Piekrastē ik uz soļa „LEADER” projektu pēdas

Oktobra sākumā notika savdabīga atvērto durvju diena biedrības „Jūrkante” teritorijā īstenotajiem projektiem.

 Pavisam par „LEADER”naudu Vidzemes piekrastes pašvaldībās tapuši 105 projekti, no tiem 58 finansēja Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, 47 – Eiropas Zivsaimniecības fonds. Kopsummā apgūts aptuveni pusotrs miljons eiro. Šis reizē bija gan projektu uzraudzības, gan pieredzes gūšanas pasākums, jo tajā bija aicināti piedalīties nevalstisko organizāciju pārstāvji. „Jūrkantes”koordinatore Dzintra Eizenberga gan secināja, ka biedrību cilvēki nav bijuši visai atsaucīgi. Bet tie, kuri piedalījās šajā visas dienas izbraucienā no Skultes līdz pat Ainažiem, secināja – bija vērts.

 Jāatzīst, piekrastē vai ik uz soļa redzamas liecības, ka tur par LEADER naudu īstenoti dažādi projekti. Dz. Eizenberga vēl to paspilgtināja, gādājot, lai uz objektiem uzlīmētu „Jūrkantes”uzlīmes. Noderēs atmiņas stiprināšanai, jo nesen, veicot pētījumu, aptaujātie nereti atzinuši, ka pat nezina, kas tā „Jūrkante” tāda ir. Ik pa brīdim brauciena laikā piestājām pie kāda rotaļlaukuma – Skultē, Tūjā, Jelgavkrastos, Svētciemā. Visi labi uzturēti, joprojām darbojas. Vēl zīmīgi objekti, ko todien skatījām, bija saieta telpas Ainažos, Jelgavkrastos. Tāpat noderīgas pulcēšanās vietas cilvēkiem izveidotas Svētciemā un Ārciemā. Pirmajā apdzīvotajā vietā savulaik bija skola, otrajā – klubs, nu to vairs nav un nebija arī kur sanākt kādām radošām nodarbēm. Šobrīd gan šīs telpas nav īpaši apdzīvotas. Ārciemiete Ilze Zaķe teic, – lai tikai cilvēki pabeidz lauku darbus, tad darbošanās būšot.

  „LEADER”finansēto un vietējo cilvēku īstenoto projektu apmeklēšana vietējās rīcības grupas Jūrkante teritorijā sākas no Skultes puses – ar turienes tirgu. Tā apsaimniekotājs Ainārs Ruža labprāt izrāda jaunizbūvētās tirgus nojumes ar galdiem un secina, ka ar tām vēl ir par maz. Sestdienās, kad tirgus strādā, jāslēdz arī blakus esošā Edgara Liepiņa iela, kas, starp citu, arī sakārtota par „LEADER” līdzekļiem. Tirgotāji brauc ne tikai no bijušā Limbažu rajona, bet arī no Rūjienas, Daugavpils, Rojas. Nākoties viņiem arī atteikt, jo pietrūkst vietas tirdzniecībai. Tāpēc darba kārtībā ir lemšana, vai neatteikt rūpniecības preču tirgotājiem. A. Ruža spriež, ka tirdzniecības galdus vēl varētu uzstādīt uz blakus esošā šķembotā laukuma. Kāds ieminas, vai tirgu nevarētu paplašināt uz blakus esošā pusdegušā grausta rēķina. Var. Tikai nepieciešama krietna naudiņa, savulaik par to esot prasīti 50 000 latu. „Tad man jātirgo spaiss, lai varētu to atļauties,” rūgti nosmej Ainārs. Viņš gan netālu nopircis zemes gabalu un varbūt tur varētu pārcelt tirgu, lai gan... šībrīža vietai esot īpašs šarms. Skaidrs, kas tas ir –- tuvīnie vasarnīcu kooperatīvi. Vasarnieki tiešām labi pērkot,  līdz pulksten 9 prece iztirgota.

   Skultes tirgu kā savu piena produktu tirdzniecības vietu iecienījusi vietējā zemniece Sandra Muskare, kuru arī todien apmeklējam. Piektdienas vakaros tirdzniecība notiek uz vietas saimniecībā, jo ir pircēji, kuri negrib sestdienas agrā rītā skriet uz tirgu. Šī tirgošanās mājās paliek spēkā arī tad, kad beidzas tirgus sezona. Piena pārstrāde sākta jau pirms gadiem sešiem, visu laiku grozījušies pa nelielu telpiņu, bet nu ar Eiropas atbalstu izbūvēta lielāka un pamatīgāka. Nomainīti logi, elektroinstalācija, ierīkota ventilācija. Tiesa, nu saprasts, ka vajadzējis vēl lielāku. „Mazvēveros”nobaudām dažādus sierus, starp citu, pirktākais visu gadu ir ar ķimenēm. „Ejošākie” produkti ir tas pats piens, biezpiens, krējums, sviests. „Kāds pieprasījums, tāds piedāvājums,” bilst Sandras kundze. Šodien, kad sarūk iepirkuma cena, iespēja pārstrādāt pienu ir īpaši vērtīga. „Mazvēveros” nedēļā pārstrādā divu dienu slaukumu. Sarunbiedre par piena cenu gan īpaši negaužas, viņa to nodod kooperatīvam „Piena ceļš” par 24 centiem litrā. „Mums ir nelieli kredīti, tāpēc varam iztikt, bet jādzīvo taupīgi, jārēķina. Un gan jau tas nebūs ilgi,” optimistiski spriež zemniece. Viņa arī dodas jūrkantiešiem līdzi turpmākajā ceļā. Galā gan sieviete secina, ka viņai līdzīgi projekti, kur gūt ierosmes turpmākajiem darbiem, nebija apskatāmi. Tiesa, brauciena mērķi lielākoties bija rotaļlaukumi un saietu centri, kā arī kultūras un sporta nodarbēm paredzēta infrastruktūra. „Jūrkantes”koordinatore Dzintra Eizenberga atzīst, ka „LEADER”naudu ražošanas uzsākšanai un attīstībai izmanto maz. Kaut cik aktīvi bijuši tikai bitenieki. Pēdējā uzsaukumā mājražotājiem pat nepieteicās neviens, šos līdzekļus pārorientēja citam mērķim. Viens no iemesliem, ko min arī „Mazvēveru”zemniece, – projekts jāīsteno par saviem līdzekļiem un tikai tad var atgūt solīto summu. „Būtu kaut vai kāds avanss...” viņa nosaka.

 Biedrības koordinatore gan atgādina, ka sākuma ideja bijusi ar „LEADER” finansējumu aktivizēt iedzīvotājus, nevis atbalstīt ražošanu. Tam domāti citi fondi. Iedzīvotāji arī tiešām kļuvuši ļoti aktīvi, – šajā laikā biedrības dzimušas kā sēnes pēc lietus. Tās dibinājuši arī uzņēmēji. Tas arī saprotams: uzņēmēja projektam atbalsta intensitāte ir 50%, biedrībām – 90%. Todien paviesojāmies viesu namā „Smēdes”, kur arī nodibināta biedrība un par „LEADER”līdzekļiem sagādātas gan slēpes un velosipēdi, gan sniega motocikls, trenažieri, tāpat inventārs aerobikas nodarbēm baseinā. Projekta īstenotāja Ilze Apeine izrāda jau nolietojušos inventāru, savukārt slēpes un sniega mocis vēl nav likti lietā, – pērnziem sniega nav bijis.

 Iegriezāmies arī Tūjā, Krimalnieku atpūtas vietā, kur apskatāmi vairāki projekti, ko īstenojusi biedrība „Tūjaskrasts. Tās līderis Inguss Konstants izrāda kūpinātavu, ko izmanto gan vietējie zvejnieki, gan tūristi. „Ja pašiem zivis neķeras, var nopirkt „Maxima” lasi,” viņš smej. Turpat pludmalē stāv biedrības gādātās laivas. Nesen noslēdzies projekts par stāvkrasta saglabāšanu, kas paredzēja sētas uzstādīšanu, lai kavētu atpūtniekiem doties uz pludmali, kur katram ienāk prātā. Vērtējot projektu rezultātus, „Jūrkantes”koordinatore palaikam izvelk dokumentus, lai atsvaidzinātu atmiņā, cik tas maksājis. Izrādās – aptuveni 170 m garā koka sēta izmaksājusi 5000 eiro. Dārgi gan! To pašusecinām arī par rotaļu laukumiem. Spriedām, ka pašu meistari (Svētciemā bija darinājuši vietējie) par to naudu būtu uzmeistarojuši daudz vairāk elementu, bet neko darīt, ja noteikts, ka firmai jābūt īpaši sertificētai. „Ja kas notiek ar bērnu, tad vismaz ir atbildīgais,” to komentē biedrības koordinatore.

 Kārtējo reizi nākas secināt, ka viļķenieši ir aktīva tauta. Kultūras namā īstenoti trīs projekti –  grīdu atjaunošana,  iegādāta skaņu aparatūra un jauni tērpi dejotājiem. Savukārt skolā piedomāts par labu fizisko formu. Ļoti aktīvi tiek izmantoti „Optimistu kluba”gādātie trenažieri (starp citu, sociālajos medijos vēstīts, ka tie pēc zāles remonta atgriezušies savās telpās un gaida sportotājus). Brauciena dalībnieki ar prieku izmēģina āra trenažierus, un starpbrīdī tur satiekam arī skolēnus. Nodomāju, ka gluži jauki, ja tādi būtu, piemēram, Jaunatnes parkā Limbažos. Salacgrīvieši gan zina stāstīt, ka bijis nodoms tādus uzstādīt senioru vajadzībām viņu pilsētā, bet pensionāru biedrība esot izteikusies, ka nekas tāds nav vajadzīgs. Viļķenē vēl piestājam pie stadiona, kur uzbūvētas tribīnes ar nojumi. Pagastā apmeklējam arī Vitrupes bibliotēku, kur par „LEADER”līdzekļiem noasfaltēts piebraucamais ceļš un arī neliels laukums, uzstādīti soliņi. Bibliotekāre Rudīte Reide rāda foto, kāda peļķe bijusi pie bibliotēkas durvīm pirms šī projekta īstenošanas. Ārpusē uz soliņa sasēdušās sievas gan bilst, ka varēja jau noasfaltēt vēl vairāk... Bet bibliotēkas darbu viņas slavē – nomaļajā Vitrupē rīko tādus pasākumus, ka interesentiem vietas pietrūkst.

   Izbraucienā varējām secināt, ka drīz punktu pieliks vēl vairākiem projektiem. Var teikt, ka jau gatavs ir Tūjas zinību centrs. Rosība notiek arī ietves izveidē pie Baumaņu Kārļa pieminekļa Viļķenē. Vērienīga iecere – estrāde – tiek īstenota Asara dārzā Ainažos. Bet ar to viss vēl nebeidzas, jo „Jūrkante”izsludinājusi kārtējo konkursa pieteikšanās kārtu lauku ekonomikas dažādošanai un dzīves kvalitātes veicināšanai, projekti tiek gaidīti līdz 23. oktobrim. Bet ar to „LEADER”projekti vēl nebeigsies, jo būs arī nākamais plānošanas periods.

 Vietējās rīcības grupas tā vien gaida noteikumus, lai varētu pretendēt uz Eiropas naudas piesaisti. Brauciena laikā uzrunātie projektu īstenotāji atzina, ka viņiem jaunu ieceru netrūkst. Iespējams, kādu īstenos Sanita Sīka no Viļķenes pagasta, kura arī piedalījās „Jūrkantes” projektu atvērtajās dienās. Viņai līdz šim bijis visai miglains priekšstats par „LEADER”projektiem, jo ar tiem nav nekādas saistības. Pēc brauciena viņai ir skaidrākas šī fonda dotās iespējas, lieti bijis iepazīt „Jūrkantes”cilvēkus, kā arī tuvīno apkārtni. Savukārt Maiga Sāre no Mērniekiem šaubījās, vai pašai būs pa spēkam īstenot kādu šādu projektu. „Pašlepnums gan ierunājās, sak, kāpēc citi var, bet es ne...”Viņa priecājās par vērtīgi pavadīto dienu un brauciena laikā satiktajiem aktīvajiem cilvēkiem un viņu centienu rezultātu.

 Regīna Tamane,

Laikraksta „Auseklis” redaktore