Darba prieks un talants ir konkurētspējīgas uzņēmējdarbības pamats

Balvu puses mazie lauksaimniecības produkcijas ražotāji, pārstrādātāji un mājražotāji devās Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Balvu nodaļas rīkotajā pieredzes apmaiņas braucienā „Mazo saimniecību konkurētspējas paaugstināšana mājražošanā”uz Preiļu pusi.

Brauciena mērķis bija mudināt mazo lauku saimniecību īpašniekus meklēt papildu iespējas pelnīt jau esošajai nozarei (piena lopkopība, graudkopība, augļkopība u. c.) vai uzsākt savu biznesu laukos. Maršruts tika izvēlēts apzināti – Latgale, parādot labo praksi uzņēmējdarbībā tālumā no galvaspilsētas.

Brauciena dalībnieki iepazina saimniekošanas pieredzi dažādās nozarēs – piena pārstrādē, augļu un ogu pārstrādē, maizes cepšanā. Visi uzņēmumi ražo mājas apstākļos, nelielos apjomos, spējot nodrošināt ienākumus ģimenei.

Zemnieku saimniecība „Juri”

Zemnieku saimniecība „Juri” atrodas Riebiņu novadā, un ir zināma kā Latgales siera ražotāja. Saimniecības pirmsākumi meklējami jau 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad saimnieka Jura Lubāna vectēvs šajā vietā uzbūvēja dzīvojamo ēku un sāka saimniecības veidošanu. Tagadējie saimnieki – Juris un Lidija, kuri agrāk dzīvoja un strādāja pilsētā, bet saprata, ka nevēlas būt pilsētnieki. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados viņi atgriezās Riebiņu novadā un pārņēma saimniecību savās rokās. Taču, lai izdzīvotu, ar tradicionālo saimniekošanu vien nepietika, tāpēc tika apgūta prasme siet sieru. Laika gaitā siers iegaršojās gan radiem, gan kaimiņiem, kuri neskopojās ar labajām atsauksmēm. Nu jau latgaļu siera sējējiem izveidojies savs uzticams klientu loks. Lielās ieinteresētības dēļ saimnieki savu saimniecību pielāgo gan siernīcas nepieciešamībām, gan viesu vajadzībām. Viņi gādā par to, lai ciemošanās šeit kļūtu vēl patīkamāka. Zemnieku saimniecībā „Juri” sieru gatavo no bioloģiskā piena, ko dod sešas gotiņas. To sien pašu rokām. Ciemojoties saimniecībā, viesmīlīgais saimnieku pāris izstāstīja par siera siešanas tradīcijām. Viņi atklāja to, ka šeit sieru gatavo pēc receptēm, kas ir ne tikai pārņemtas no prasmīgām siera sējējām un Ulmaņlaiku pavārgrāmatām, bet arī pašu izdomātas.

Saimnieki ciemiņus cienāja ar karstu kakao un visdažādāko veidu sieriem, kuri bija salikti Latgales podnieku veidotajos traukos. Vispirms – Jāņu sieru ar ķimenēm vai zaļumiem (kāds nu kuram labāk tīk), tad Jura sieru, maigo “Martinella” un svaigo “Ricotta” sieru, kas garšo īstiem siera pazinējiem. Zemnieku sētas „Juri” gaišais starojums, viesmīlīgie saimnieki rada miera sajūtu, ko gribas baudīt vēl un vēl.

Saimnieki neplāno paplašināties, jo tad būs nepieciešams vēl viens darbinieks.

Saimnieka galvenās atziņas:

• Svarīgi, lai abiem ģimenē ir viens saimniecības attīstības redzējums, citādi diža saimniekošana neizdosies;
• Pirms uzsākt pārstrādes telpu ierīkošanu, vispirms vajadzētu konsultēties ar PVD, kur ieteiks un palīdzēs rast labāko risinājumu;
• Siera ražošanai saimnieki iesaka izmantot nerūsējoša materiāla traukus. Alumīnija – nevajadzētu.

Saimnieki par dzīvi nesūdzas un iedrošina arī citus novērtēt mājražošanas iespējas. Viņi uzskata, ka laukos var nopelnīt vēl vairāk, vajag vien strādāt un pievienot klāt izdomu, gribasspēku un darba mīlestību.

Zemnieku saimniecība „Kalni”

Preiļu novada z/s „Kalni” īpašniece Irēna Koleda uz dzīvi dzimtajā Latgalē pārcēlās no Jūrmalas, kur abiem ar bijušo vīru bija savs bizness. Pirms vēl sāka dzīvot šajās mājās, viņa stādīja dārzu, jo, skaista dārza izveidošana pie mājas bija saimnieces sapnis. Pirmos ogulājus iestādīja nelielā platībā, izmantojot atbalstu no valsts subsīdijām.

Irēna Koleda balvēniešus iepazīstināja ar katru sava dārza stūrīti, pastāstot par tajā redzamajiem augiem, atpūtas vietām, kur, piemēram, uzcelts mazs namiņš, lai, kā pati smej, rastu piemērotu vietu znota dāvātajai lustrai. Dārzs ir saimnieces dzīvesstāsts, tajā ir arī vieta, ko saimniece dēvē par pludmali, jo tuvumā ir pirtiņa, sakopts mauriņš, ko no visām pusēm skauj augi un koki. Bērnu uzmanību piesaista Jautro rūķu pilsētiņa.

Kad augļu koki un ogulāji sāka ražot, bija jāmeklē to realizācijas iespējas. Saimniece mācījās darināt vīnu. Tas neizdevās ātri, bija jāeksperimentē un jāpilnveido tehnoloģija četrus gadus. Lielu kļūdu nebija, bet to, vai vīns ir garšīgs, darītāji izmēģināja uz saviem draugiem un radiem. „Vīna darināšanā ir daudz darba, tas ir sarežģīts process. Bet, ja tā nebūtu, tad vīnu gatavotu katrs otrais,” atklāj I. Koleda. Mājas vīnu, ko iegūst no vīnogām, upenēm un avenēm, uzglabā lielās pudelēs telpā, kur temperatūra ir ne augstāka par +12 grādiem, bet ziemā – ne zemāka par 0 grādiem. Šī gada darināto vīnu var sākt lietot ap Ziemassvētkiem, bet labāk, protams, nākamajā tūrisma sezonā. Šogad saimniecība saražoja 2,5 tūkstošus litru vīna, un, kā atzīst saimniece, ar vīna realizāciju problēmu nav bijis. Savukārt 16 veidu marmelādi, ko iegūst no saimniecībā izaudzētajām ogām, neizmantojot konservantus un krāsvielas, ražo saimnieces meita. Produkcija tiek realizēta vietējā tirgū, galvenokārt saimniecībā uz vietas aktīvajā tūrisma sezonā. Saimniecība aktīvi sadarbojas ar pašvaldību un tūrisma informācijas centru. Arī šī saimniecība, tāpat kā iepriekšējā, neplāno paplašināties, stādot lielāku ogulāju platību.

Saimniece labprāt dalījās savā pieredzē gan vīna ražošanā, gan dokumentācijas kārtošanā un licences iegūšanā, gan ieteica piemērotākās vīnogu šķirnes labākam vīnam. Viņa atzina, ka ir ļoti laimīga laukos, mīl savu darbu un enerģiju gūst dārzā, no ziediem un augiem, no tā, ka rada prieku citiem. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar dabu, tad arī darbi labāk veicas.

Aglonas maizes muzejs

Maizes muzejā apmeklētājus ar teatralizētu uzvedumu uzņēma pati saimniece Vija Kudiņa latgaliešu tautas tērpā, ar latgaliešu tautas dziesmām un latgalisku uzrunu. Darbnīcā dega sveces, uz galda māla krūzēs kūpēja zāļu tēja, uz linu galdauta smaržoja rudzu maize. Saruna sākās ar rudzu graudu atpazīšanu un izgaršošanu. Vija Kudiņa savākusi desmitiem sakāmvārdu, ticējumu, pasaku, uzzinājusi ieražas, kas saistītas ar labības audzēšanu, maizes cepšanu un ēšanu. Te varēja ieklausīties, kā san vārpas, kā skan spriguļi, iemācīties senas rotaļas un spēles, kas saistītas ar labību un maizi. Ciemiņiem bija iespēja izcept savu maizes klaipiņu, pagaršot maizīti, iemēģināt roku dzirnavu griešanā vai pilnas graudu sētuves turēšanā.

Vija Kudiņa prot pastāstīt un arī pagatavot senos latgaļu ēdienus: krupnīku, veistekni, gruci, kļockas un citus. Muzejā ir savākts simtiem lietu, kas saistītas ar graudu pārstrādi un maizes cepšanu: spriguļi, lizes, abras un citi. Vija Kudiņa ar visu savu sirdi godā ceļ Latvijas rudzu maizes klaipiņu. Ar savu lielo darba mīlestību, ar uzticību visam latviskajam, ar vēlmi Latvijas jaunatnē ieaudzināt cieņu pret savas zemes vēsturi, Vija Kudiņa tukšā vietā un no nekā izveidojusi muzeju, kurš šodien zināms jau visā valstī. Saimniece Vija Aglonas maizes muzeju izveidoja pirms desmit gadiem, bet ar maizītes cepšanu nodarbojas divtik ilgi. Savulaik viņa strādāja par ražošanas meistari patērētāju biedrības maizes ceptuvē Aglonā. Kad ceptuves darbību apturēja, bija jādomā, ko darīt tālāk. Vija aizņēmās naudu no draugiem, paziņām un izveidoja savu ceptuvi Jaunaglonā. Vēlāk nopirka māju Aglonas pagastā, to pārbūvēja, un 2005. gadā tika atklāts Aglonas Maizes muzejs. Doma par Maizes muzeju Vijai radusies, kad uz ceptuvi no tuvējām skolām nāca bērni, lai palūkotos, kā top maizīte. Strādājot Jaunaglonas amatu skolā, tika sakrāti dažādi materiāli par maizes cepšanas tradīcijām, ēšanas tradīcijām un tautas ticējumi. Tas bija pamats, lai varētu izveidot savu muzeju, kurš tagad ir kļuvis populārs visā Latvijā.

Balvu puses uzņēmējiem šis brauciens deva iespēju gūt atziņas un iedvesmu savu saimniecību konkurētspējas paaugstināšanai un ideju bagātināšanai. Daudzi atzina, ka Latvijas veiksmes formula ir izteikta Annas Brigaderes vārdos „Dievs. Daba. Darbs”. Dzīvojot saskaņā ar šo, var sasniegt visaugstākos rezultātus.

Liene Ivanova,

LLKC Balvu nodaļas uzņēmējdarbības konsultante