Veterinārija kā dzīves aicinājums vai liktenīga sagadīšanās

Alūksnes novads ir viens no attālākajiem Latvijā, bet,  neskatoties uz to, jaunieši, iegūstot izglītību kādā no lielpilsētu izglītības iestādēm, tomēr atgriežas. Viens no viņiem ir veterinārārsts Aldis Drikāns.

Alūksnes puses lielo dzīvnieku ganāmpulku īpašniekiem  problēmu sagādāja veterinārārsta pieejamības trūkums, sevišķi akūtās situācijās. Praktizējošu veterinārārstu skaits šajā pusē pēdējos gados ir ļoti sarucis, kāds no speciālistiem dodas pelnītā atpūtā, kāds uzsāk darbu citur.

Te pēkšņi pie apvāršņa parādījās jauns veterinārārsts Aldis Drikāns. Viņš ir mūsējais – dzimis un audzis Alūksnes pusē. Pabeidzot Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju, devās uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti Jelgavā, lai iegūtu augstāko izglītību. Savu veterinārārsta privātpraksi Aldis uzsāka pirms sešiem gadiem. Jau 2020. gadā Alūksnes novada pašvaldība bija pamanījusi darbīgo veterinārārstu un izvirzīja Vidzemes plānošanas reģiona organizētajā uzņēmēju godināšanas pasākumā “Vidzemes stāsti 2020”. Mūsdienīgais veterinārārsts ieguva nomināciju – entuziasts.

– Aldi, vai par veterinārārstu sapņoji kļūt bērnībā?

– Laikam jau īsti nē, jo intereses bija daudzpusīgas. Dokumenti tika iesniegti vairākās fakultātēs, bet prioritāte, pateicoties vecākiem, bija veterinārmedicīna. Saņemot pozitīvu atbildi no Veterinārās fakultātes, biju ļoti apmierināts. Darbs ar dzīvniekiem nebija svešs, jo vecākiem bija 52 slaucamo govju ferma. Mācību process fakultātē nebija viegls, pasniedzēji prasīgi un stingri. Vienu brīdi šķita, ko es te daru, bet, tuvāk iepazīstoties ar kursa biedriem, sapratu, kā organizēt mācību procesu, un tad jau aizgāja.

Pabeidzot augstskolu, visi ceļi bija vaļā. Sākumā bija doma doties uz ārzemēm, lai gūtu pieredzi, vai pastrādāt kādā lielfermā. Tobrīd Aldis vairs nebija viens, bija kopā ar Liānu, kura bija viņa kursabiedrene. Liānai bija darbs Rīgā klīnikā un divi zirgi, kuriem bija nepieciešama vieta, kur mitināties. Alda vecākiem laukos bija māja, ko varēja saremontēt un tur bija vieta arī abiem zirgiem. Tie arī bija galvenie iemesli, kas atvilka jauniešus uz laukiem.

Patlaban jau izveidojies pastāvīgu klientu loks, Alda pārziņā ir 10 lielākas saimniecības, kas arī nodrošina regulārus ienākumus. Tajās tiek pavadīts vairāk laika, jo veterinārārsta darbs saimniecībā nebeidzas tikai ar ārstēšanu. Gada laikā nākas apmeklēt lielu daļu Alūksnes novada lopkopības saimniecību,  sniedzot dzemdību palīdzību, veicot ķirurģiskas manipulācijas, ārstējot akūtas virusālas un bakteriālas saslimšanas. Lauksaimniecības speciālistu trūkuma dēļ dažbrīd nākas mērot lielus attālumus uz attālākiem reģioniem. Daudz laika jāpavada  ceļā. Reizēm ir grūti sabalansēt laiku, lai apmeklētu visas saimniecības, tajā brīdī ir jāizdara izvēle un tā visbiežāk ir labvēlīga patstāvīgajiem un lojālākiem klientiem.

– Kā tu novērtē veterinārārsta darbu? Medicīnā saka tā, ja ārsts sāk domāt par naudu, tad ārsts tajā ir zudis. To pašu varētu teikt par veterinārārsta darbu, bet tagad bez naudas arī nekur netiec, ir jāiegulda aparatūrā, medikamentos, izglītībā, jāpērk grāmatas, ceļa izdevumi un jāsamaksā arī sev alga.

– Veterinārārsta darbā ļoti svarīgs ir aprīkojums un nepieciešamo medikamentu nodrošinājums, dodoties vizītē, tāpēc tika izmantots LEADER finansējums, iegādāta apvidus automašīna ar veterinārajām iekārtām un portatīvais ultrasonogrāfs, tādējādi uzlabojot pakalpojumu pieejamību, nodrošinot apkārtējos iedzīvotājus un lauksaimniekus ar moderniem un kvalitatīviem veterinārārsta pakalpojumiem. Tas deva iespēju būt mobilam jebkurā situācijā.

Lopkopības saimniecībās šodien ir svarīgi veikt ganāmpulka veselības uzraudzību kopumā, līdz ar to veterinārārsta viena no misijām ir iemācīt saviem klientiem pievērst vairāk uzmanības  profilaktiskiem pasākumiem, domāt un saimniekot ekonomiskāk. Daudzas saimniecības jau tā darbojas. Ja dzīvnieks jāsāk ārstēt, tad bieži jau ir daudz kas nokavēts. Lai veiksmīgi darbotos lopkopības nozarē, jāzina, kas ir vajadzīgs dzīvniekam, kādi apstākļi jānodrošina, lai tas būtu labi paēdis un justos komfortabli. Ne visiem lauksaimniekiem ir jānodarbojas ar lopkopību, varbūt jāatrod kāda cita nozare, ar ko darboties.

Veterinārārsts ārstē cilvēci, to iemāca jau augstskolā. Aldis saka, ka veterinārmedicīna ir kā dzīvesveids, kurā nepārtraukti jāpilnveidojas, daudz jālasa un jāmācās. Darbs nav viegls. Visgrūtākais ir sabalansēt laiku, lai pietiek darbam, ģimenei un pašam. Nu jau ģimenē ir arī dēls, līdz ar to ir divi cilvēki, kas ļoti gaida. Obligāti jāatlicina laiks pašam sev, jo svarīgi ir atpūsties, lai var sniegt kvalitatīvu pakalpojumu.   

Aldis veterinārārsta darbā saredz lielu perspektīvu un iespējas. Ja tu gribi darīt un tev ir pārliecība par to, ko tu dari, tad rezultāti neizpaliek.       

Sarmīte Svilāne,
LLKC Alūksnes biroja uzņēmējdarbības konsultante