Vai zivis drīkstēs izmest atpakaļ jūrā?

Šobrīd spēkā esošie Eiropas Savienības (ES) normatīvie akti, valstu nozvejas kvotu izmantošana un zvejas prakse Baltijas jūrā pamatojas uz aizliegumu paturēt uz klāja un izkraut ar nozvejas kvotām regulēto sugu zivis, ja to izmēri ir zem pieļaujamā minimālā izkraušanas garuma. Tāpat uz kuģa nedrīkst paturēt zivju sugas, kuru nozvejas kvota vai limits ir izsmelts. Attiecīgas regulas nosaka, ka visos šajos gadījumos minētās zivis ir „jāielaiž" atpakaļ jūrā, kas praktiski nozīmē to izmešanu. 

Šā gada 25.–26. februārī Luksemburgā ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padome Kopējās zivsaimniecības politikas reformas ietvaros konceptuāli akceptēja un precizēja zivju izmetuma turpmāku aizliegumu, nosakot skaidru un saistošu tā ieviešanas laika grafiku pa gadiem un zivju sugu grupas, uz kurām aizliegums attiektos: no 2014. gada ieviest aizliegumu pelaģiskajām zivīm (Baltijas jūrā – reņģei un brētliņai), no 2015. gada – pārējām svarīgākajām Baltijas jūras zivīm, no 2016. līdz 2019. gadam – pakāpeniski citām galvenajām sugām dažādos citos Eiropas Savienības zvejas rajonos.

Tālākajā reformas izstrādē sarunās starp Eiropas Komisiju, Eiropas Padomi, Eiropas Parlamentu, dažādām darba komisijam un grupām, dalībvalstīm un zvejniecības organizācijām šī koncepcija tiks „apaudzēta" ar izmetuma aizlieguma termiņu, rajonu, zivju sugu un zvejas veidu precizējumiem un īstenošanas nosacījumiem, izmaiņām zvejas regulēšanā ar nozvejas kvotu vai zvejas piepūles noteikšanu, Eiropas Zivsaimniecības un jūrlietu fonda atbalstu ieviešanā, inovācijās un izpētes projektos. Precizējumos jāatbild uz virkni svarīgu jautājumu, piemēram, kāda būs papildu kvotu sistēma piezvejas saglabāšanai, kā atlaist atpakaļ jūrā to loma daļu vai sugas, kas var izdzīvot (piemēram, plekstu mazuļus, ja tie nav traumēti, izceļot lomu no liela dziļuma vai saspiežot pārāk lielā lomā), kā regulēs zveju piekrastē, kur murdu lomus var sašķirot un nevajadzīgās zivis izlaist dzīvas, kā kompensēs zvejniekiem un piekrastes infrastruktūrai papildu izdevumus piezvejas saglabāšanai vai apstrādei uz kuģa vai piekrastē, kādi noteikumi būs izkrautās piezvejas realizācijai attiecībā uz zivīm zem noteiktā minimālā garuma, un, beidzot, kā nodrošinās jaunās sistēmas ieviešanas kontroli.

Attiecībā uz Baltijas jūru jau 2007. gada novembrī Krakovā Baltijas Jūras vides aizsardzības komisijas (HELCOM) dalībvalstu vides ministru ārkārtas sanāksme apstiprināja „HELCOM Baltijas jūras rīcības plānu", kurā definētais stratēģiskais mērķis saistībā ar zivju resursiem ir līdz 2021. gadam panākt, lai visas komerciāli izmantotās zivju sugas būtu bioloģiski drošā stāvoklī un dotu maksimālas ilgtspējīgas nozvejas to dabiskās izplatības rajonos. Tādēļ no kompetentām zivsaimniecības organizācijām tika pieprasīti nekavējoši pasākumi, lai, jau sākot ar 2012. gadu, visas nozvejotās zivis (ieskaitot jebkuru piezveju), kuras nav iespējams dzīvas un neievainotas atlaist atpakaļ jūrā, tiktu lomos reģistrētas un izkrautas krastā.

Eiropas Padome 2009. gadā apstiprināja „Eiropas Savienības Baltijas jūras reģiona stratēģiju", kuras „Rīcības plāns" paredz izskaust Baltijas jūrā zivju izmešanu, uzsākot tā īstenošanu ar 2014. gada 1. janvāri. Tālāk sekoja jau šī raksta sākumā minētais Eiropas Padomes 2013. gada februārī pieņemtais lēmums.

Kāds pamats ir tik svarīgu un krasu lēmumu gatavošanai? Ko zivju krājumiem un ūdeņu ekosistēmām nozīmē šīs izmestās zivis, cik lieli ir no rūpnieciskās nozvejas izmestie apjomi? Kādas būs jaunās piejas bioloģiskās, ekoloģiskās un ekonomiskās sekas? Mēģināšu uz šiem jautājumiem rast atbildi.

Zivju un citu zvejas produktu izmetumi veido būtisku daļu no globālās nozvejas jūrās un okeānos, un parasti tie tiek uzskatīti par „atkritumiem" zvejā, kam ir zema vai nav tirgus vērtības un pieprasījuma. Ir aprēķināts, ka negribētā piezveja globālā mērogā ir aptuveni 20 milj. tonnu, no kuras izmetumi ir aptuveni 7 milj. tonnu jeb 8% no pasaules nozvejas (Kieran Kelleher, Discards in the world's marine fisheries, an update, FAO Fisheries Technical Paper, No. 470, Rome, 2005).
Zvejā Eiropas Savienības ūdeņos arī dažkārt novērojami augsti izmetumi, piemēram, 30–60% – zvejā Pireneju pussalas piekrastē, 50% – rāmju traļu un 20–98% – norvēģu omāra zvejā Ziemeļjūrā un 40% – vairuma sugu zvejā ar grunts traļiem Ziemeļaustrumatlantijā.

Baltijas jūrā sakarā ar relatīvi nelielo starptautiski regulēto rūpnieciskās zvejas zivju sugu skaitu (menca, plekste, akmeņplekste, jūras zeltplekste, reņģe, brētliņa un lasis) izmetumi ir samērā zemi, piemēram, mencas izmetumi no traļu lomiem – zem 7 %, laša un mencas izmetumi zvejā ar tīkliem – aptuveni 5 %, galvenokārt roņu postījumu dēļ lomos.

Pelaģisko zivju – reņģes un brētliņas – zvejā izmetumi ir vēl mazāki, jo vairākas Baltijas jūras rietumu piekrastes valstis šīs sugas realizē pārsvarā zivju miltu ražošanai. Vidējais izmetumu līmenis zvejā Baltijas jūrā tiek vērtēts kā 1,4%. Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) ir aprēķinājusi, ka 2009. gadā mencas izmetumi zvejā Baltijas jūrā kā minimums bija aptuveni 4200 tonnu (mencas izmetumu faktiskais apjoms varēja būt lielāks, jo zvejā ienāca ražīgās 2006. un 2007. gada mencas paaudzes).

Tomēr ir valstis, kur zveja tiek pārvaldīta harmonijā ar dabu. Piemēram, Norvēģija, kas mencas un pikšas izmetumus ir aizliegusi kopš 1998. gada un visu komerciālas vērtības sugu izmešanu – kopš 2008. gada. Arī Fēru Salu un Islandes zvejniekiem nav atļauts zivis izmest atpakaļ jūrā, un nacionālā zvejas regulēšana nodrošina efektīvu, zvejniekiem izdevīgu šī aizlieguma īstenošanu un zivju resursu stabilitāti.

Galvenie iemesli, kāpēc daļa loma tiek izmesta atpakaļ jūrā, var būt šādi:

• nozvejā negribētu zivju vai citu jūras organismu piezveja,
• neatļauta zivju mazuļu piezveja,
• sugas piezveja virs atļautās piezvejas normas,
• sugas nozveja tās zvejas lieguma laikā vai lieguma rajonā,
• legāla izmēra, bet zemākas tirgus vērtības zivju atlase lomā,
• dotās sugas nozvejas limita trūkums kuģim vai tās nozvejas kvotas izpilde valstī,
• tirgus kvalitātes zudums zivīm to uzglabāšanas laikā uz kuģa,
• loma bojājums citu iemeslu dēļ (piemēram, roņu radīti zivju bojājumi).

Izdzīvo ļoti minimāla jūrā atpakaļ izmesto zivju daļa, tādēļ zivju negribētai piezvejai un izmešanai ir negatīva ietekme sakarā ar:

• barības ķēdes ekoloģijas izmaiņām ekosistēmā,
• neracionālu un nepilnīgu zivju un citu jūras dzīvo resursu izmantošanu,
• pārtikai vai citiem mērķiem neizmantojamu zivju un citu jūras organismu sugu papildu mirstības izraisīšanu,
• ekonomiskiem zaudējumiem zvejniekiem saistībā ar neatgūtiem zvejas izdevumiem,
• apgrūtinājumu zivju resursu stāvokļa precīzai zinātniskai novērtēšanai un attiecīgās zvejas pārvaldības plāna efektīvai un ilgtspējīgai īstenošanai.

ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO)2011. gadā ir izdevusi „Starptautiskas vadlīnijas piezvejas regulēšanai un izmetumu samazināšanai", kuru mērķis ir palīdzēt valstīm zivju un citu jūras organismu resursu atbildīgas zvejas organizēšanā, pārvaldīšanā un zivju resursu videi draudzīgā un ilgtspējīgā izmantošanā.

Ar zivju izmetumu aizliegšanu saistītās izmaiņas ES Kopējā zivsaimniecības politikā, lai kāds detaļās būs to konkrētais saturs, ļoti būtiski skars arī Latvijas zvejniekus un ar zveju saistītās infrastruktūras. Tomēr ilgtermiņā šādai reformai sagaidāms pozitīvs pienesums videi draudzīgas un selektīvākas zvejas attīstībai, zivju resursu un zvejas ilgtspējībai.

Sagatavoja Māris Vītiņš
Publikācija no informatīvā izdevuma "Zivju Lapa" Nr. 2 (18)