Dzintars Pūpoliņš: Iespējams ir viss. Tikai jādara

Kokapstrādes inženieris Dzintars Pūpoliņš dzīvo Ziru pagasta “Mazkalējos”, bet viņa galdniecības uzņēmumam dots “Kokkalēju” vārds. Aizvadītajā gadā apgrozījums bija 50 000 eiro. Šeit ražotie gatavie koka izstrādājumi nonāk ne tikai vietējā tirgū, bet arī tiek eksportēti. Uzņēmuma darbinieki gan izgatavo jaunus priekšmetus, gan restaurē vecos.

Pūpoliņiem pieder dzimtas māja, kurā dzīvo vairākas paaudzes. Arī Dzintara vecvectēvs Jēkabs bijis galdnieks, bet viņu zirenieks nav saticis. Jēkaba mazdēls Vilnis savos 67 gados aizvien saimnieko “Mazkalējos”, viņam pieder 40 hektāri zemes, ir desmit govju.

Profesijas izvēle – ģimenes ieteikums

Uzņēmējs stāsta, ka praktiski visas sētā redzamās ēkas uzbūvētas pašu spēkiem – lai varētu strādāt un attīstīties. Dzintars jau kopš bērnības pierada pie darba, bet, runājot par profesijas izvēli, viņš bilst, ka tas bija arī ģimenes ieteikums.

Pēc augstskolas beigšanas jaunais speciālists strādāja Ventspils uzņēmumā “Canti”, pēc tam – “Laimdotās” Kuldīgā, bet 2013. gadā Pūpoliņš lēma par labu savam biznesam.

“Protams, paša pelnītā nauda savā uzņēmumā nāk grūtāk nekā tad, ja strādā kāda cita pakļautībā, bet pozitīvais ir tas, ka vari plānot savu laiku un organizēt darbu tā, lai pats būtu noteicējs par visu, kas notiek uzņēmumā. Gan “Canti”, gan “Laimdotās” manā pakļautībā bija ap 50 cilvēku. Tagad man ir trīs darbinieki. Esmu sapratis, ka, vadot kolektīvu, jābūt taisnīgam pret sevi, darbiniekiem un klientiem.”

Ceturtais gads, strādājot sev

Dibinot savu uzņēmumu, atceras Dzintars, bijušas trīs negulētas naktis, kuru laikā tapis projekts, kas iesniegts Lauku atbalsta dienestā, lai saņemtu līdzekļus kokapstrādes iekārtu iegādei. “Šis ir jau ceturtais gads, kopš strādāju sev, un tas man patīk. Mani galdnieki domā, ko viņi darīs nākamajā dienā, bet man jāzina, kas būs pēc mēneša. Esmu atbildīgs par to, lai uzņēmumā visu laiku notiktu darbība, bet ar to mums problēmu nav. Pagājušajā gadā viens no lielākajiem objektiem bija kioska atjaunošana pie Kuldīgas rumbas, Tērvetē uzstādījām trīs rūķu mājiņas. Šopavasar Brīvdabas muzejam Rīgā piegādājām senatnīgā stilā veidotus plauktus. Mums bieži uztic restaurācijas darbus. Viens no šādiem objektiem būs Stāmerienes pilī, kur atjaunosim logus un durvis. Strādājam arī eksporta virzienā, sūtot uz Somiju beņķīšus, kas pēc tam tiek piedāvāti interneta veikalā. Jūs man jautājat, kā atrodu kontaktus, – jāatzīst, ka daudzas lietas notiek, pateicoties tam, ka pazīstu dažādus cilvēkus. Ja ar viņiem var labi saprasties, pasūtījumu netrūkst.”

Sadarbība ar citiem uzņēmumiem

“Kokkalēji” sadarbojas ar Ventspils uzņēmumiem “Pilsbūve” un “Samrode”. Dzintars stāsta, ka viņa uzņēmumā izgatavo durvis, logus, kāpnes, mēbeles – visbiežāk virtuves iekārtas. Darbam neieciešamos žāvētos materiālus uzņēmējs lielākoties iegādājas Kuldīgā. “Strādājot man ir svarīgs ģimenes atbalsts. To saņemu no tēva Viļņa un mātes Maigas, sievas Daces. Savējie palīdz gan morāli, gan tīri praktiski, ja, piemēram, naudas plūsma uzņēmumā kādu brīdi nav tik liela, kā vajadzētu būt. Pastāvīgi ar darbu “Kokkalējus” nodrošina firmas, ar kurām sadarbojamies regulāri, pateicoties tām, ir pastāvīga līdzekļu aprite, tādēļ privātajiem klientiem reizēm ir jāgaida, jo mums svarīgākais ir nepazaudēt tirgu. Būdams uzņēmuma īpašnieks, es tik un tā labprāt piedalos ražošanas procesā un bieži esmu sastopams darbnīcā, jo večiem jāredz, ka arī es strādāju kopā ar viņiem.”

Labus galdniekus grūti atrast

Labus galdniekus, atzīst Dzintars, esot grūti atrast. Diviem no viņiem uzņēmējs ir iemācījis strādāt, arī trešais jaunietis praktiskās darba iemaņas apgūst galdniecības uzņēmumā. Zirenieks labprāt sadarbojas ar praktikantiem. “Jā, šie jaunieši vēl tikai mācās, bet, ja mēs neatbalstīsim jaunos un rēķināsim tikai to, kas ir izdevīgi, kā nākotnē tiksim pie labiem darbiniekiem? Divi bijušie praktikanti tagad stādā pie manis, tātad atdeve ir. Mūsu uzņēmumam pasūtījumu netrūkst, tādēļ, ja būtu vairāk darbinieku, ražošanas apjomus varētu palielināt. Pagājušajā gadā apgrozījums bija 50 000 eiro, bet man nav pašmērķa sasniegt kādu konkrētu ciparu. Visu naudu tik un tā nenopelnīsi, turklāt, strauji kāpinot apgrozījumu, būtu vajadzīgs arī papildu vadošais darbinieks. Protams, ka, vadot uzņēmumu, visu laiku ir neliels stress, bet esmu pie tā pieradis, neuztveru to kā problēmu. Skatoties filozofiski, visa dzīve ir viens vienīgs stress, katra diena ir izaicinājums, kā atrisināt vienu vai otru problēmu.”

Latvijā ir, ko darīt

Dzintaram nepatīk cilvēki, kuri melo un ir neizdarīgi. Viņš aktīvi piedalās iedzīvotāju sapulcēs, ir būts arī novada pašvaldībā, secinot, ka visi darbinieki nav pretimnākoši un ieinteresēti uzņēmējam svarīgu jautājumu risināšanā. Par prombraukšanu uz citām valstīm zirenieks nav domājis, jo Latvijā viņam ir, ko darīt. Te ir tēva mājas, savs uzņēmums, ģimene, kurā ir trīs bērni: Mārtiņš (desmit gadu), Kristaps un Marta (seši gadi).

“Ārpus darba man ir divas aizraušanās. Pirmā saistīta ar dejošanu Vārves pagasta deju kolektīvā “Vāruve”, apmeklējam to abi ar Daci. Mēģinājumos var labi atslēgties no ikdienas un izkustēties, patīk arī uzstāties. Darbojos arī Zemessardzē. Tajā iesaistījos kopā ar tēvu, kad man bija 12 gadi. Lai kā mums dažkārt patīk sūdzēties par valsti, bet tieši šī valsts man ir devusi izglītību, tātad man kaut kas ir jādod pretī. Jā, manī ir patriotisms, tādēļ arī esmu Zemessardzē. Ja tagad rastos vajadzība aizstāvēt Latviju, es to darītu. Reizēm cilvēki saka, ka gribētu to, gribētu šo, bet – piecelies no datora, ej un dari, lai tev būtu. Mēs savu māju un saimniecību, piemēram, atjaunojām vakaros un brīvdienās. Tātad viss ir iespējams, tikai jādara!”   

Materiāls tapis sadarbībā ar LLKC Ventspils nodaļas uzņēmējdarbības konsultanti Gitu Stūri