatavot. Vēl Jāņu dienā parasti taisu sieru pašiem sev, jo mums pašiem siera nepietiek,» atklāj Ilze. Klāt pienu no citiem saimniekiem viņa nepērk, jo tad nevarot garantēt kvalitāti.

Safasētu vakuumā, Ilzes sieru var uzglabāt ļoti ilgi. Arī pēc iepakojuma atvēršanas sieru var gana ilgi uzglabāt ledusskapī, tikai nedrīkstot sieru glabāt plastikāta iesaiņojumā. Esot klienti, kas sierus veduši pat uz Austrāliju. «Jūtu, ka mans siers ir aizgājis jau pa visu pasauli,» saka Ilze, bet Aivars piebilst: «Visur, kur latvieši. Un kur viņu tagad nav?»

Šefanovskiem ir 10 mazbērni, no kuriem jaunākais dzimis šogad. Mazmeitas ir labi palīgi – Helēna, kura nu jau studē, vidusskolas gados palīdzējusi gatavot sviestu, bet deviņgadīgajai Marijai patīk braukt vecmāmiņai līdzi uz tirgu. Ilze ļoti cer, ka kādam no mazbērniem interesēs pārņemt viņas arodu. Viņa ir gatava nodot savas zināšanas, jo dzīvē nekad nevarot zināt, kurā brīdī kas noderēs.

Jaunie grib dzīvot laukos

Dēls Jānis, kurš arī dzimis Jāņos, nu saimnieko tepat, kaimiņos, mājā, kur savulaik pats dzimis un audzis. Vecāki nodalījuši viņam daļu savas zemes, lai jaunā ģimene varētu patstāvīgi saimniekot, un Jānis audzē gaļas liellopus. Jānis pagājušajā gadā ir veiksmīgi startējis projektu konkursā “Atbalsts gados jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības uzsākšanai” un aktīvi darbojas savas saimniecības attīstībā. Nākotnes iecerēs ir arī lauku tūrisma attīstīšana, bet pirms tam vēl jāsakārto apkārtne un saimniecība. Izvēle par labu laukiem bijusi dabiska. «No bērnības jau viss ir darīts, redzēts, kas jādara. Ir padzīvots arī pilsētā, bet tāpat visu laiku braucām uz laukiem,» stāsta Jānis. Jānis priecājas, ka laukos ir daudz darba, tāpēc televīziju skatīties un lamāt valdību neesot laika.

Kristīne Duļbinska,

laikraksta “Ventas Balss” žurnāliste

Foto: Krists Kūla