Dzīvnieki ir kā ģimenes locekļi

Indras Endzeles saimniecībā dzīvnieki ir ģimenes locekļi ar respektētām individuālajām vēlmēm un rakstura iezīmēm, katram ir savs stāsts, un patlaban jauno novietni tie var saukt par mājām: trīs Romanovas šķirnes aitiņas, sešas punduraitiņas, desmit kazas, no kurām septiņas ir labsirdīgās Anglo Nubijas kaziņas, un piecas pundurkazas.

Dzīvnieki iepriekš dzīvoja privātmājas teritorijā Jelgavā, bet pagājušajā gadā tika apstiprināts ES projekts “Atbalsts uzņēmējdarbības uzsākšanai, attīstot mazās lauku saimniecības”, kas deva lielisku iespēju attīstīties – uzbūvēt dzīvnieku novietni laukos. Jelgavas novada Cenu pagasta “Vīksnēs” kaziņām un aitiņām nu jau ceturto mēnesi ir jauna, plaša māja. Tajā šopavasar pasaulē nācis pundurteķītis Sebastians un 100% Anglo Nubijas (AN) meitene Otīlija. Savukārt vēl janvārī pilsētā dzimušie 100% AN puiši no jaunajām mājām jau devušies tālāk lielajā dzīvē – uz Rēzekni un Daugavpili, bet viens dzīvos kādā saimniecībā tepat Jelgavas novadā.

Jau doma par jaunu projektu

“Esmu ļoti priecīga un pateicīga par iespēju realizēt šo projektu, jo par saviem līdzekļiem to izdarīt būtu ļoti grūti un tas prasītu krietni ilgāku laiku. Tagad varu piepildīt savu vēlmi – lieliskos apstākļos un labturībā audzēt šķirnes dzīvniekus vaislai un izbraukumu minizoo vajadzībām,” teic Indra. “Projekta ietvaros ir ne tikai uzbūvēts kazu un aitu nams, bet tam pievienots arī ūdensvads un elektrība, ierīkoti celiņi un iebraucamais ceļš siena un citas lopbarības pievešanai, teritorija apjozta ar pamatīgu žogu, mitruma dēļ pacelts pastaigu laukuma augsnes līmenis, iestādīts dzīvžogs, skaisti aug arī iesētā un šī pavasara sausumā cītīgi laistītā zālīte. Plānoju startēt projektā arī jaunajā plānošanas periodā, jo no šī gada ir tāda izdevība – atkārtoti pieteikties atbalstam. Vajadzību vēl daudz, īpaši attiecībā uz trušiem – tiem nepieciešamas skaistas un ērtas dzīvojamās mājiņas, kā arī aplociņi, kur paskrieties. Jaunajai novietnei vēl būtu vajadzīgs griestu siltinājums, kūtsmēslu krātuve un citi  uzlabojumi. Noteikti jāpiebilst, ka tik viegli bija startēt projektā, jo konsultante Agnese Stivriņa ļoti palīdzēja, atbalstīja, sagatavoja visus dokumentus, vienmēr visu saprotami un laipni paskaidroja. Es tikai saņēmu naudiņu! Arī Lauku atbalsta dienestā brīnišķīgi speciālisti. Uldis Grinbergs – pretimnākošs, ieinteresēts, motivēts palīdzēt. Profesionāls darbs! Prieks, ka ir iespēja strādāt ar tādiem cilvēkiem.”

Minizoo izbraukumi – trešo sezonu

Minizoo izbraukumi notiek jau trešo sezonu, tas ir, kopš 2021. gada jūlija, kad Indra kopā ar jaunāko dēlu Pēteri pieslēdzās meitas Lauras – poniji.lv saimnieces – biznesam un ar saviem dzīvniekiem sāka piedalīties pasākumos. Nu jau kādu gadu izbraukumos piebiedrojas arī ģimenes galva Guntis, jo divatā ar darba apjomu vairs nevar tikt galā. Tā nu brīvdienas bieži vien tiek pavadītas, visiem kopā strādājot.

Ņemot vērā, ka ikdienā cilvēku saikne un saskare ar dabu mazinās, bērniem, un ne tikai bērniem, aizvien pieaug interese par dzīvniekiem, daudzi vēlas tiem pieskarties, pabužināt, pabarot. Ne visiem regulāri iespējams doties uz zooloģisko dārzu vai minizoo, tāpēc izbraukumu minizoo ir lieliska iespēja cilvēkiem būt tuvāk dabai. Daba ienāk pilsētā. “Kontaktzoo” galvenais nosacījums ir draudzīgi dzīvnieki, kurus var pabarot, paglaudīt un sajust tuvumā; visvairāk to novērtē bērni, bet arī pieaugušo, īpaši vecāka gadagājuma cilvēku un jauniešu, prieks un interese ir liela.

Izbraukumos – uz pilsētu svētkiem, gadatirgiem un citiem lieliem pasākumiem, kā arī privātām ballītēm – parasti dodas labs bariņš trušu, dažas lielākas un mazākas aitas un kaziņas, nereti arī Latvijas cukurvistiņas, un ikviens pasākuma apmeklētājs dzīvnieciņus var apskatīt, pabarot ar mūsu līdzi paņemtajiem kārumiem un samīļot.

Dzīvnieki tikpat dažādi kā cilvēki

Indra stāsta, ka dzīvnieku raksturi un uzvedība dažādās situācijās ir ļoti atšķirīga, līdzīgi kā cilvēkiem: “Vedot dzīvniekus uz pasākumiem rādīt apmeklētājiem, parasti vērojam, kuri no tiem būtu vairāk piemēroti šim mērķim. Ir dzīvnieki, kas ātri aprod ar situāciju, bet ir tādi, kuriem no stresa var rasties pat veselības problēmas. Piemēram, mūsu lielajam AN āzim Gilbertam šādas aktivitātes tā arī neiepatikās, bet punduraitiņa Dora ir īsta sabiedrības dvēsele.”

Indra piebilst: “Esmu ieguvusi augstāko izglītību lauksaimniecībā, kā arī pabeigusi divu maģistrantūru teorētiskos kursus LLU – pedagoģijas un socioloģijas. Esmu divreiz pabeigusi arī bērnu emocionālās audzināšanas kursus, pusaudžu emocionālās audzināšanas kursus, Montesori pedagoģijas lekciju ciklu un daudzus citus personības pilnveides kursus. Šīs prasmes lieti noder, strādājot izbraukumu minizoo, kur nemitīgi jākomunicē ar maziem un ne tik maziem bērniem, ierādot, kā aprūpēt dzīvnieciņus, kā tos barot, glaudīt, stāstot, ko kurš ēd, kā atšķiras pēc dzimuma, kādas sugas pārstāvji tie ir u. c. Jautājumu ir daudz un visu laiku, un svarīgi cilvēkiem ne tikai ļaut kontaktēties ar dzīvniekiem, bet arī sniegt zināšanas un izpratni par to audzēšanu.

Kā pašnodarbinātā sāku darboties līdz ar jaunākā bērna Pētera divu gadu vecuma sasniegšanu, t. i., no 2011. gada, kad atstāju LLU žurnāla un portāla redaktores darbu, lai turpinātu audzināt dēlu. Šajā gadā izveidoju mājdārziņu “Ekoaukle”, kuru vadīju līdz 2020. gadam. Iegādājos savam un mājdārziņa bērnu priekam kazas, vistas, tītarus, paipalas, kopā ar meitu – poniju. Kopš 2012. gada paralēli strādāju žurnālā “Biškopis” par literāro redaktori un žurnālisti, kā arī piecus pēdējos gadus arī žurnālā “Universitas” par literāro redaktori. Kā sertificēta aukle pieskatu vienu jauku puisēnu.”

13 gadus vecā Pētera hobijs un sirdslieta ir Burgundas šķirnes trušu audzēšana. Viņa pārziņā ir arī ar samta kažociņu apveltītie Rekss šķirnes garauši, Meklenburgas truši un Tīringas pundurtruši – kad sadzimst mazie, pūkainie kamoliņi, tad kopā ir vairāk nekā 50 trušu. Arī Pēteris ar trušiem darbojas divās jomās – audzē vaislas materiālu pārdošanai un dzīvniekus izbraukumu minizoo vajadzībām.

Dzīvā daba mums apkārt

“Dzīvā daba mums apkārt. Cik mēs to redzam, dzirdam, sajūtam. Citam saikne ar dabu ir ciešāka, kādam – vājāka. Pēteris ir dabā iekšā, viņš ir uzņēmies atbildību par dzīvām radībām, kas ir pilnībā atkarīgas no viņa. Viņš mācās empātiju, spēju reizēm nolikt malā savas intereses un vēlmes, pārvarēt kādu slinkumiņu, celties un iet arī tad, kad ļoti negribas. Kad ārā līst vai sprēgā sals, vai svilina saule, vai ir stipra vēlme uzspēlēt kādu datorspēli, vai vienkārši un cilvēcīgi – negribas. Viņu gaida daudzas mazas mutītes. Un katru dienu. Balvā par pūlēm viņam ir prieks, gandarījums, savas vērtības apziņa un savs bizness, kas veiksmīgi aizsākās viņa desmit gadu vecumā un ar katru gadu tikai uzņem apgriezienus,” par savu apņēmīgo un neatlaidīgo dēlu priecājas vecāki.

“Ferma – tāds it kā skaļš vārds un nedaudz asociējas ar padomju laikiem, ar lielām kompleksām būvēm. Vārdnīcā teikts – tā ir privātsaimniecība, celtne lauksaimniecības dzīvnieku mitināšanai. Un tāda tā arī ir! Fermiņa, kā to mīļi saucu, darbojas – viss notiek! Fermiņa ir manu kaziņu un aitiņu mājas. Un mājām jābūt ērtām, gaišām, patīkamām, lai tajās gribētos dzīvot, lai – šajā gadījumā – var laiski izgulties čaukstošos salmos un saldi gremot! (Smejas.)

Agnese Stivriņa Genava,
LLKC Jelgavas biroja lauku attīstības konsultante

Foto: Indras Endzeles arhīvs