Latvijā pirmā mobilā putnu kautuve – Ventspils novadā

GalerijaPrint

Ventspilniece Dace Andersone sakož zobus un izlaužas cauri birokrātijas džungļiem, lai pircējiem varētu piedāvāt pašas audzētu broileru gaļu.

Ventspilniece Dace Andersone ar putnkopību, konkrētāk – broileru audzēšanu, sāka nodarboties salīdzinoši nesen – pirms nepilna gada, kad iegādājās pirmos 100 cāļus. Līdz tam Dace, kaut arī laukos dzimusi un uzaugusi, zināšanas ieguvusi un profesionālo dzīvi saistījusi ar pavisam citu nozari – būvniecību. Kā pati atzīst, iespējams, būvniecības organizēšanā un darbā ar celtniekiem Ventspilī iegūtais rūdījums palīdzējis izlauzties cauri birokrātijas džungļiem, grūtos brīžos, kā mēdz teikt, nemest plinti krūmos, un pabeigt iesākto. Tas ir – Dace īstenojusi ieceri par mobilās putnu kautuves izveidi, kāda Latvijā šobrīd ir vienīgā. Līdz ar to Dace nodrošina gandrīz pilnu putnu gaļas ieguves ciklu: no jaunputnu izaudzēšanas līdz fasētas putnu gaļas piegādēm patērētājiem ar preču zīmi “Kanna”.

Motivācija – veselīga pārtika ģimenei

Vaicāta, kādēļ sākusi broilervistu audzēšanu, Dace atbild: “Man bija svarīgi zināt, ko apēdam. Ventspilī nebija, kur aiziet un nopirkt mājās audzētu broileri.” Sākums gan bijis necils – ar 5 dējējvistām un olām pašu vajadzībām. Nopietnākos apmēros broilercāļu audzēšana sākta pērn maijā, kad no sadarbības partnera iegādāti Ross 308. šķirnes krosi. Dace stāsta, ka iegādājas jau nedaudz paaugušos cāļus, kas Latvijā tiek oficiāli ar dokumentiem importēti un, pats galvenais, ir vakcinēti.

D. Andersone: “Gribētu cilvēkiem ieteikt pirkt jau vakcinētus cāļus. Diemžēl Latvijā mazās un pat vidējās saimniecībās putnu vakcinēšana notiek ierobežotos apjomos, jo vakcīnas pārdod tik lielās partijās, ka mazajiem nav ekonomiski saprātīgi tās iegādāties. Jautājums par vakcīnu iegādi mazākos apjomos būtu valstiski risināms, jo uzskatu, ka putnu vakcinēšana ir būtiska jebkura lieluma saimniecībā.”

Runājot par broileru izaudzēšanu, Dace skaidro – te viņa ir pacietīga, vistas audzē, tā teikt, lēnā garā 2–3 mēnešus, kamēr sasniegts pareizais vecums un svars. Vai tad ekonomiski izdevīgāk nav strauji izaudzēt putnu 40 dienās līdz 1,5 kg svaram un realizēt? Dace saka: “Nē. Mēs gatavojam citādu produktu, audzējam vistas lēni, lai pircēji zinātu, ka arī putnu gaļai var būt taukumiņš. Vistas barojam, jaucot graudus, miltus, arī dārzeņus un to mizas. Putni sadalīti pa grupām aizgaldos, kur tie var brīvi pārvietoties. Tāpēc vajag laiku, lai tie izaugtu. Ja putns stāv vienā vietā un ēd, tad kilogramu svara var iegūt ātri.”

Cik ekonomiski izdevīga ir broileru lēnaudzēšana? Dace skaidro, ka cilvēkiem piedāvā iegādāties jau sadalītu vistu, kur atsevišķos iepakojumos ir zupas izlase, filejas un stilbiņi. Šādi vistas sadala un iepako tādēļ, ka putni izaug lieli, cena, loģiski, ir augstāka nekā masveidā rūpnieciski audzētājai, un pircēji var pirkt pa pusvistai, turklāt jau sadalītai un glīti iepakotai, kas atvieglo arī tās uzglabāšanu, ja vienā reizē viss netiek izmantots. Un pircēji to novērtē. 

Dace: “Man ir reģistrēta un atzīta kautuve, kas ļauj produkciju pārdot lielākos veikalos, bet tad ar 100 putniem nepietiktu. Šobrīd prece nonāk trīs veikalos Ventspilī un vienā Kuldīgā. Laika trūkuma dēļ neesmu tikusi līdz citām pilsētām. Man ir ģimene, mazi bērni, kas jāaizved uz dārziņu, jāaprūpē, gribu redzēt, kā viņi aug. Negribu audzēt ražošanas apjomus, jo man ir svarīgi atlicināt laiku ģimenei.”

Mobilā kautuve – nepieciešamība

Vaicāta, kādēļ Dace izvēlējās veidot mobilo kautuvi, kas ir sarežģīti, nevis kaušanai un apstrādei ierīkot kādu kaktiņu fermā, viņa atbild: “Ferma, kurā audzēju putnus, nepieder man, mēs to īrējam. Tas nozīmē, ka nevaru ieguldīt ražotnes izveidē fermā, jo var gadīties, ka īpašnieks kādā brīdī man īres līgumu uzteic. Mobilā kautuve ir labākais risinājums. Turklāt, ja izdomāšu pārcelties dzīvot, piemēram, uz Zilupi, tad man nebūs grūti pārcelties ar visu kautuvi. Arī pārdot to ir vienkārši.”

Mobilā kautuve tapusi pašu rokām, galu galā – būvniekiem nav bijis sarežģīti izveidot viegli tīrāmu un mazgājamu konteineru un aprīkot to ar visu kaušanai un putnu apstrādei nepieciešamo, sākot no kaušanas piltuvēm līdz saldējamam skapim.

Iespējams, kautuves izveide bija vienkāršākais darbs. Ne tik vienkārši ir nokārtot tās atzīšanu, kas kautuvei nepieciešama, jo tā ir mobila, tātad – potenciāli to var izmantot pakalpojumu sniegšanai citiem putnu un mazo dzīvnieku audzētājiem.

Dace: “Sāku ar jautājumiem Pārtikas un veterinārajā dienestā, kas jādara, lai izveidotu mobilo kautuvi. No likumu un regulu jūkļa ir grūti izlobīt, kas nepieciešams. Jāatzīst, ka sākotnēji saņēmu ieteikumu neķēpāties ar atzīšanas kārtošanu, bet vienkārši dot produkciju veikaliem, kur to varot “palaist” zem lielo ražotāju dokumentiem. Tātad es varēju gaļu tirgot tāpat, bez liekām klapatām. Es tā negribēju, gribēju bērniem parādīt, ka var lietas izdarīt kārtīgi un līdz galam. Un gribēju naktī mierīgi gulēt. Bēgot no lāča, vilkam uzskrēju…”

No idejas par kautuvi līdz kautuves atzīšanai nācās noiet diezgan birokrātiski tālu ceļu – tas prasīja astoņus mēnešus. Kaut Dace uzsver, ka kopumā atbalsts no PVD darbiniekiem bijis labs, tomēr ne reizi vien nonākts līdz pretrunīgām situācijām, kur vienā brīdī prasīts viens, bet citā – jau pavisam cits. Dažkārt pat radusies sajūta, ka ar savu mazo kautuvīti, kur nedēļā nokauj vidēji 10 līdz 12 putnus, inspektoriem viņa rada lieku darbu un klapatas.

Dace: “Esam divatā ar vīru, 10–12 putni mums prasa stundu – nokaut, sadalīt un ielikt ledusskapī. Daudz vairāk laika prasa visu ar kaušanu saistīto formalitāšu kārtošana – 48 stundas pirms kaušanas par šo faktu jāpaziņo PVD, nedod dievs nokavēt. Pēc nokaušanas jāpilda veterinārās ekspertīzes žurnāls, tad ledusskapja un vēl simt un pieci žurnāli. Aizpildu un lieku plauktiņā. Līdz brīdim, kad atbrauc PVD inspektors. Un paprasa man uzrādīt žurnālu ar… uzskaitītajiem atgriezumiem. Man tādu nav! Āda, ko noņemu no filejas, nonāk zupas atgriezumos, man nav atzīmējamu atgriezumu. Tad ir varianti – vai nu mēģināt pierādīt, ka atgriezumu tiešām nav, vai vienkārši ievilkt jaunu ailīti žurnālā un svērt katru sīko izgriezto audu zilumiņu un ierakstīt gramus žurnālā.”

Kur paliek spalvas un putnu iekšas? Dace skaidro, ka ir noslēgusi līgumu ar dzīvnieku atlieku savākšanas uzņēmumu “Reneta”, kā to ieteica PVD. Saprotams, ka tik neliela apjoma kautuvei nav pārāk daudz šim uzņēmumam atdodamas mantas, tādēļ nācies to krāt un saldēt. Tad atklājies, ka, saņemot speciālu atļauju, putnu atlikumus var izbarot lolojuma dzīvniekiem, kas Daces gadījumā ir suņi. Par to sākumā neviens neesot painformējis.

Pati sev pakalpojuma sniedzēja

Vēl kāda būtiska lieta – Dace uzskata, lai kaut ko paveiktu, vispirms jāapgūst zināšanas attiecīgajā jomā. Te liels palīgs bijis Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs. Lai varētu kvalificēti strādāt ar putniem, Dace apguvusi zināšanas dzīvnieku labturībā. Savukārt, lai samazinātu kaušanas izmaksas, Dace izmācījusies un nokārtojusi veterinārā eksperta eksāmenus. Kā zināms, šāda eksperta pakalpojumi ikvienā kautuvē ir obligāti un sastāda diezgan vērā ņemamas izmaksas.

Dace: “Kad lielās kautuvēs plāno kaušanu, veterinārais eksperts novērtē dzīvnieka liemeni un dod atzinumu par tā izmantošanu pārdošanai. Manā gadījumā to varu darīt pati. Apjoms ir mazs, 10–12 putni vienā kaušanas reizē, man būtu pārāk dārgi saukt ekspertu. Izmācījos, nokārtoju eksāmenu un nu esmu arī likumīgs eksperts, jo man ir noslēgts līgums ar PVD par tiesībām sniegt šādu pakalpojumu un līgums pašai ar sevi kā kautuves īpašnieci, ka šādu pakalpojumu izmantoju.”

Dace atzīst, ka eksperta mācību process viņai bijis ļoti noderīgs, jo iemācījusies novērtēt liemeņa kvalitāti un atpazīt “brāķus”, tādējādi gādājot par vienmēr kvalitatīva produkta piedāvājumu patērētājiem. Dace: “Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ saviem klientiem veselu putnu nepiedāvāju, jo gribu pārbaudīt katra putna liemeni. Es ļoti atbildīgi izturos pret produktu, ko ražoju un, protams, pret klientiem.”

Daces piemērs rāda – lai attīstītu mazo ražošanu laukos, sen laiks būtiski mazināt birokrātisko slogu, kas dažkārt spēj nokaut cilvēku vēlmi pievērsties ražošanai, vai arī liek to darīt “pelēkajā zonā”. Katrā ziņā – Dace ir izdzīvotāja un labs piemērs, ka ar spītu, zināšanām un apņēmību var paveikt daudz. 

Iveta Tomsone,
LLKC Apgāda vadītāja,

Foto: Iveta Tomsone

Foto galerija: 

Pievienot komentāru