Galvenais – palikt lauksaimniecības nozarē un attīstīties

Madlienas pagasta bioloģiskajā piemājas saimniecībā „Tapiņas” saimnieko zooinženieris Jānis Rudzgailis un sociālā darbiniece Inese Dišereite.

 Par lauksaimniecības pirmsākumiem, šodienu un nākotnes iecerēm vairāk stāsta Inese Dišereite: „Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā vispirms pievērsāmies piena lopkopības nozarei. Ganāmpulkā bija desmit slaucamās govis, tomēr pakāpeniski dzīvnieku skaitu samazinājām, lielāku perspektīvu saskatot cūkkopības jomā. Kopš 1998. gada audzējam cūkas (lielākoties ‘Landras’ šķirnes pārstāves un krustojumus), īpašu uzmanību pievēršot produktīvām sivēnmātēm un to ražīgajam pienesumam. Cūkkopības jomā lieti noder saimnieka Jāņa iegūtā pieredze un zināšanas, strādājot saimniecībā Vācijā, kas nodarbojas ar sivēnu audzēšanu. Februāra beigas, marts un aprīlis ir laiks, kad pasaulē nāk jaunā paaudze. Sivēnu pārdošanas cenu esam noteikuši visai demokrātisku – 45 eiro, daudzviet tā ir 60 eiro gabalā. Protams, tāpat kā visus cūku audzētājus, mūs satrauca letālās slimības – Āfrikas cūku mēra – invāzija Latvijā. Tas bija šoks. Ko darīt? Nelikvidēsi taču sūri iekopto saimniecību. Lai pasargātu novietni no potenciālās inficēšanās, nācās ievērot Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) noteiktos, stingros bioloģiskās drošības pasākumus. Svarīgākie no tiem: cūkas jātur slēgtās novietnēs, ja nepieciešams, tās var nožogot; lai nepieļautu mājdzīvnieku saskari ar savvaļas vai klaiņojošiem dzīvniekiem, ievestās cūkas jātur karantīnā; nedrīkst pieļaut nepiederošu personu atrašanos novietnē; pie ieejām jānovieto dezinfekcijas paklāji; nedrīkst izbarot cūkām termiski neapstrādātas ēdiena atliekas, kaušanas un medījumu jēlproduktus; kūtsmēsli jāsavāc un jāuzglabā vietās, no kurām tie nenoplūst apkārtējā vidē; jāapkaro grauzēji – peles un žurkas, kā arī insekti. Pagaidām ir tāds cerīga klusuma periods. Gribas ticēt, ka viss būs labi un varbūt savu saimniecību paplašināsim. Dzīvnieku skaits ir mainīgs: šobrīd kopā ar 15 sivēnmātēm cūku novietnē kādreizējās padomju saimniecības „Madliena” kūtī mīt ap pusotra simta rukšu. Sivēnmātes izraugāmies īpaši rūpīgi; viens no augstas produktivitātes rādītājiem ir alma mater zīdekļu daudzums, ja ir 18, – tas ir ļoti labi...”

 Darbs dara darbu

Turpina Inese: „Lauksaimnieka darbs un ikdienas solis nav vienmuļš, kā varbūt citiem tas no malas izskatās. Tu redzi visu ciklu, dzīvo tam līdzi, analizē, maini, papildini. Protams, rezultātu nevar uzreiz redzēt, bet process reizēm ir daudz interesantāks nekā galarezultāts. Dažkārt nav viegli darboties „trīs frontēs” – jāpilda sociālā darbinieka pienākumi gan vispārējā tipa pansionātā „Madliena”, gan Madlienas sociālajā centrā Krapes pagastā, gan jāstrādā savā saimniecībā. Taču šie pienākumi cits citu lieliski papildina, neļauj ieslīgt rutīnā, dod stimulu jauniem mērķiem un idejām.

Lai uzturētu saimniecību, „Tapiņu” bioloģiskajos laukos tiek audzēti rudzi, auzas, vasaras kvieši un kartupeļi. Bioloģiski saimniekojot, mums ir atšķirīga pieeja nekā citiem lauksaimniekiem, kas tiecas uz maksimālo ražu. Zinām, cik var iegūt no katra lauka, un uz to arī ejam, lai nodrošinātu savu ganāmpulku. Īpašumā ir deviņi hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, vēl 15 hektārus nākas iznomāt. Lieti noderējušas būtu meža platības. Protams, savām vajadzībām kalpo piemājas dārzs un siltumnīca. Ar ikdienas darbiem saimniecībā tiekam galā pašu spēkiem, tie lielākoties gulstas uz saimnieka Jāņa pleciem. Tomēr ir darbi, kuros bez palīgiem neiztikt (piemēram, kartupeļu talkas). Liels paldies vecākiem, brāļiem un māsām ar ģimenēm – mēs novērtējam viņu pieredzi, padomus un atbalstu. Iepriecina arī kaimiņu atsaucība – ja nepieciešama kāda lielāka tehnikas vienība prāvākas platības apstrādei, visu var sarunāt...”

 Lai bioloģiskajai saimniecībai ražens turpinājums!

Madlieniešu ģimenē ir atšķirīga vecuma mantinieki – krietni palīgi lauku darbos un pagaidām apņēmības pilni turpināt vecāku iesākto lietu.

Kādas ir Jāņa un Ineses perspektīvās ieceres? Cūkkopība joprojām mūsu valstī vērtējama kā problemātiska nozare (lauku ražotāji būtu pelnījuši lielāku atbalstu un pretimnākšanu), kas un kā mainīsies nākotnē, nav paredzams. Jānis ir optimists, plānotājs, ideju „ģenerators”. Tiek apsvērta doma paralēli cūkkopībai nodarboties ar gaļas lopu audzēšanu, jo ir vajadzīgās ganību platības, ilggadīgie zālāji, ko uztur atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Galvenais – palikt lauksaimniecības nozarē un, iespējams, nākotnē realizēt dzīvē kādu no Eiropas Savienības fondu projektiem.

 Uldis Prancāns,

„Ogres Vēstis Visiem” korespondents                    

Foto: Inese Dišereite