Zemnieki projektus īsteno atbildīgi

LLKC Limbažu birojā noslēgušās vizītes 30 mazajās saimniecībās, kurās pērn tika atbalstīti projekti Lauku attīstības programmas investīciju pasākumos 2014.–2020. gadam  “Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības”.Visi iesaistītie lauksaimnieki, kuri īsteno savas ieceres, saimniekošanai iegūst 15 000 eiro ES struktūrfondu atbalsta. Saskaņā ar noteikumiem projektu rakstītāji vienlaikus ir arī konsultanti, kuriem jāuzrauga, kā viņu klientiem veicas, vai līdzekļi ieguldīti atbilstoši apstiprinātajiem mērķiem un vai nav radušās kādas atkāpes no Lauku atbalsta dienestā ( LAD) apstiprinātā. Nodaļas vadītājs Aigars Legzdiņš apsekoja visvairāk saimniecību un bija gandarīts, ka lielas kļūdas vai atkāpes no iecerētā nav konstatējis ne pats, nedz arī viņa darbinieces.

Limbažu novada Skultes pagasta “Mežkūzmas” ir neliela saimniecība ar 20 ha zemes, kas reģistrēta uz jaunā lauksaimnieka Henrija Strazdiņa vārda. Pagaidām viņš vēl ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Inženierzinību fakultātes 4. kursa students. Henrijs ar vecākiem dzīvo Rīgā un Skultes pagastā ir viņu atgūtais dzimtas īpašums. Tālab arī studijām izvēlēta lauksaimniecības nozare, ka ar saimniekošanu laukos saistās gan paša, gan viņa vecāku cerības.

No gaisa tobrīd sijājās smalks lietutiņš un vējš plosīja koku zarus, kad abi ar saimnieku pārlūkoja Henrija saimniecību. Varēja pat iztikt bez komentāriem, jo viss padarītais bija redzams kā uz plaukstas. Henrijs ir izvēlējies saviem apstākļiem piemērotu saimniekošanas veidu – augļkopību un dārzeņkopību,  un tieši rudenī vislabāk skatāms, kas izaudzēts un kur vēl jāiegulda darbs. Henrijs vispirms rādīja par piešķirtajiem projekta līdzekļiem nopirkto Japānā ražoto mini traktoru, kas gan neizlikās īpaši mazs. Tāpat viņam bija paredzēts iegādāties frēzi, kas arī ir nopirkta un jau likta lietā. Jaunais saimnieks ar tehniku bija apmierinātas un drīz vien veda ciemiņu nevis pie bietēm, kāpostiem un burkāniem, bet uz savu dārzu, kur pavasarī iestādītas rudens un vasaras avenes. Stādi bija pirkti par piešķirtajiem līdzekļiem.

– Mēs trīs vietās iestādījām ogulājus. Vasaras avenes padevās labi, bet daļa rudens stādu karstumā un sausumā aizgāja bojā. Gandrīz visu vasaru mums šeit neuzlija lietus, un viss ļoti izkalta, – klāsta Henrijs. Viņa teikto apstiprina abi izraktie dīķi, kuru pamatnes izkaltušas tik lielām un dziļām plaisām, ka pat rudenī vēl nav aizvilkušās. Avenājiem redzamas arī ogas, bet pirmo ražu šoruden vēl nevāc, lai augu spēks koncentrējas uz saknēm. A. Legzdiņš, kurš pēc diploma ir dārzkopis, dod padomu, kā jaunajam saimniekam labāk rīkoties.  

Kopumā iespaids par jauno saimnieku un visu saimniecību ir labs. Henrija senču senāk apdzīvotais nams gan nav atjaunots, bet ir uzbūvētas dažas koka saimniecības ēkas, pirts un jauns, neliels dzīvojamais nams, kur rīdziniekiem pa vasaru apmesties. Protams, ka ģimene studentam ir kā klints. Bez tās palīdzības ar dārzeņiem neko lielu viņš nebūtu iesācis, jo darbarokas vajadzīgas gan pie sēšanas un stādīšanas, gan ravējot un novācot augļus. Un neizskatās, ka pilsētniekiem trūktu prasmju. Ir veikti arī daži eksperimenti. Daļa senāk stādītas aveņu rindas apbūvēta ar plēves tuneli, un skaidri redzams, ka ogu krūmi tajā ir leknāki nekā zem klajas debess. Henrijs piktojas, ka ābeļdārza ražai vajadzēja būt lielākai, un viņš vēl īsti nav sapratis, kāpēc tās skopojas. Tomēr dažām ābelēm augļi ir lieli un skaisti.

Vaicāts par augļu un dārzeņu realizāciju, students stāsta interesantu pieredzi. Viņa ģimenei ļoti labā vietā, Ķīpsalā, kur apgrozās daudz cilvēku, ir sava tirdzniecības lete. Dārzeņi tur aizejot rūkdami, lai tikai spētu novākt un piegādāt. Reizēm to pat pietrūkst, jo arī Henrija vecāki vēl ir jauni un strādā. Tāpat viņš liek cerības uz Skultes tirgu, bet pagaidām pietiek pircēju Rīgā. Visa Strazdiņu ģimene noteikti jāuzteic par vides sakārtošanu un jaukiem, dekoratīviem akcentiem viņu īpašumā. Redzams, ka saimniekiem nav vienaldzīgi, kur un kā viņi dzīvo, strādā un atpūšas. Izveidota brīnišķīga lapene, stādīti skujeņi un puķes, kārtīgi aiz atslēgas glabāta tehnika. Pat koka namdurvis rotā latviskās zīmes.

– Tas ir vectētiņa darbs, – norāda Henrijs. Viņš atzīst, ka laukos pašam vairāk būtu noderējušas zināšanas agronomijā. Labi vēl, ka tādu kursu studiju laikā ir apguvis.

A. Legzdiņu priecē tas, ka jaunais lauksaimnieks ir veicis augsnes ķīmiskās analīzes, reģistrējies integrētajai saimniekošanai. Tas liecina, ka visu no pamatiem viņš cenšas darīt pareizi.

– Izskatās nopietni. Skat, kā apkopta saimniecība. Zāle nopļauta, nekas pa roku galam nemētājas. Domāju, ka puisim izdosies, – viņš saka.   Lai gan Henrija ģimene laukos uzturējusies jau vairākus gadus, atbalsta līdzekļi ir lielākās saimniecībāieguldītās investīcijas, kas lieti noderēs saimniecības attīstībai.

Gunita Ozoliņa,

laikraksta “Auseklis” žurnāliste