Jūraskrauklis un akvakultūra

Daudz ir tādu nelūgto viesu, kas zivju dīķus uzskata par „klātu galdu”, radot to saimniekiem būtiskus zaudējumus: pa lielai karpai aiznes zivju ērglis vai jūras ērglis, naktīs zivju dīķos pamielojas ūdrs vai Amerikas ūdele, biežs viesis ir veiklais „makšķernieks” – zivju gārnis. Tomēr īsta sērga dīķsaimniecībās ir jūraskraukļu baru uzlidojumi, kas ir Eiropas, pat globāla mēroga zivsaimniecības problēma. 

Jūraskrauklis jeb kormorāns (Phalacrocorax carbo) ir pelikānveidīgo kārtas jūraskraukļu dzimtas putns ar plašu izplatības areālu – Eiropa, Ziemeļāfrika un Ziemeļamerika Atlantijas okeāna krastā, kā arī Fēru salas, Islande un Grenlande. Tas apdzīvo arī okeāna piekrasti Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Indijā un Ķīnā. Jūraskrauklim ir sešas pasugas, no kurām Latvijas teritorijā pa retam iemaldās Atlantijas pasuga (Phalacrocorax carbo carbo), kas mīt galvenokārt okeāna piekrastē, un sauszemes pasuga (Phalacrocorax carbo sinensis) – ir mūsu ūdeņu iemītnieks gan piekrastē, gan iekšzemē un šī raksta galvenais „varonis".

Jūraskraukļa raksturojums
Jūraskrauklis ir liels putns, tā ķermenis ir 80–100 cm garš, spārnu izpletums – 130–160 cm, vidējais svars 2,5–3,5 kg. Latvijā līdz pat 1970. gadu beigām bija samērā reti sastopams, īpaši iekšzemē. Ligzdošana pirmo reizi pierādīta 1989. gadā Lubānas ezerā. Sevišķi strauji jūraskraukļu skaits audzis pēdējos desmit gados, un mūsdienās šī suga ir kļuvusi par pilntiesīgu Latvijas putnu faunas pārstāvi. Nelielā skaitā jūraskraukļi regulāri ziemo jūras piekrastē, sevišķi rajonā uz dienvidiem no Liepājas. Ornitologi uzskata, ka šobrīd varētu būt apmēram 2000 jūraskraukļu, kas izveidojuši kādas 20 kolonijas. Jūraskraukļi ligzdo kolonijās, veidojot ligzdas kokos, klintīs vai uz zemes. Vienā kolonijā var apmesties līdz daudziem simtiem, pat tūkstošiem ligzdojošo putnu. Ja kokos sāk ligzdot jūraskraukļi, koki un visa zemsedze nokalst no pārmērīgā un nepārtrauktā mēslojuma.

Jūraskraukļu kolonija Kaņiera ezerā (foto: M. Vītiņš)

Tā kā jūraskraukļi, kā jau lielie putni, ir ilgdzīvotāji, tie sāk ligzdot tikai tad, kad sasnieguši 3–5 gadu vecumu. Šo putnu kopējais skaits Eiropā ir pieaudzis vismaz līdz 1,7–1,8 miljoniem, lai gan vēl pavisam nesen tie bija gandrīz izmiruši, jo zvejnieki tos uzskatīja par saviem konkurentiem zivju ieguvē. Jūraskraukļi ir daļēji migrējoši putni, kas pēc ligzdošanas sezonas beigām dodas arī tālākos pārlidojumos. Vispirms jau ziemeļu puslodes mēreni kontinentālā klimata apgabalos mītošie jūraskraukļi ziemā bieži vien migrē simtiem kilometru uz dienvidiem.

Uz zemes ligzdojošu jūraskraukļu kolonija. Attēls no: http://www.cormocount.eu/

Jūraskrauklim dienā nepieciešams 400–600 g zivju. Būdami izteikti bara putni, tie medībās pie ūdeņiem bieži dodas lielākās grupās. Parasti tad katrs putns medī atsevišķi, taču bieži vien arī grupās no 25 līdz pat vairākiem simtiem putnu, kas zivis vispirms aplenc, tādējādi tie no atsevišķām ūdenstilpēm relatīvi īsā laika periodā var izķert liela apjoma zivju krājumu.

Galvenie jūraskraukļu vairošanās rajoni un ziemošanas migrāciju ceļi Eiropā

Jūraskraukļu koloniju izplatība un vidējais ligzdu skaits tajās
(http://ec.europa.eu/environment/nature/cormorants/breeding-distribution-2006.htm)

Jūraskraukļi – Eiropas mēroga problēma
Putnu aizsardzības direktīva (Padomes Direktīva, 1979. gada 2. aprīlis, Par savvaļas putnu aizsardzību, 79/409/EEK) un no tās izrietošie pasākumi ligzdošanas vietu aizsardzībai ir noveduši pie neproporcionāli lielas jūraskraukļu populācijas, kas pa šo laiku ir izplatījusies tālu aiz šo putnu tradicionālajām ligzdošanas vietām tādos reģionos, kādos tie līdz šim nebija sastopami pat pēdējos 150 gadus. Šis milzīgais putnu skaits daudzos Eiropas Savienības apgabalos ir tieši ietekmējis vietējās zivju populācijas, respektīvi, zivsaimniecību, tādējādi jūraskraukļu esību padarot par Eiropas mēroga problēmu.

Ligzdojošo jūraskraukļu skaita pieaugums (zaļā un brūnā krāsa – sauszemes pasuga, zilā – Atlantijas pasuga) 
(No Eiropas Parlamenta Strukturālās un kohēzijas politikas departamenta dokumenta
„Starp zivsaimniecību un putnu aizsardzību: kormorānu konflikts”, 2013.)

Lai izskaidrotu piekrastes un iekšējo ūdeņu zivju krājumu un dīķsaimniecību problēmu būtību, jāuzsver, ka jūraskraukļi, dienā katrs apēdot 400–600 g zivju, gada laikā Eiropas dabisko un mākslīgo ūdenskrātuvju zivju skaitu samazina vairāk nekā par 300 000 tonnām. Daudzās dalībvalstīs tas daudzkārt pārsniedz pārtikā izmantojamo zivju skaitu, ko saražo profesionālā zveja un zivaudzētavas. Piemēram, 300 000 tonnas ir vairāk nekā Francijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas, Ungārijas un Čehijas akvakultūras kopējais saražotais zivju daudzums.

Jūraskraukļu ierobežošanas metodes
Sauszemes jūraskraukļa pasuga Phalacrocorax carbo sinensis, kas dominē Eiropā, tātad arī Latvijā, jau 1997. gadā tika izsvītrota no to putnu sugu saraksta, uz kurām attiecas īpaša aizsardzība saistībā ar dzīvotnēm (Putnu aizsardzības direktīvas I pielikums), un pašu valstu kompetencē ir šīs sugas ietekmes mazināšanas pasākumi. Dažādās valstīs un dažādās saimniecībās lieto atšķirīgus paņēmienus. Pēdējos gados ir veikti dažādi īslaicīgi vai teritoriāli ierobežoti pasākumi, piemēram, ieviešot šo putnu izšaušanas atļaujas noteiktos apgabalos (Zviedrijā, Polijā, Itālijā, Dānijā, Vācijā, Austrijā), noteiktos laika periodos (Rumānijā, Igaunijā) vai pēc noteiktām kvotām (Francijā, Apvienotajā Karalistē, Slovēnijā). Daudzo intensīvajā dīķsaimniecībā lietoto metožu vidū vispirms ir attaisnojusies ūdenskrātuvju pārklāšana ar tīkliem vai trosēm. Pie lielākiem dīķiem un atklātiem ūdeņiem, kur nevar veikt pārklāšanu, iedarbīgākie ir tādi pasākumi kā aizbaidīšana ar šāvieniem, automātiskiem petaržu sprādzieniem, ūdensstrūklām, baloniem, atstarotājiem, pat radiovadāmām nelielām lidojošām ierīcēm, kas dažreiz tiek papildināti ar atsevišķu putnu izšaušanu. Austrālijā izstrādāta atbaidīšanas ierīce „Super Pro X", kas atskaņo ūdensputnu briesmu saucienus, un portatīva lāzerierīce „Bird Gard Kite" kormorānu aizbaidīšanai krēslas apstākļos.

Atbaidīšanas efektivitāti palielina dažādu metožu kombinēta lietošana. Daļēji palīdz arī dežurantu fiziska klātbūtne dienas gaišajā laikā pie zivju dīķiem. Tomēr minēto metožu efektivitāti papildus augstajiem izdevumiem,ierobežo tas, ka tās darbojas tikai tad, ja putnu kopējais skaits reģionā ir relatīvi neliels un tie var atrast pietiekami daudz barības citās tuvākajās ūdenskrātuvēs, bez tam jūraskraukļi arī iemanās apiet dažādos atbaidīšanas vai norobežošanas līdzekļus vai pierast pie tiem. Jāņem vērā, ka aizbaidīšanas metodes veicina jūraskraukļu pārvietošanos uz kaimiņu ūdenskrātuvēm un saimniecībām.

Atbaidīšanas pasākumi un iejaukšanās ligzdošanas kolonijās līdz šim bija atļauti tikai atsevišķās dalībvalstīs, turklāt arī tajās, izņemot Dāniju, tikai speciālos gadījumos. Toties dažās valstīs, kas ir nozīmīgas ligzdošanas vietas (piemēram, Nīderlande, Somija, Beļģija), netiek atļauti nekādi pasākumi pret jūraskraukļiem, pat ne konstatējama kaitējuma gadījumā. Līdz šim jūraskraukļu izplatību izgstošāk varēja samazināt vienīgi ligzdošanas vietu skaita samazināšana. Citi iespējamie pasākumi, piemēram, ligzdu izpostīšana, putnu traucēšana perēšanas laikā vai olu apsmidzināšana ar eļļu dažādu iemeslu dēļ ir pārāk darbietilpīgi un dārgi vai arī no morāli ētiskā viedokļa visai apšaubāmi un pretrunīgi, lai tos varētu izmantot sistemātiski.

Atsevišķās valstīs (Lietuvā, Čehijā, Somijā, Rumānijā, Vācijā – Saksijas zemēs, Slovākijā un Beļģijas – Valonijas reģionā) ir noteikti kompensācijas maksājumi par akvakultūras saimniecībām nodarītajiem zaudējumiem.

Jūraskraukļu ir par daudz
Aprēķināts, ka Eiropā jūraskraukļu skaits par 500 000 putniem pārsniedz šīs sugas kopējo optimālo populācijas lielumu, līdz ar to ir apdraudēta ne tikai akvakultūra, bet arī ekosistēmu un vides daudzveidība, jo jūraskraukļu koloniju rajonos atmirst visa veģetācija, tiek piesārņoti ūdeņi. Apzinoties šo putnu ekspansiju Eiropā un vēloties mazināt jūraskraukļu pieaugošo ietekmi uz zivju krājumiem, zivsaimniecību un akvakultūru, Eiropas Parlaments 2008. gada 4. decembrī pieņēma rezolūciju par Eiropas jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna izstrādi, aicinot Eiropas Komisiju iesniegt Eiropas līmenī koordinētu daudzpakāpju plānu jūraskraukļu skaita pārvaldībai, kas paredz jūraskraukļu populāciju ilgtermiņā integrēt kultūrvidē, neradot šķēršļus Putnu aizsardzības direktīvā un programmā „Natura 2000" noteikto mērķu sasniegšanai attiecībā uz zivju sugām un ūdenskrātuvju ekosistēmām. Jāveicina starptautiski pētījumi par jūraskraukļu ģeogrāfisko izplatību Eiropā, skaita dinamiku un iespējamu koordinētu rīcību to skaita regulēšanai.

Situācijas nopietnība ir uzsvērta arī šā gada 29. aprīlī publicētajā Eiropas Komisijas (EK) paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropas Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Stratēģiskās vadlīnijas ES akvakultūras ilgtspējīgai attīstībai", kurā EK un dalībvalstis ir aicinātas, labāk koordinējot darbības, sadarbojoties un nodrošinot saziņu zinātniskā un administratīvā līmenī, veicināt jūraskraukļu populācijas ilgtspējīgu pārvaldību, kā arī radīt atbilstīgus priekšnosacījumus „Eiropas Jūraskraukļu populācijas pārvaldības plāna" izstrādei, apzinoties, ka vienīgā iespēja, kā pasargāt zvejniecību un akvakultūru no jūraskraukļiem, ir koordinēti regulēt šo putnu arvien pieaugošo savvaļas populāciju. Uzsvērts arī, ka publiskajām iestādēm jāapzinās, kādus ienākumus akvakultūras uzņēmējiem liedz gūt to atrašanās „Natura 2000" teritorijās un tādu plēsējputnu kā jūraskraukļu aizsardzība, kā arī brīvprātīgas apņemšanās aizsargāt bioloģisko daudzveidību vai ūdeņus.

Latvijas akvakultūras uzņēmējiem ir jācer, ka 2014.–2020. gada plānošanas periodā būs iespēja saņemt atbalstu no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda tehnisko ierīču ieviešanai, lai mazinātu jūraskraukļu radītos zaudējumus.

Sagatavoja Māris Vītiņš
Publikācija no informatīvā izdevuma "Zivju Lapa" Nr. 3 (19)