Sveču liešanā vajadzīga liela pacietība un uzmanība

Piltenieks Rikijs Lasmanis atradis veidu, kā papildināt ģimenes budžetu, un gatavo grieztās sveces. Sākumā mājražošana notika dzīvoklī, bet tagad piltenieks īrē divas telpas pašvaldībai piederošā īpašumā.

Pēc profesijas Rikijs ir celtnieks, viņš prot arī kalēja arodu, bet zina arī to, ko nozīmē bezdarbs, jo 2. grupas invalīdam katrs darbs nav pa spēkam. Sveču liešana Rikija gadījumā ir ideāla nodarbe, jo viņš nav atkarīgs no citiem, bet pats plāno savu laiku. “Viss sākās pavisam vienkārši. Mājās bija parafīna gabals, un mēs izlējām sveces dāvaniņām. Tā lieta man iepatikās, dabūju vēl parafīnu, un sākām darboties nopietnāk. Vispirms gan neveidoju grieztās, bet parastās sveces. Viss notika mājas apstākļos. Sapratu, ka ar vienkāršām svecēm nebūšu konkurents Ventspilī ražotajām “Diānas svecēm”, tādēļ meklēju internetā kaut ko interesantāku. Pirmās grieztās sveces arī tapa mājās, pirms trim gadiem sildīšanai izmantoju gāzes plīti. Jau tad ar sievu Maiju sākām braukāt uz tirgiem un pārdot savu produkciju.”

Piltenieks savas sveces piedāvāja visa Kurzemē, ar laiku viņu sāka aicināt uz gadatirgiem, jo grieztās sveces mūspusē vēl ir retums. Nopelnītos līdzekļus Rikijs ieguldīja attīstībā, iztiekot bez kredītiem. Mājražotājs atrada arī sadarbības partnerus, – viņa sveces var iegādāties veikalos Kandavā, Ventspilī, Kuldīgā, Sabilē. Pagājušajā gadā Rikijs piedalījās novada pašvaldības izsludinātajā projektu konkursā un ieguva līdzekļus pārvietojamas parafīna sildīšanas iekārtas iegādei. Tā, tāpat kā sveču liešanai nepieciešamās izejvielas, atvesta no Ukrainas.

“Iekārta ir laba, bet nu jau varētu vēlēties lielāku, jo pieprasījums pēc svecēm ir. Ja kādam ir interese, es savā darbnīcā rādu procesu – kā viss notiek. Iesācējam grieztu sveci izveidot būs grūti, bet es ar to nodarbojos jau piekto gadu, tādēļ ir zināma pieredze, lai gan visu laiku iemācos kaut ko jaunu,” saka meistars.

Dekoratīvās sveces nav pirmās nepieciešamības prece, tādēļ ražotājam jārēķinās, ka tās nepirks katru dienu, bet ir arī savs “ražas” laiks. Tie ir Ziemassvētki, sveces labprāt pasūta jaunlaulātie un viesi, kas vēlas sveikt gaviļniekus. Rikijam ir pastāvīgi ienākumi, bet tie nav astronomiski, tādēļ visu laiku jādomā, kā pielielināt peļņu. Būtībā tas nozīmē ražot vairāk sveču, bet to apstrāde ir laikietilpīgs process. Maija palīdz Rikijam, izlejot sagataves, kuras viņš pēc tam daudzkārt –30–40 reižu – mērc krāsainā parafīnā un tikai pēc tam ķeras pie sveces griešanas. Tas ir rūpīgs darbs, kas prasa lielu pacietību un uzmanību: “Esmu ievērojis, ka rezultāts atkarīgs arī no mana garastāvokļa. Ir dienas, kad uztaisu vienu, otru, bet nekas prātīgs nesanāk, tāpēc metu mieru. Rītos parasti lakoju iepriekšējā dienā izgrieztās sveces un pēc tam taisu jaunas – ne vairāk kā desmit. Esmu pašnodarbinātais, tādēļ vakaros sēžos pie datora un kārtoju grāmatvedības dokumentus.”

Rikijs labprāt parāda, kā top svece. Sākumā sagatavi mērc parafīnā, tad aukstā ūdenī, parafīnā, tad aukstā ūdenī. Svece iekrāsojas dažādos toņos. Mērcējot to vairākkārt parafīnā, sveces galā veidojas tādas kā lāstekas. Meistars, tās nogriežot, izveido sēnīti, kurā ievieto dakti, un ir gatava vēl viena – mazāka svece. Bet lielā svece, kamēr tā ir silta, tiek mākslinieciski apstrādāta. Rikijs to pakarina uz āķa un ar nazīti uzmanīgi kārtu pa kārtai griež ziedlapiņas. Tās tūdaļ tiek salocītas, tad tiek grieztas nākamās un atkal salocītas – līdz svece gatava. Bieži svecīte tiek rotāta ar kādu dekoratīvu elementu – ziediņu, odziņu, sirsniņu, pērlīti vai krustiņu. Pēc tam sveci liek aukstā ūdens peldē, bet nākamajā dienā to var lakot.

Marlena Zvaigzne

Foto: Marlena Zvaigzne