Ārsts ārstē cilvēku, veterinārārsts – cilvēci

Veterinārā klīnika “DK VETMED” Aizkrauklē darbību sāka 2009. gada oktobrī. Klīnikas īpašniece Kintija Kleimane 2012. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterinārmedicīnas fakultāti.

Kintijai interesēja medicīna, atlika izlemt, vai mācīties par cilvēku vai dzīvnieku ārsti. Lielās dzīvnieku mīlestības dēļ, viņa izlēma par labu veterinārārsta profesijai. “Bija jāizvēlas, ko darīt pēc pamatskolas beigšanas. Ar pamatskolas izglītību var iestāties tehnikumā un izmācīties par veterinārārsta asistentu. Vetārsta palīgus Latvijā sagatavo tehnikumos Smiltenē un Bebrenē. Tas dod zināšanu bāzi turpmākajām studijām. LLU pirmajā kursā trešdaļa kursabiedru bija no tehnikumiem, pārējie no vidusskolas. Mums bija mazvērtības komplekss, veidojās motivācija mācīties cītīgāk, lai turētos līdzi kursabiedriem no tehnikuma. Viņiem savukārt bija nedaudz brīvāka attieksme pret mācībām. Ar mani reizē augstskolu absolvēja tikai trīs kursabiedri, kas zināšanu pamatus bija guvuši tehnikumos. Liela daļa pusceļā izdega, zināšanas viņiem traucēja ielekt braucošā vilcienā. Mācību saturs bija nesalīdzināmi grūtāks nekā tehnikumā, viņi pie tā nebija raduši,” stāsta Kintija.

LLU Veterinārmedicīnas fakultāte ir vienīgā Latvijā, kur var apgūt veterinārārsta profesiju. Absolvējot to, var iegūt augstāko otrā līmeņa profesionālo izglītību, līdzvērtīga maģistram un dod tiesības studēt doktorantūrā. Studijas ilgums ir seši gadi. 2006. gadā, kad augstskolā iestājās Kintija, veterinārijas studijām pieteicās rekordliels skaits studentu. Augstskola piedāvāja 50 budžeta vietas, līdz tam tās neaizpildījās, bet gadā, kad aizkraukliete sāka studijas, nācās pacīnīties, lai tiktu 50 labāko vidū. “Veterinārijas studijām pieteicās ap 130 studentu. Notika konkurss. Ik pēc pusgada bija rotācija. Tiekot budžeta vietā, vēl nenozīmēja, ka var atslābt. Visu laiku bija jācīnās. Pēc vidējās atzīmes atlasīja 50 labākos studentus, kuriem piešķīra budžeta apmaksātu studiju vietu, pārējiem par studijām bija jāmaksā. Šobrīd veterinārijas studijas ir vienas no dārgākajām, tolaik pusgada mācību maksa bija ap 300 latiem. Man, par laimi, izdevās saglabāt budžeta vietu visus studiju gadus, dzīvi atviegloja arī stipendija, ko piešķīra pieciem kursa audzēkņiem. Tas motivēja mācīties. Ģimene nebija tik labi situēta, lai vieglprātīgi attiektos pret valsts apmaksātu studiju vietu. Pēc sešiem gadiem fakultāti absolvēja 31 students,” stāsta aizkraukliete.

Iemesls, kādēļ tik daudzi nepabeidz studijas, ir stingrais režīms. Mācību viela, piemēram, anatomijā, tiek sadalīta pa nedēļām. Katru nedēļu mācās kaut ko vienu, dzīvnieka ķermeņa kaulus — mugurkaulu, priekškāju, pakaļkāju, galvu. Apgūstot vielu, students iet pie pasniedzēja un diskusijas veidā apliecina zināšanas. “Nepieciešams sevi disciplinēt, stingri ievērot režīmu. Ja sāk kavēt, tad viss mācību gada grafiks noiet no sliedēm, ar parādiem pie eksāmeniem studentus nelaiž, līdz ar to mācību kursu pabeigt nav iespējams. Tas prasa lielu pašdisciplīnu, neviens aiz rokas nevilks un nepalīdzēs.” Izvēloties veterinārmedicīnas studijas, skolā vērība jāpievērš bioloģijas un ķīmijas priekšmetiem.

Jāizvēlas specializācija

Kintija piebilst — maldīgi domāt, ka veterinārijas diploms noder tikai darbam veterinārajā klīnikā. Patiesībā pēc sešu gadu studijām paveras dažādas karjeras iespējas — darbs Pārtikas un veterinārajā dienestā kā pārtikas inspektoram, pārtikas uzņēmumā pie gaļas sagataves, kautuvē, robežkontrolē, muitā uzraudzīt dzīvnieku eksportu, protams, arī veterinārijas privātpraksēs un klīnikās. Mūsdienās klīnikas iedalās mazo dzīvnieku un liellopu praksēs.

“Veterinārijas studijās tiek apgūtas plašas zināšanas, tomēr nepieciešams specializēties konkrētā jomā. Visu par visu zināt nevar. Ja man tagad pajautātu par lauksaimniecības dzīvniekiem, nespētu sniegt kvalitatīvu atbildi, vajadzētu vērt vaļā grāmatu. Medicīnas zinātne ir ļoti attīstījusies, arī mazo dzīvnieku praksē nepieciešamas dažādas specializācijas — kardioloģija, neiroloģija, ķirurģija, vizuālā diagnostika. Tas ir liels finansiālais slogs. Latvijā specializēties nav iespējams, citās Eiropas valstīs tā ir standarta prakse. Eiropas vetārstu kopiena organizē rezidentūru vetārstiem, kurā var specializēties dažādās jomās. Mazo dzīvnieku veterinārija ir strauji attīstījusies pēdējās pāris desmitgadēs. Agrāk cilvēkiem prātā nenāca ārstēt kaķi. Arī Veterinārmedicīnas fakultātē notiek pārmaiņas. Pirmajos gados studentiem ieliks pamatus, tad novirzīs attiecīgajā specialitātē — eksotiskie dzīvnieki, liellopi un tamlīdzīgi. Klientu nostāja, ka man viss par visiem dzīvniekiem jāzina, uzdzen izmisumu. Es nevaru būt kompetenta visos lauciņos. Esmu profesionāle konkrētā jomā. Tieši tādēļ gaidu Eiropas vēsmas, kas saliks visu pa plauktiņiem. Šobrīd viss ir sākuma stadijā, bet virzība ir sākusies,” stāsta Kintija.

Jāiegulda dārgā aparatūrā

Kintijas sapnis, sākot studijas, bija privātklīnikas atvēršana. Studiju laikā aizkraukliete iepatikās un izveidoja ģimeni ar Dāvidu Kleimani, jau praktizējošu veterinārārstu, un kopā realizēja ieceri par privātpraksi. 11 gadu darbības laikā klīnika iemantojusi cilvēku uzticību, šobrīd praksē notiek paplašināšanās remontdarbi, tiek apgūtas papildu trīs telpas. “Aprīkojums, diagnostikas aparatūra aizņem daudz vietas. Medicīnas ierīces ir dārgas. Jābūt gatavam atvadīties no četru vai piecu cipara skaitļa par vienu diagnostikas aparatūru. Rentgena aparāts ir dārgs, jāievēro augstas prasības. Rentgena stari ir kaitīgi, reizi gadā mūs pārbauda Radiācijas drošības centra darbinieki. Mums jānēsā individuālie dozametri, kas uzskaita uzņemto starojumu. Ik pēc trīs mēnešiem dozimetrus nododam pārbaudei. Nēsājam svina priekšautus, tos pārbauda reizi gadā. Klīnikā jābūt svina sienām, jānodrošina, lai starojums neskartu uzgaidāmajā telpā sēdošos. Lai to visu uzturētu, ikdienā jāsaskaras ar daudzām formalitātēm. Tas ir dārgs un apgrūtinošs process, tādēļ daudzas klīnikas no tā atsakās. Klienti reizēm nesaprot, kādēļ izmeklējumi ir tik dārgi, un nonāk dilemmas priekšā. It kā grib, lai dzīvniekam tiek veikti izmeklējumi, bet cena par pakalpojumu biedē. Tas pats attiecas uz sonogrāfu. Ierīce ir dārga, lai to prasmīgi izmantotu, nepieciešama speciāla apmācība. Augstskolā to parāda, bet zondi rokās nedod un neiemāca strādāt. Veterinārārsta profesija ir mācīšanās mūža garumā, jāseko līdzi aktualitātēm un jāapgūst jaunas iemaņas.”

Augstākais depresijas un pašnāvību risks

Šogad klīnika investējusi līdzekļus vairākās iekārtās. Iegādāts rentgena attīstītājs un sonogrāfs. Iemaņas, kā strādāt ar sonogrāfu, Kintija apguva kursos Serbijā. “Divu dienu garumā no rīta līdz vakaram mācījos. Sapratu, ka vēl ir daudz jāapgūst, lai varētu veikt diagnostiku. Nesen bija paredzēti kursi Polijā, pandēmijas dēļ tos neapmeklēju. Kursi ir dārgi, maksā aptuveni 3000 eiro, atsevišķi jāsedz ceļa un dzīvošanas izdevumi. Prakses uzturēšana labā līmenī ir dārga, visu laiku jāmācās un jāpilnveidojas. Veterinārija ir aicinājums, jādeg par to, ko dari. Ik pēc pieciem gadiem jāmācās resertifikācijas kursos — apmeklējot seminārus, jāsavāc 50 punktu. Par vienu semināru dod vienu līdz divus punktus, par ārzemju semināriem nedaudz vairāk.”

Klīnikā strādā četri darbinieki — Kintija ar vīru, asistente un pārdošanas konsultante, divi darbinieki ir piesaistīti un palīdz aizvietojot esošos kolēģus. Kintijas nākotnes vīzija ir paplašināt praksi, lai tajā būtu katras jomas speciālists. “Esmu introverta, man ir grūti runāt ar cilvēkiem, sāku satraukties. Ja redzu, ka analīžu rezultāti ir slikti, man ir grūti tieši to pateikt dzīvnieka saimniekam. Nespēju ieteikt eitanizāciju, saimniekam pašam līdz tam jānonāk. Varu pateikt, ka analīzes ir sliktas un es nespēju palīdzēt, bet nepateikšu — ka variantu nav, jānopotē. Cilvēki mēdz pārprast un viest veltas cerības. Tās ir manas cilvēciskās komunikācijas kļūdas, kuras ilgi pārdzīvoju. Savulaik kļūdaini domāju, ka veterinārs strādā tikai ar dzīvniekiem. Patiesībā tie ir tikai 20%, pārējais laiks paiet komunicējot ar saimniekiem un pildot dokumentāciju. Parādījušās arī satraucošas tendences — vetārsti Latvijā un pasaulē ir vieni no visaugstākā pašnāvību riska profesijām. Psiholoģiskais spiediens ir liels. Lielākā daļa veterinārārstu ir sievietes, kas jau tā ir emocionālas. Studiju gados lektors mani brīdināja, ka esmu izvēlējusies smagu profesiju. Tolaik to vēl neapzinājos. Viņš man ieteica pievērsties kādai aktivitātei, kas iztukšos galvu un palīdzēs atslābināties. Tagad es šo ieteikumu saprotu. Piecus gadus dejoju tautas dejas, bet tas nebija īsti man. Tagad mana aizraušanās ir teniss. Komandā vai grupā individuālā izaugsme nav tik jūtama. Teniss audzina manu raksturu, tāpat kā dzīvē — pretinieks uzspiež savus noteikumus, man jātiek ar sevi galā, lai spēle ritētu pēc maniem noteikumiem.

Vēlos klīnikā izveidot komandu, kur katrs specializējas savā lauciņā — kādam padodas runāšana, mierināšana. Man tādas dāvanas nav. Man padodas un patīk ķirurģija, ortopēdija un sonogrāfija. Operāciju zāle ir mana teritorija, kur jūtos labi. Būtu speciālists terapeits, diagnosts, kardiologs, neirologs. Tas būtu veterinārais centrs ar plašu pakalpojumu klāstu,” stāsta Kintija.

Klīnikas pacientu skaits pieaug, palielinās darba apjoms. Kā klīnikas vadītājai Kintijai jātiek galā ar daudziem dokumentiem. “Katrs medikaments jāatraksta, ir stingrās uzskaites, kas ir psihotropie, narkozes medikamenti. Esmu atbildīga par katru injekciju, par visu, kas notiek klīnikā.”

Jāizvairās no “smagās artilērijas”

Vispieprasītākais pakalpojums ir rutīnas procedūras — vakcinācija un sterilizācija, tad hronisko saslimšanu ārstēšana. “Latvijā dzīvnieku aprūpe nav sakārtota. Daudzviet ārzemēs, piemēram, Anglijā, dzīvnieki ir apdrošināti. Veterinārijas pakalpojumi ir dārgi un cilvēki ar to rēķinās. Dzīvniekam reizi gadā, ja mīlulis ir sešus, septiņus gadus vecs, tad reizi pusgadā, veic veselības pārbaudi, noņem analīzes, veic sonogrāfiju. Latvijā pie veterinārārsta ved tikai tad, kad dzīvniekam jau ir pavisam slikti. Cilvēkiem grūti saprast, ka dzīvnieks var ilgi neizrādīt, ka ar viņu kaut kas nav labi. Dabā tā iekārtots, ja izrādi, ka esi slims vai novārdzis, kļūsti par upuri stiprākajam. Mūsdienās visizteiktākā ir nieru mazspēja. To visbiežāk konstatē pēdējā stadijā, kad dzīvnieku nav iespējams izārstēt, tikai novērst tālāko progresu. Aknu mazspēju var konstatēt ātrāk, jo pacienta āda kļūst dzeltena (ikteriska), kas ļauj slimību diagnosticēt laicīgāk. Šīs ir kaites, kuras varētu atklāt agrīnā stadijā un novērst, ja tiktu veiktas regulāras veselības pārbaudes dzīvniekiem.”

Kintija stāsta, ka, tāpat kā cilvēku medicīnā, arī dzīvniekiem arvien aktuālāka kļūst antibakteriālā rezistence — pārāk bieži lietotas antibiotikas. Lai no tā izvairītos, veterinārārste, cik iespējams, cenšas neieteikt antibiotikas, stiprināt dzīvnieka imunitāti. “Cilvēkiem patīk ātri un redzami rezultāti. Viņiem nepatīk nākt un dzīvniekam likt sistēmas nedēļas garumā. Daudzi raduši pie vecās veterinārijas — iedod antibiotikas, un miers. Antibakteriālajai rezistencei ir biedējoša tendence. Ķīmiķi nespēj izgudrot tik daudz antibiotiku, cik rezistenti kļūst mikroorganismi. No parastām iesnām vairs nav iespējams tikt vaļā, jo antibiotikas vairs nestrādā. Tā vietā cenšos izglītot klientus un, ja tas der ārstniecības procesā, tad liekam sistēmas, veicam vitamīnu terapiju, laicīgu diagnostiku un pārbaudes, lai līdz smagajai artilērijai — antibiotikām — nenonāktu. Organisms pats sevi dziedē, es palīdzu noņemt kaitīgos faktorus, lai organisms varētu atjaunoties,” stāsta Kintija. Veterinārārste interesējas par holistisko pieeju, ir studējusi veterināro homeopātiju, kā arī pievērsusies aromaterapijai, kas palīdz stiprināt dzīvnieku imunitāti.

Kodumi un skrāpējumi ir ikdiena

Ilgās prakses darbības laikā pie Kintijas vesti dažādi dzīvnieki. Savulaik uz sistēmām klīnikā veda jēru, taču viens no unikālākajiem apmeklētājiem bijis mazais ērglis. To notrieca un atveda uz klīniku pie Kintijas. “Vispār jau mēs nedrīkstam pieņemt savvaļas dzīvniekus, to var traktēt kā malumedniecību vai nelikumīgu darbību. Taču cilvēks, kurš bija notriecis ērgli, pārdzīvoja un negribēja putnu atstāt par barību lapsām. Viņa stāvoklis bija slikts, ērglis nespēja nostāvēt, gulēja uz sāna. Viņam nebija rīšanas refleksa. Iedevām pretstāpju zāles un mākslīgi barojām. Pēc trīs dienām viņš jau pats spēja nostāvēt. Sazinājāmies ar kādu vīru Madonas pusē, kuram ir dzīvnieku rezervāts. Viņš novērtēja ērgli un secināja, ka tas ir spējīgs lidot. Mūsu veiksmes stāsts — ērglis atkopās un tika palaists atpakaļ savvaļā. Mums tas bija interesants piedzīvojums. Būt ērglim tuvumā negadās bieži, šķietami ražīgais putns patiesībā bija ļoti viegls un svēra vien kilogramu,” stāsta Kintija. Pirms vairākiem gadiem pie veterinārārstes bija atgādāta čūska, kurai nevarēja būt pēcnācēju. Tādus klientus Kintija sūta pie eksotisko dzīvnieku speciālistiem, kas tos pārzina. Eksotiskajiem dzīvniekiem nepieciešami arī atšķirīgi medikamenti un medicīnas instrumenti.

Veterinārija ir augsta riska specialitāte, dzīvnieka uzvedību nav iespējams paredzēt. “Pārsvarā tie ir kaķi, kas mūs saskrāpē. Reizi nedēļā kaut kas atgadās. Ar kolēģiem smejamies, kā vienas rētas sadzīst, tā nākamās tiek uzplēstas virsū! Klīnikā ir fiksējošie cimdi, tomēr kaķis ir ļoti lunkans dzīvnieks. Ja nesaskrāpēs, tad pamanīsies iekost. Suņa kodums ātri sadzīst, kaķa zobi ir daudz infekciozāki, tie tiek ielaisti dziļāk ādā un veidojas iekaisums. Latvijā trakumsērga ir daudzmaz apkarota, bet daudzi suņu saimnieki ar to grēko. Ir veterinārārsti, kas atsakās pieņemt dzīvnieku, kurš nav potēts pret trakumsērgu. Tā ir neārstējama slimība. Vakcīna pret trakumsērgu ir obligāta, cenšamies cilvēkus izglītot, tā ir atbildība par dzīvnieku un apkārtējiem cilvēkiem, ko ne visi ievēro. Kļūdaini domāt, ka veterinārārsti veic vakcinēšanas, čipēšanas vai citu prasību ievērošanas uzraudzīšanu. Es tikai informēju, kam pēc Latvijas likumiem jābūt. Reizēm man vaicā: “Ko jūs izdarīsiet, ja es to nedarīšu?” Neko. Es neesmu uzraugošā instance. Ja suns kādu sakodīs un nebūs vakcinēts pret trakumsērgu, tad saimniekam būs lielas nepatikšanas.

Izvēloties studēt veterināriju, jāapzinās, ko dzīvē vēlas sasniegt — jābūt konkrētai vīzijai. Nevar veidot praksi suņiem un zirgiem, jāizvēlas konkrēta specializācija. Studiju maksa ir palielinājusies, nu tā ir 3000 eiro gadā. Cīņa par budžeta vietām ir nopietna. Pēc sešu gadu studijām nekas nebeidzas. Tā ir tikai apbružāšanās. Veterinārijai jākļūst par dzīves kaislību, nevar labi strādāt ar pusatdevi.”

Atsauce: https://www.staburags.lv/staburaga-projektu-raksti/arsts-arste-cilveku-veterinararsts-cilveci-169762

Foto: no  Kintijas Kleimanes personīgā albuma: veiksmes stāsts. Veterinārārste Kintija Kleimane ar izglābto mazo ērgli.