“Lauriņos” pavasaris rit pilnā sparā

Vai atceraties ierakstu feisbukā pagājušā gada jūnijā, kas skanēja kā šūpuļdziesmas vārdi: “Tēvs aizgāja bišu kāpt, māte ogu palasīt”? To ilustrēja arī skaisti foto, kur jauna sieviete – Maija Lauriņa-Rimicāne – ievāc zemenes un jauns vīrietis – Rolands  Rimicāns – noņem pirmo medu. Jā, šis laiks “Lauriņos” patiesi skan kā šūpuļdziesma, tikai ritms ir daudz, daudz ātrāks. Vai pamēģināsiet nodziedāt ...Aijā, žūžū – allegro ritmā?

Agri rīti un vēli vakari Bauskas novada Īslīces pagasta “Lauriņos”  ir piepildīti ar darbīgu rosīšanos ābeļdārzā un zemeņu tuneļos. Dienas vidus siltās stundas domātas bitēm, tad veicama saimju apskate un revīzijas darbi, kad jānovērtē saimes veselība, barības daudzums, un līdz ar stropa grīdu nomaiņu jāsavāc bišu ziemas birums. Revīzijas laikā jāsaprot, kas darāms, lai stiprinātu čaklās medus vācējās jaunajai sezonai. Galvenais ienesums Bauskas pusē ir tieši pavasara sezonā, tāpēc daudz darba jāpaveic ātri un vienlaikus. Ja bišu saimes nebūs pietiekami stipras, arī medus raža būs vāja. Ja saime attīstīsies strauji un biškopis laikus nebūs paplašinājis ligzdu vai sadalījis saimju spēku – enerģija aizies spietošanā, nevis medus ražošanā.  

Laika menedžmentam un pareizam spēku sadalījumam ir liela nozīme zemnieku saimniecības ikdienā. Kā gan citādi tik īsā laikā tik daudz būtu sasniegts! Laikam “Lauriņu” bites, nektāru un ziedputekšņus vācot, katru zemenes ziedu, ogulāju un ābeli  aplido ar tādu pat mīlestību, cītību un pietāti, kā to dara saimnieki! “Stipra ģimene un mīlestība pret savu zemi,” tā Maija Lauriņa-Rimicāne vienā vārdā raksturo savu saimniecību, kur darbos iesaistītas trīs paaudzes.

– Kā viss sākās? Kāpē izvēlējies palikt laukos un vadīt saimniecību?

Maija: – Bija palicis vēl pēdējais mācību gads LU Mākslas pedagoģijas bakalaura studiju programmā, kad pārnācām no Rīgas uz laukiem un sākām aktīvi darboties. Vecāki atbalstīja un nodeva saimniecības vadību manās rokās. Viņi līdz šim bija nodarbojušies ar lauka dārzeņu audzēšanu, bija iestādīts ābeļdārzs un mantojumā palikušas bišu saimes. 2015. gads bija sākums jaunam, ļoti aktīvam posmam mūsu dzīvē un saimniecības  attīstībā. Viss notika vienlaikus – bakalaura darbs, otrā bērniņa gaidības, ābeļdārza izkopšana, jauna zemeņu stādījuma ierīkošana un dravas paplašināšana. Jau pirmajā gadā sapratu, ka ar esošajām zināšanām nepietiek un 2016. gadā uzsāku mācības Bulduru dārzkopības vidusskolā. Mācību laikā bija iespēja apgūt augļkopības praksi Dobeles dārzkopības institūtā, kas sakrita ar maniem plāniem saimniecības attīstības jomā. Tā apguvu pamatzināšanas, ko uzreiz liku lietā – katra ābele tika novērtēta, pirms zāģis, šķēres, nazis un potvasks stājās pie darba. Daudzas vecās šķirnes ir aizstātas ar jaunām – koka skeletzarus pagāniski izzāģējot un pārpotējot. Ja kokam ir četri skeletzari, vienā gadā ar jauniem potzariem var aizstāt divus.

– Kādi kritēriji nosaka šķirņu izvēli ābelēm un zemenēm?

– To, kas garšo pašiem, to arī pavairoju un audzēju tirgum. Ģimene un kaimiņi ir galvenā kvalitātes sistēma, pēc kā vados, izvēloties pavairojamās šķirnes. Mūsu iecienītās zemenes ir ‘Rumba’,  ‘Sonata’, ‘Malwina’. Pirmie, no Holandes pasūtītie frigo zemeņu stādi, kļuva par mātesaugiem zemeņu hektāram turpmākajos gados. Ja runājam par ābelēm, perspektīva varētu būt Dobelē selekcionētā ‘Gita’. Tā nav ieņēmīga pret kraupi, labi glabājas un lieliski garšo. No vecā ābeļdārza šķirnēm iecienīts ir ‘Rubīns’, ‘Auksis’.

– Vai saimniekojat konvencionāli, integrēti vai bioloģiski? Plānojat šajā jomā kaut ko mainīt?

– Esam integrētie audzētāji, VAAD piereģistrējos jau tad, kad mācījos Bulduros. Pēc tam, auklējot trešo bērniņu, apguvu arī 160 stundu bioloģiskās lauksaimniecības kursu. Man ļoti interesē šī tēma, bet, lai produktīvi strādātu ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm, ir vajadzīgas plašas zināšanas, kas vēl jāuzkrāj, tāpat kā pieredze.

– Ko ar esošajām zināšanām un ģimenes atbalstu jau esat paveikuši? Vai bijušas arī kļūdas?

– Kļūdas un pārbaudījumi ir vienmēr – gan maijvaboļu kāpuri, ērces un tripsis ir zemeņu stādījumā posta darbus darījuši. Gan paši esam pārcentušies zemeņu laistīšanā un jaunu lauku stādīšanā. Kad par projekta līdzekļiem ierīkojām laistīšanas sistēmu, sākumā par maz laistījām, tad pārlaistījām un ogas bojājās. Tāpat arī stādījumus paplašinājām, neizvērtējot savu kapacitāti. Paldies, ka vecāki mūs visā atbalstīja, lai gan redzēja, ka uzņemamies un darām pāri saviem spēkiem. Viņu padomi, viedums un pacietība mums ļoti palīdzēja. Pirmajos gados, zemeņu ražas laikā, nakšņojām teltī lauka malā, lai visu varētu paspēt un bērni pamostoties mūs uzreiz atrod. Agri no rīta salasām ogas, tad uz darbu skolā un vakarā atkal zemeņu lauks. Man kā pedagogam atvaļinājums ir no jūnija vidus līdz augusta vidum, vīrs ir restaurators, viņš no maija līdz oktobrim to nomaina uz pilnas slodzes darbu lauksaimniecībā. Kopš mums ir zemenes, Jāņu naktīs nāk miegs, jo visu jūniju līgojam zemeņu laukā. Toties “baltā galdauta” svētkos 4. maijā mūsu zemenes zied baltos ziedos – tas ir tik skaisti!  Šīs zemenes tiek stādītas iepriekšējā gada vasarā vai martā. Tās kā frigo stādi tiek saņemti no Holandes un agrās ražas ieguvei tiek stādīti tuneļos.

– Kas kopīgs zemkopībai ar pedagoģiju un restaurāciju vēl bez tā, ka šajās jomās ir ilgstoši jāiegulda – darbs, laiks, resursi, un rezultāti nav ātri. Kas jūs saista pie šādiem ilgtermiņa darbiem? Vai, raugoties uz pasauli un savu vietu tajā, arī  jums pašiem ir vajadzīgs tāds “tālais” redzējums?

– Zemnieka un skolotāja darbam kopīgs ir īstums. Gan skolā ar bērniem, gan dārzā ar augiem ir jābūt patiesam. Tāpat arī vīram ar restaurācijas darbiem. Ja mēs darītu darbu tikai darba pēc, tad uz priekšu netiktu. Darbs ir jāmīl, lai gūtu gandarījumu un piepildījumu! Un labākā atpūta ir pārslēgšanās uz citu darbu. Izaicinājumu, protams, ir daudz. Katra mācību stunda skolā un katrs gads lauksaimniecībā ir kā eksperiments – abās jomās ir nemitīgi jāmācās, jāpilnveidojas un jāizmēģina jaunas metodes. Jā, šīs jomas prasa lielus ieguldījumus, bet pretī sniedz prieku un stabilitāti. Mums ir svarīgi dzīvē just stabilitāti un dzīvot ar pārliecību, ka mums ir izvēles iespējas. Tomēr pārāk tālu nākotnē es neskatos. Saimniecības attīstību plānoju vien tuvākajiem gadiem, ko katrā ziņā centīšos apvienot ar darbu skolā. Zinu arī to,  ka pārtiku ģimenei mēs audzēsim paši, lai arī kāds būtu mūsu ienākumu līmenis. Visgardākie un vērtīgākie augļi un dārzeņi ir pašu dārzā audzētie. Starp citu, mums ir arī vistas un divas kazas.

– Kāds ir šis pavasaris “Lauriņos”? Kādi ir šī gada plāni? Vai saredzat kādas grūtības to īstenošanā un kur meklēsiet risinājumus?

– Šogad mums ir 0,6 ha zemenes uz lauka un 0,16 ha tuneļos, 0,3 ha avenes (vasaras un rudens), 0,6 upenes un  0,8 ha ābeles. No dārza iegūstam gan augļu un ogu, gan medus ražu. 30 bišu saimes gadā saražo 1 tonnu medus, vairāk te ievākt nav iespējams, tāpēc dravu nepaplašināsim. Sākumā ar medus burciņām un spainīšiem braucām uz tirgu. Tagad visu pārdodam tepat saimniecībā. Labu preci pircēji novērtē un iesaka citiem. Mūsu klienti ir mūsu vislabākā reklāma. Tāpat ir ar zemenēm. Lielākoties realizējam  Bauskā  – tirdzniecības vietā pie veikala “Elvi” un saimniecībā. Daļa ogu pasūtījumu veidā tiek nogādātas uz Rīgu un Mārupi. Ražas noslēgumā cilvēkiem ir iespēja arī pašiem salasīt ogas savām vajadzībām. Ābolu raža gan pagājušajā gadā bija slikta – smidzinājumi, ko veicām tinēja, kraupja un puvju ierobežošanai, nebija pietiekami. Upeņu stādījumu un tuneļus zemeņu ražas agrākai ieguvei ar ES finansējumu mazo lauku saimniecību projektā ierīkojām 2018. gadā. Pagājušajā gadā ieguvām pirmo upeņu ražu, to mēs ar mammu nolasījām divatā. Šogad jau palīgā nāks meita. Katra ražas sezona ir ar savām grūtībām, un daudzas no tām paredzēt mēs nevaram. Lielu atbalstu vienmēr saņemam no LLKC Bauskas biroja gan augkopības, gan ekonomikas jautājumos, bez tā mēs nebūtu tik tālu tikuši, un arī turpmāk uz LLKC paļaujamies. Mazā lauksaimnieka projekta izstrāde un konsultācijas projekta īstenošanas laikā deva mums lielu atspērienu. Saimniecību attīstot, mēs guvām nozīmīgu pieredzi, uzticamus sadarbības partnerus un arī peļņu, ko ieguldījām tik ilgi plānotās mājas būvniecībā. Tā apvieno mūsu ģimenes trīs paaudzes zem viena jumta. Mums visiem ir vienots redzējums par saimniecības attīstību, un katram sava loma un savs darāmais, lai to piepildītu.

– 1. jūnijā tiks atvērta jauna “Mazo lauksaimnieku” projektu pieteikumu kārta. Ko ieteiktu tiem, kas vēlas attīstīt savas saimniecības? Ar ko būtu jāsāk un ar ko jārēķinās, lai projektā plānotais būtu izpildāms, izvirzītie mērķi un to  izpildes rādītāji būtu sasniedzami bez lielām grūtībām?

– Galvenais ir darīt to, kas interesē un aizrauj – darīt darbu, kur stundas paskrien nemanot. Man zemenes ir darbs un atpūta vienlaikus. Daudzus sākumā nesaprotamos jautājumus konsultants izskaidro, un tad jau atliek tikai darīt, un viss izdosies.

– Kāds ir kopējais “Lauriņu” ražoto preču sortiments? Vai ražojat tikai primāro produkciju? Kādas ir uzglabāšanas iespējas un saimniecības attīstības plāni turpmāk?

– Mums ir labs pagrabs, to uzbūvēja mans tētis apmēram pirms 30 gadiem. Ierīkojām tajā vēl papildu dzesēšanas sistēmu, lai vasarā ogas atdzesētu, bet rudenī to piepildām ar āboliem. Esam augļu dārza saimniecība, kur arī bitēm ir sava vieta. Mūsu tirgus sortimentu veido svaigas ogas, medus un āboli. Ogas realizējam uzreiz, ābolus līdz Ziemassvētkiem, medus vēl drusku atliek līdz pavasarim. Pagaidām visvairāk strādājam ar zemenēm, tās dod arī vislielāko atdevi. Turpmāk augļu dārza platību pakāpeniski paplašināsim, kopējo saimniecības struktūru plānojot tā, lai paši saviem spēkiem visu varētu paveikt vislabākajā kvalitātē.

Dace Griķe,
LLKC Bauskas biroja vadītāja

Foto: ģimenes arhīvs