Ganību invāzijas liellopiem, to ierobežošanas aspekti

Ekonomiskā un politiskā situācija pasaulē ievieš savas korekcijas arī lopkopības nozarē Latvijā. Krīze piensaimniecībā mudina zemnieku saimniecībās pārorientēt saimniekošanu. Kā izeju zemnieki saskata piena ganāmpulku pārveidi par gaļas liellopu saimniecībām, taču ne visiem saimniekiem ir pietiekamas zināšanas gaļas liellopu ganāmpulku apsaimniekošanā. Jāņem vērā vairāki specifiski aspekti gaļas liellopu audzēšanā, lai izvairītos no dažādām dzīvnieku slimībām. Dzīvnieku parazitāro slimību izplatība gaļas liellopu un slaucamo govju ganāmpulkos ir maz pētīta nepietiekama finansējuma dēļ. Parazitārie izmeklējumi no valsts budžeta līdzekļiem netiek finansēti, jo parazitārās slimības ir ekonomiska rakstura, jo tās dzīvnieku ganāmpulkos konstatē sporādiski.

Pēdējos gados arvien vairāk tiek turētas zīdītājgovis teļu ieguvei. Izveidojies jauns govju turēšanas un ēdināšanas modelis. Dzīvnieki bieži vien netiek turēti kūtīs, bet uz lauka, kur iekārtotas barotavas, dzirdinātavas, nojumes aizvējam un ilgstošam lietus, sniega periodam.

Šāda tipa saimniecībās dominē parazitozes, kuru bioloģiskajā attīstības ciklā ir nepieciešami starpsaimnieki – gliemeži, augsnes ērces un citi dzīvnieki.

Pēdējos gados ar Latvijas Republikas Zemkopības Ministrijas atbalstu parazitožu pētniecība tika veikta Zālēdāju projekta ietvaros, kuru īsteno Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultātes (VMF) parazitoloģijas katedras mācību spēku atbalstu.

Zālēdāju projektā gūtās atziņas liecina par to, ka ganāmpulkos, kuros dzīvniekiem tiek nodrošināti labi turēšanas un kopšanas apstākļi, parazītu invāzija ir zema vai vidēja, taču šis apstāklis skaidri norāda, ka liellopu ganāmpulkos dzīvnieki ir invadēti ar parazītiem. Šie Zālēdāju projektā iegūtie rezultāti liellopu audzētājiem uzskatāmi parāda, ka neatkarīgi no dzīvnieku turēšanas veida ganāmpulkā ir jāveic dzīvnieku profilaktiskā dehelmintizācija (attārpošana), kura ir balstīta uz mājdzīvnieku parazitoloģisko izmeklējumu rezultātiem konkrētajā ganāmpulkā. Detalizētāku informāciju par zālēdāju projekta rezultātiem var iegūt, apmeklējot LLKC interneta vietni: http://new.llkc.lv/lv/nozares/lopkopiba/kriksos-peta-parazitofaunas-izplatibu-galas-liellopu-ganampulka

Analizējot LLU VMF parazitoloģijas laboratorijā helmintokoproloģisko izmeklējumu rezultātus govīm 2006./2007. gados, no kopējā izmeklējumu skaita 4535 diagnosticēti: parazitožu ierosinātāji fasciolas (IE 0,2%), paramfistomoze (IE 0,2%), moniezioze (IE 0,4%),diktiokauloze (IE 0,2%), kuņģa zarnu strongilidozes (IE 4,5%), strongilidioze (IE0,2%), trihiuris (IE 0,2%), eimerioze (IE 2,2%).

Savukārt 2014./2015. gados izmeklējumu skaits bija 831: fasciolas (IE 0,5%), paramfistomoze (IE 3,2%), moniezioze (IE 4,1%), diktiokauloze (IE 0,2%), kuņģa zarnu strongilidozes (IE 30,4%), strongiloidoze (IE 0,9%), trihiuris (IE 1,4%), neoaskaridoze (IE 0,8%), eimerioze (IE 28,8%), kriptosporidoze (IE 42,2%).

Izmeklējumu rezultāti liecina par nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus parazitožu kontrolē, akcentu liekot uz ēdināšanu, dzirdināšanu sevišķi ganību labiekārtošanu, kā arī veicot profilaktisko ārstēšanu, vispirms noskaidrojot saimniecībā parazitofaunu, un labāko laiku ārstēšanai izvēloties, ņemot vērā parazītu bioloģisko attīstības ciklu, kā arī izvēloties atbilstošus medikamentus.

Pēdējos gados augstu invāzijas ekstensitāti ar tendenci pieaugt ir uzrādījusi paramfistomu invāzija.

Paramfistomas uz dzīvnieka organismu iedarbojas divējādi – mehāniskā iedarbība un toksiskā.

Mehāniskā iedarbība summējas no jauno paramfistomu migrācijas, radot bojājumus glumeniekā, divpadsmit pirkstu zarnā, gūžas zarnā, aknā, nierēs un citos orgānos. Rezultātā var veidoties audu kopsakaru traucējumi, iespējama iekaisuma, nekrozes, hemorāģiju veidošanās.

Toksiskā iedarbība summējas no paramfistomu izdalītajiem vielmaiņas produktiem, kā arī no mehāniskās iedarbības bojā gājušajām saimnieka audu šūnām.

Smagāk slimo teļi līdz pusotra gada vecumam. Slimības izpausme raksturojas ar vārgumu, atteikšanos no barības, diareju, kura ilgst apmēram 17 līdz 35 dienas no invadēšanās. Teļi novājē, redzamās gļotādas kļūst bālas. Slimībai progresējot, var paaugstināties ķermeņa temperatūta, uz deguna spoguļa atsevišķos gadījumos var novērot seklas vātis, pakrūtē un pažoklē – tūsku. Acis iekritušas, apmatojums izpūris, un šādai slimības gaitai visbiežāk seko dzīvnieka nāve. Retāk dzīvniekiem novērojamas koliku lēkmes, dzīvnieki ceļas, gulstas, sten un griež zobus.

Nelielas invāzijas gadījumā var notikt dzīvnieku atveseļošanās, klīniskās pazīmes izzūd, slimība pāriet hroniskā formā. Hroniski biežāk slimo pieauguši dzīvnieki, slimība raksturojas ar kuģa motorikas un attīstības traucējumiem.

Slimību ierosina trematode (sūcējtārps), kas pieder Paramfistomatidae dzimtai. Reģistrētas ir vairākas sugas, bet atgremotājiem aktuālākā ir Paramphistomum cervi 5–12x2–5 mm liels, apaļīgs sārts tārps, ar labi attīstītiem mutes un vēdera piesūcekņiem. Pieaugušāsstadijā parazitē atgremotāju spureklī.

1. attēls. Paramfistomas govs spureklī

Dzimumnobriedušās paramfistomas izdala olas, kas ar zarnu saturu tiek iznestas ārējā vidē. Tālāk ola embrionējas, attīstās miracīdijs. Olas embrionēšanos un miracīdija attīstību ietekmē klimatiskie apstākļi, pie 27°C  ūdenī  miracīdijs attīstās 12–18 dienās, bet attīstība var ieilgt arī līdz četrām nedēļām. Tālāk miracīdijām jāpieķeras gliemeža mīkstajiem audiem un tajos jāieurbjas. Starpsaimnieki gliemeži var būt no vairākām ģintīm (Bulinus, Planorbis, PhysaStagnicola un Pseudosuccinea). Gliemezī notiek tālākās attīstības fazes, – apmēram 12 stundās izveidojas sporocistas, jau pēc 11 dienām tās satur vairāk nekā astoņas rēdijas, tālāk katrā rēdijā ir vairāk nekā 20 cerkāriji. Cerkāriji pamet rēdijas, apmēram nedēļu uzturas gliemezī, tad pamet arī gliemezi, aktīvi peld ūdenī, atrod sev piemērotus augus un priekšmetus, pieķeras, iecistējas, kļūst par ivadētspējīgu paramfistomu kāpuru formu adoleskāriju. Dzīvotspēju ārvidē adoleskārijs saglabā vairāk nekā trīs mēnešus.

Govis invadējas, ēdot zāli, zaļbarību, labi neizžāvētu sienu, dzerot ar dažādiem sīkiem priekšmetiem piesārņotu ūdeni, kuriem ir piestiprinājušies adoleskāriji.

Dzīvniekam ēdot vai dzerot, adoleskāriji nokļūst kuņģī, tālāk divpadsmit pirkstu un tukšajā zarnā. Adoleskārija apvalks izšķīst un atbrīvojas jaunā paramfistoma, kura ieurbjas gļotādā un sāk migrēt. Jaunās paramfistomas var atrast žultsvados, žultspūslī, aizkuņģa dziedzera izvadā, nieru bļodiņā, glumeniekā. Jauno paramfistomu gala mērķis ir spureklis. Inkubācijas periods no invadēšanās brīža ir trīs līdz četri mēneši.

Diagnozi nosaka, ņemot vērā klīnisko un laboratorisko izmeklējumu rādītājus (laboratorijā veic helmintokoprolģiskos izmeklējumus pēc ovoskopiskām sedimentācijas metodēm).

Pēcnāves diagnostikā atrod pieaugušās paramfistomas spureklī, jaunās formas – glumeniekā, divpadsmit pirkstu zarnā, aknu žultsvados, žultspūslī, kā arī konstartē radītās patoloģijas dažādos audos un orgānos. Diagnostikā var pielietot imunobioloģiskās metodes, bet praktiski veterinārijā tās izmanto ļoti reti.

Profilakses pamatā nepieciešama plānveidīga darbība

• Profilaktiski dzīvnieku attārpošanu jāplāno 2 x gadā. Rudenī –  pēc ganību perioda (nov., dec.) Pavasarī – pirms ganību perioda.
• Apseko ganības, aizber saimnieciski nevajadzīgos grāvjus, bedres, dīķus.
• Ja ganību teritorijā ir nelikvidējami gliemežu biotope, tie jāiežogo.
• Gliemežu iznīcināšanai lieto vara vai dzelzs vitriola šķīdumu 2 g uz 1 m² zemes.
• Ja iespējams, jāmaina ganības ik pēc 2 mēnešiem, ja ne, tad      ganību sezonas vidū (jūlijā, augustā).
• Ieteicams, ievedot saimniecībā dzīvniekus, 30 dienas turēt karantīnā, pārbaudīt, ja nepieciešams, ārstē (medikamenti –  Albendazols, Oksiklozanīds, Klozantels).
• Nodrošina dzīvniekiem tīru, higiēniskām prasībām atbilstošu ūdeni.
• Attārpotie dzīvnieki 5–6 dienas ar fekālijām aktīvi izdala parazītu olas, tāpēc attārpošana jāveic ierobežotā teritorijā, kurā pēc attārpošanas kursa var veikt dezinvāziju.
• Attārpošanas efektivitātes pārbaudi veic 14. –15. dienā.
• Profilakses nolūkos nepieciešama kūtsmēslu biotermiskā pārstrāde (vismaz trīs mēnešus).
• Sienu, kas iegūts no slapjām pļavām, zemienēm ar iespējamu adoleskāriju invāziju, ieteicams izbarot ziemas otrā pusē.

2016. gada ganību sezona jau ir uzsākta Kurzemes reģionā, neskatoties uz to, ka zāles veģetācija vēl intensīvi nenotiek. Saimniekiem, kuri savus gaļas liellopus vēl nav pārvietojuši no ziemas turēšanas vietām uz pastāvīgajām vasaras ganībām, ir pēdējais brīdis veikt ganāmpulkā esošajiem dzīvniekiem parazitoloģiskos izmeklējumus un, ņemot vērā izmeklējuma rezultātus, veikt atbilstošu dzīvnieku dehelmintizāciju, kuru obligāti jāsaskaņo ar saimniecību apkalpojošo veterinārārstu.

Pēc ganāmpulka dehelmintizācijas dzīvniekus tur nelielā ierobežotā teritorijā vismaz 2–3 nedēļas, bet pēc tam tos pārvieto uz “tīrām, neinvadētām” ganībām. Teritorijā, kurā dzīvnieki bija atradušies dehelmintizācijas laikā, savāc kūtsmēslus, sakrauj tos kaudzē un pakļauj biotermiskai pārstrādei vismaz trīs mēnešus. Kūtsmēslu biotermiskās apstrādes laikā tiem ieteicams pievienot Latvijā ražotu biokompostētāju BIO EFEKTS.

Dace Keidāne, LLU VMF

Anna Krūklīte, LLU VMF

Dainis Arbidāns, LLKC Lopkopības nodaļa