Kāpostu lērums lauku sētā
Alojas novada Brīvzemnieku pagasta “Ziediņos” saimnieko Rolands Vikmanis, kurš savu biznesa ideju par dārzeņu audzēšanu izloloja, piedaloties aktivitātes “Atbalsts lauku jauniešiem uzņēmējdarbības veicināšanai” mācībās. Pērn viņš izaudzēja savu pirmo dārzeņu ražu.
Arī šovasar, braucot pa Limbažu–Alojas šoseju, viņa dārzeņu lauks bija labi pārskatāms un sevišķi izcēlās iezilganās kāpostu vagas. Hektārā zemes viņam izauga sīpoli, burkāni, bietes, ķirbji, mārrutki un aptuveni 8 t kāpostu. Tie šobrīd ir pieprasīti. Jaunais zemnieks gan neslēpj, ka pavasarī daļēji pārrēķinājies. Kurš spēja paredzēt, ka vasara būs tik karsta? Rolands pirmo partiju stādu bija iestādījis agrāk, lai kāposti ienāktos oktobra otrajā pusē, bet galviņas nobrieda jau septembra beigās. Labi zinot, ka latvieši pie skābēšanas ķeras tikai vēsajā laikā, dārzkopis sapratis, ka iekritis. Lielākoties viņa pircēji atsaukušies pēc avīzē lasītajiem sludinājumiem, tomēr tikai retais interesējies par glītajām, pārdošanai apstrādātajām galviņām. Topā bija un ir burkāni.
Dārzeņi ir paša Rolanda sēti un audzēti. Pavasarī Rolands izvērsās ar tiem savā nelielajā plēves siltumnīcā. Stādus viņš audzēja pat divos stāvos un raizējās, ka tie nenosalst, bet viss izdevās labi. Lai velti nešķiestu augu spēku, viņš 6000 kāpostu dēstu ieaudzēja mazajos konteineros un vēlāk pārstādīja dārzā. Pieticis vien pāris reižu aplaistīt, un tie jau saņēmušies augt. Nav pamata sūdzēties, ka raža būtu slikta, tomēr ideāli nav. Daudzas lielās galvas ir plīsušas, tāpēc ātri bojājas. Kamēr iegūst tirgus preci – baltu, skaistu, stingru galviņu, puse jānoloba, turklāt virslapas šoruden ātri bojājas. Par laimi, viņam ir arī aitas, kam lielās, saldās lapas ļoti garšo. Vecmāmiņai Regīnai tās pastāvīgi jāuzmana, sevišķi dzenot kūtī, citādi kāda pielavīsies pakampt pilnu muti, vai pat apkrimtīs sētā savestās kāpostgalvas.
Rolandam vairāk ir vēlo šķirņu. Viņš jau lēš, ka 4 t ir pārdotas un atlikusi ne vairāk kā pusotra tonna. Pircēji zvana, brauc un pērk, tāpēc viņš pat ir nobažījies – novembrī, kad paziņas prasīs kāpostus skābēšanai, vairs nebūs, ko piedāvāt, jo visi būs iztirgoti.
“Ziediņos”šoruden sākta būvniecība, ielieti pamati, lai taptu sakņu pagrabs un vēl kāda telpa, iespējams, mājražošanai. Turpat līdzās ir lielais dārzeņu lauks. Jau pirms pāris gadiem saimnieks bija nopircis 10 Latvijas tumšgalves jaunaitas. Pēc pāris ārzemēs pavadītiem gadiem jaunietis nenotrallināja tur nopelnīto, bet daļu savas peļņas ieguldīja saimniecības veidošanai. Kopš tā laika vairākkārt ar Rolandu iznācis sastapties LLKC kursos vai lekcijās, ko viņš apmeklējis mācību nolūkā.
Viss attīstījies samērā veiksmīgi. Viņa ganāmpulkā jau ir pāri par pussimtu aitu, jaunais zemnieks novācis un jau pārdevis visus sīpolus, viņam labi izauga burkāni, ķirbji, tikai bietēm nav patikusi augsne. Daļu ražas viņš pārdeva z/s “Mazpīpari” kioskā Limbažos. Pircēji pie saimnieka braukuši no Kocēniem, Ainažiem, Salacgrīvas, Tūjas un citām vietām. Viņu uzmeklējuši arī tādi cilvēki, kuri iepērk preci, lai tālāk to pārdotu Vangažu, Skultes un citos tirgos. Jautāts, vai tas ir izdevīgi, Rolands noraida jebkādas šaubas: – Lai viņi labāk brauc klāt. Man nav ne laika, ne patikas pašam braukāt ar piekabi pa tirgiem. Vienmēr uz vietas ir ļoti daudz darba. Vasarā jāravē un jāizvago dārzeņu rindstarpas, rudenī viss jānovāc.
Rolands iebrien mārrutkos un teic, ka tos šoruden, visticamāk, pat nenovāks, bet darīs to pavasarī. Viņš arī bija starp tiem mūspuses zemniekiem, kuri mācījās dārzkopību un kooperāciju no austriešiem Vulkānzemē. Agrā pavasarī tur vietējais zemnieks ar traktoru raka pārziemojušos mārrutkus. 20 sakņu viņš uzdāvināja Rolandam, tāpēc interesējos, kāds ir rezultāts.
– Ja salīdzina Latvijas un Austrijas mārrutkus, mūsējie ir daudz maigāki. Austrijas saknes ir daudzkārt sīvākas. Abas sagatavoju pēc vienas receptes, bet tie bija ļoti atšķirīgi. No ārzemniekiem mute savilkās, bet ir labi, – slavē audzētājs.
Pagaidām gan viņam pārstrādes nav. Tai pietrūkst telpu un arī laika. Tomēr reizēm saimniekam rodas dažādas idejas par dārzeņu pārstrādi. Viņš atklāj, ka, iedvesmojies no augļu audzētājiem Austrijā, drīz pēc brauciena nopircis un arī sev iestādījis 20 ābelīšu.
To, ka lauksaimniecība Rolandam nav tikai mirkļa iedvesma, liecina arī pirmais Lauku atbalsta dienestā apstiprinātais projekts, ko viņam LLKC Limbažu birojā pērn sagatavoja konsultante Zaiga Blaua. 15 tūkstošus eiro, ko LAD divās daļās ieskaita par visu kopumā īstenoto ieceri, viņš ieguldījis saprātīgi. Tagad mājās ir pļaujmašīna, vālotājs, sīksēklu sējmašīna, kas viņam pavasarī ļauj ieekonomēt daudz laika. Zemkopis iegādājies arī diskus augsnes apstrādei un vēl savā projektā nopircis 20 jaunaitu.
– Šovasar man jau bija daudz lielāka sapratne par dārzeņu integrēto audzēšanu. Esmu veicis augsnes analīzes, lai zinātu, kā manā zemē trūkst. Vasarā radās problēmas ar ūdeni, jo vecais dīķis izžuva. Pagaidām neplānoju paplašināties, jo vēl arī strādāju mežā. Vairāk par vienu hektāru man neizdotos izaudzēt un novākt. Kamēr izveidoju labu ganāmpulku, arī aitas prasa uzmanību, – viņš stāsta.
Zemnieks tagad ir ļoti apmierinātas, ka tomēr izvēlējies pretendēt uz Eiropas fondu atbalstu. Vasarā tas jūtami uzlaboja situāciju viņa piemājas saimniecībā. Redzams, ka pagalmā tapis jauns malkas šķūnītis. Tas arī pieskaitāms abu brāļu vasaras darbiem. Bet vecmāmiņa Regīna vecumdienās kļuvusi par aitu gani, vismaz par tām mazdēlam nav jālauza galva. Jau pirms dažiem gadiem viņu ļoti iepriecināja Rolanda apņēmība saimniekot mājās.
– Es ticēju, ka viņam izdosies, un domāju, ka veiksies arvien labāk,– viņa pārliecinoši spriež.
Gunita Ozoliņa,
laikraksta “Auseklis” žurnāliste
Pievienot komentāru