Mākoņains
2 °C
Ceturtdiena
6 °C
Piektdiena
4 °C
Sestdiena
5 °C
Svētdiena

Vēžu dzīve Latvijā un vēžošana

Platspīļu vēzis jeb Upes vēzis.
GalerijaPrint

Vēžu dzimta ir daudzveidīga un plaši izplatīta. Vēži apdzīvo visu kontinentu ūdeņus, izņemot Āfriku. Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas mīt ūdenstilpes gultnē un dienu pavada slēptuvēs.

Līdz šim Latvijas ūdeņos sastopamas četras saldūdens vēžu sugas:

* Platspīļu vēzis jeb Upes vēzis (Astacus astacus) – vietējā suga, kura izsenis apdzīvo ezerus, upes un strautus visā Latvijas teritorijā jau no vēlīnā ledus laikmeta atplūdiem;

* Šaurspīļu vēzis (Astacus leptodactylus) – sastopams galvenokārt dažu novadu ezeros (Daugavpils, Madonas, Dobeles), Latvijā ieradies vai ievests no Baltkrievijas;

* Signālvēzis jeb Amerikas vēzis (Pacifastacus leniusculus) – Latvijā ievests 1983. gadā un introducēts vienā no Limbažu rajona ezeriem;

* Dzeloņvaigu jeb Svītrainais vēzis (Orconectes limosus) – domājams, ieceļojis no Lietuvas ar iedzīvotāju atbalstu. Tā bāzes zeme arī ir ASV.

Sastopoties ar vēzi, ir nepieciešams prast identificēt tā sugu. Dažas vēžu sugu noteikšanas pazīmes:

* Platspīļu vēža korpuss un dzelkšņa rievas ir gludas;

* Šaurspīļu vēzis atpazīstams pēc garām un šaurām adatveidīgām spīlēm, vēža korpuss un dzelkšņa rievas ir asas, atgādina smilšpapīru;

* Signālvēža spīļu pirkstu starpās ir izteikts bāli violets plankums.

Šaurspīļu vēzis, Signālvēzis un Dzeloņvaigu vēzis Latvijas teritorijā kvalificējami kā svešas sugas, kuras ar savu agresivitāti, ātro vairošanos un izturību pret vides kvalitātes izmaiņām apdraud vietējo Platspīļu vēzi, izspiežot to no dabīgā dzīves areāla. Abas Amerikas izcelsmes vēžu sugas ir vēžu mēra nēsātājas, kas rada draudus dabīgo vēžu populācijai un pat bojāeju.

Svešo sugu izplatība Latvijā būtu visiem līdzekļiem ierobežojama, nevis attīstāma. Lai vietējam vēzim palīdzētu un nodarbotos ar tā kultivēšanu, jāzina vismaz pats minimums par tā dzīvi.

Vēzis ir ūdens vides nakts dzīvnieks, kas apdzīvo ūdenstilpes gultni un dienu pavada slēptuvēs. Vēzis ir lielākais bezmugurkaulnieks Latvijas ūdeņos un visēdājs. Tā apetīte pēc augu vai dzīvnieku valsts barības ir atkarīga no organisma fizioloģiskā stāvokļa. Gatavojoties čaulas maiņai, reproduktīvam aktam vai ziemošanai, vēzis lielākoties izmanto dzīvo barību. Savukārt pašu aktu laikā tas neēd nemaz vai iecienījis augu barību un detrītus.

Vēžu prasības pret ūdens ekosistēmu ir ļoti augstas. Vēzim nepatīk skāba vide. Labas vēžu populācijas veidojas, ja ūdens pH līmenis ir 6,5–8,0. Ūdenim jābūt dzidram, bagātam ar kalciju (30–150 mg Ca/l), magniju, skābekli (vasarā 5–6 mg O2/l, ziemā vismaz 3 mg O2/l). Optimālā ūdens temperatūra ir 15–200C vismaz četrus, piecus mēnešus, kas nepieciešams reproduktīvo procesu īstenošanai. Minimālā temperatūra ir 2–30C un atkarīga no ūdenstilpes caurteces. Vēzim kaitīgie faktori: dzelzs sāļu saturs ūdenī, amonjaks un amonija sāļi, alumīnijs, varš, cinks, toksiskie elementi (svins, dzīvsudrabs, arsēns, kadmijs), liels humusa disperģo vielu saturs, augu aizsardzības līdzekļi, minerālmēsli, neattīrītie ražošanas un komunālie notekūdeņi.

Ja dabīgajā ūdenstilpē vēžu nav, tā ir mirusi. Var droši apgalvot, ka vēzis ir ne tikai ūdens ekosistēmas bioloģiskās kvalitātes indikators, – pārvietošanās airējoties veicina ūdens plūsmu veidošanos visā ūdenstilpes tilpumā, bet, izmantojot detrītus barībā, vēzis kopj ūdenstilpes gultni.

Vēži ir atkarīgi no temperatūras. To dzīves ciklu (vielmaiņu, vairošanos, augšanu, izplatību u. c.) visā dzīves garumā regulē temperatūra. Ūdenim atdziestot +13 līdz +100C, vēži veic savas reproduktīvās funkcijas, notiek mātītes oliņu ārpusorganisma apaugļošanās zem mātītes astes, un sākas to inkubācija. Sasniedzot diengrādu summu ~ 14000C, izšķiļas vēžu kāpuriņš, kas pēc pirmās čaulas maiņas kļūst par vēža mazuli.

Vēžu aizsardzība un vēžošana

Vēžu vietējo sugu aizsardzību nosaka daudzas starptautiskas konvencijas un vienošanās akti, nostiprinot dzīves vides aizsardzību un īpašos pasākumus: Bernes konvencija (1979. g.), ES dabas aizsardzības direktīvas, Starptautiskās astakologu asociācijas (IAA) rezolūcija u. c. Latvijā vēžus aizsargā MK noteikumi – Nr. 67 (03.02.01.), Nr. 574 (14.10.03.), Nr. 3 (02.01.01.). Šo tiesību aktu kopums nosaka, ka Latvijā atļauta tikai licencēta vēžošana licencētos vēžezeros.

Šogad noteiktas astoņas licencētas vēžošanas vietas: Dziļezers un Lādes ezers (Limbažu novads), Kukšu ezers (Alsungas novads), Mazais Kurmis un Lielais Kurmis (Ludzas novads), Lielauces ezers (Dobeles novads), Puduļu ezers (Madonas novads) un Radžu ūdenskrātuve (Jēkabpils novads).

Vēži vēžojami tikai ar krītiņiem vai rokām. Pieļaujamais loms vienai licencei ezeros var būt mainīgs, bet ne vairāk kā 50 standartvēži (no deguna dzelkšņa līdz astes spurai – 10 cm). Vēžošanu veic pirms saulrieta un līdz pusnaktij no 1. jūlija līdz 1. oktobrim. Pārējā laikā vēžošana ir aizliegta.

Vēžu dabīgie resursi un akvakultūra

Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija (LVZAA) Latvijas–Norvēģijas projektā, sadarbībā ar Zivju resursu aģentūru periodā no 2001. –2007. gadam veica vēžu statusa monitoringu Latvijas ūdenstilpēs un upēs.

Galvenie secinājumi:

  • Vairāk nekā 50% Latvijas ūdenstilpju sastopami labi vēžu resursi;
  • Vēžu dabīgo resursu apsaimniekošana pēc ekspertu domām varētu dot 100–150 t vēžu gadā.

Projektā tika īstenota vēžu populāciju atjaunošana un degradēto populāciju pastiprināšana, ielaižot 20 ūdenstilpēs ap 80 000 otrās un trešās vasaras mazuļu. Neatliekami būtu veicams atkārtots resursu statusa monitorings un uzsākama vēžu resursu organizēta apsaimniekošana novados. Paralēli dabīgo resursu apsaimniekošanai intensificējama visu Latvijas vēžu sugu atbildīga kultivēšana akvakultūrā, jo tie brīvi realizējami Eiropas tirgos. Pašreiz vēžu akvakultūra nodrošina tikai vēžu mazuļu ieguvi.

Vēžaudzēšanas attīstības interesēs jāaktivizē vēžu akvakultūras centra darbība, radot visu nepieciešamo modernai mazuļu akvakultūras ražotnei, kas nodrošinātu valsts iepirkumu un zemnieku saimniecības, atbrīvojot tās no sarežģītās mazuļu akvakultūras. Pašreizējie vēžu akvakultūras analīzes rezultāti liecina, ka iekštelpu vēžu mazuļu akvakultūras savienošana ar to ataudzēšanu dīķu akvakultūrā var būt ekonomiski ienesīga un nodrošina augstu delikatešu kvalitāti.

Vēžu delikatešu īpašības un uzturvērtība

Interese par vēžaudzēšanu bijusi visos laikos, un, it īpaši ekonomikai un tūrismam uzplaukstot, pieprasījums pēc augstvērtīgām delikatesēm pieaug. Vēzis savas īpašās delikatešu īpašības saglabājis cauri gadsimtiem. Īpašā aromāta un maigās garšas kvalitātes dēļ to nav varējuši izkonkurēt citi vēžveidīgie – lobsteri, krabji un garneles. Pareizi organizēta vēžu pārtija ir drošs pamats augstam sanāksmju un sarunu līmenim, un pat varbūt drošam rezultātam.

Par vēžu augsto delikatešu kvalitāti mums vēsta sens brazīliešu stāsts. Kāds ziņnesis devies pie karaļa ar vēsti par ienaidnieka iebrukumu karaļvalstī laikā, kad augstais valdnieks mielojies ar vēžu pudiņu. Mielasts bijis par iemeslu atteikt ziņneša pieņemšanu. Pēc mielasta karalis gan zaudējis varu pār karaļvalsti.

Vēžu gaļai piemīt arī noteikta uzturvērtība:

  • proteīns – 1,7 g/100 g produkta,
  • tauki – 1,3 g/ 100 g produkta,
  • šķiedrvielas – 14,7 g/100 g produkta,
  • glikogēns – 0,5 g/ 100 g produkta.

Proteīna sastāvu pamatā veido 17 aminoskābes, to starpā – vairums neaizstājamo aminoskābju. Taukus veido ω3 un ω6 nepiesātinātās taukskābes, kas ir neaizstājamas organismā imūnsistēmas darbībai. Vēži satur arī imūnsistēmu stimulējošus mikroelementus – selēnu, cinku, kā arī A, D un B12, E un B vitamīnu komplektu. Vēžu gaļā sastopams vīrišķais hormons – testosterons, kas sekmē vīrišķo reproduktīvo funkciju aktivitāti.

Dabīgo populāciju veselība un slimības

Vesels vēzis ir laimīgs. Saņemot vēzi aiz skausta, vērojama aktīva motorika – kāju un astes kustība, vēlme rast iespēju iekniebt ar spīlēm. Veselīgs un dzīvespriecīgs vēzis gandrīz nesaslimst. Izplatītākās vēžu slimības ir mikrobu, sēnīšu, vīrusu vai to kompleksu izraisītas (brūnplankumainība, baltplankumainība, vēžu mēris). Vēzim uzbrūk arī vienšūņu organismi, parazīti (dēles, nematodes, infuzorijas, aļģes), iespējamas arī neidentificētas slimības. Dažkārt vērojama vēža acu nekroze. Vēl jāņem vērā, ka lielākoties vēža mūžs ir seši līdz septiņi gadi, un dabīgā bojāeja ir pretrunā ar resursu nepamatotu taupīšanu. Ko taupa taupītājs, to laupa slimība vai malu zvejnieks.

Tikai saskaņota sabiedrības, pašvaldību un nozaru rīcība vēžu dabīgo resursu, vēžu un vēžveidīgo akvakulūras attīstībā var nodrošināt vēžaudzēšanas ilgtspējīgu attīstību un ekonomisko ieguvumu.

Rezumējot iepriekš rakstīto par slimības un neapsaimniekošanas cēloņiem, jāsecina, ka saslimšana izsaukta dabīgā līdzsvara traucējumu rezultātā. Lai novērstu situāciju, neatliekami veicama resursu apsaimniekošana un blīvuma samazināšana. Ja netiks veikta pārapdzīvotības samazināšana, pastiprināsies draudi, ka var sākties vēžu saslimšana un rūpīgi taupīto vēžu masveida bojāeja. Nopietni risināmi jautājumi par vēžu dabīgo resursu apsaimniekošanu un vēžu akvakultūras attīstību.

Augusts Ārens,

Latvijas Vēžu un zivju audzētāju asociācija

Foto galerija: 

Pievienot komentāru

Partneri

Iepriekšējais

Kļūda | Lauku tīkls

Kļūda

Statusa ziņojums

  • backup_migrate_cron: Launched in thread 1
  • queue_smtp_failure_queue: Launched in thread 1
  • queue_views_bulk_operations: Launched in thread 1
  • simplenews_cron: Launched in thread 1
  • queue_smtp_send_queue: Launched in thread 1
Tīmekļa vietnē notika negaidīta kļūda. Lūdzu, mēģiniet vēlreiz vēlāk.